Kurš namiņš labāks? 1
“Protams, paša gatavotais,” ir pārliecināts Henriks Teivāns. Pirmajam paša rokām tapušajam guļstropam jau gadu sešdesmit, tolaik bijusi tikai apņēmība, bet zināšanu nekādu. Dravošanai saimnieks gatavo lielākoties klasiskos stāvstropus, tie sevi pierādījuši vislabāk un ir ērti pārvadājami. Guļstropi pārtapuši sētas rotājumā, pati greznākā ir bišu baznīciņa kalna galā. Skaista un praktiski izmantojama: tajā var dzīvot divas saimes, un katrā stropa galā – palīgsaime. Vasarā viena maza saime var mitināties arī tornītī, bet ziemā palīgsaimju vietā ievieto pakojumu. Visām bišu ciema mājiņām ir ērti, ar eņģēm atverami vāki, jo izcilāt tos ir pārāk smagi. Bitenieks iesaka jumta daļu negatavot pārlieku smagu, jo apskates laikā strops var apgāzties. Drošībai šādus jumtus atvērtā veidā var atstutēt ar balstu. Lodziņi, durtiņas ir tikai rotājums, kur katrs bitenieks var izpaust savu fantāziju, bet pamatkorpuss paliek nemainīgs. Bites pret arhitektūras šedevriem ir iecietīgas, galvenais, ir sausa un silta vietiņa dzīvošanai.
Materiāla ziņā saimnieks nav pārāk izvēlīgs. Dažam stropam noderējis pat mežā atrasta televizora korpuss. Stropu nosiltina, apšuj ar dēlīšiem un nokrāso.
Bišu māja bojājas galvenokārt no stūriem salaiduma vietā, tāpēc stūrus bitenieks apdarina ar metālu – tas gan stabili satur stropu, gan paildzina tā mūžu. Ziemā stropiem uzliek lielas viļņotā šīfera loksnes, lai veidotos pārkares.
