– Arī mākslas darba uztvere ir process. Mākslas darba lielumu, manuprāt, nosaka tas, cik ļoti un ko tieši šis darbs spēj manī izraisīt, vai un kā tas iedvesmo mani piedalīties radīšanā. 6
– Tieši tā! Tāpēc arī skatītājam ir jāstrādā. Nevar tā – es ieeju izstāžu zālē, te man kaut ko radīs, nu tik būs. Nekā. Pretī arī jābūt tādam pašam radošam darbam.
– Atgriežoties pie bērnības, vecākiem un dzīves ceļa: jums taču nebija izvēles, par ko kļūt.
– Tā var teikt. Un tā tas arī notika.
– Varbūt vienīgi: krāsa vai plastiska? Glezniecība, tēlniecība vai scenogrāfija?
– Bez šaubām. Tomēr tikpat labi tas varēja būt arī teātris. Man liela kautrība bija, tādēļ es teātrī nevarētu strādāt. Taču man joprojām sapņos rādās, ka esmu aktrise, stāvu aizkulisēs un nezinu, kas tā par lugu, kāds man teksts, bet tūlīt pat man būs jāiet uz skatuves, publika gaida, zālē ir pārpildīta… Tie ir tie nelabākie sapņi, pilnīga izgāšanās…
– Jūs pieminējāt lēno nobriešanu. Vai esat domājusi – kāpēc tā?
– Kad Juris piedzima, man bija divdesmit divi gadi. Tolaik vēl daudz ko nevarēju un pat nemēģināju noformulēt. Bet Martas piedzimšana gan manī ļoti daudz ko mainīja. Tad man bija jau trīsdesmit septiņi gadi. Sakarā ar divām laulībām dzīve man gan apstājās, gan sākās no jauna. Bija Pēterpils aspirantūra, kurp es devos Ojāra dēļ, lai būtu kopā ar viņu. Īstenībā viss bija mīlestības dēļ. Kad pēc aspirantūras abi atgriezāmies Latvijā, bija 1956. gads – notikumiem bagāts un nozīmīgs laiks politikā, visā sabiedriskajā dzīvē.
– Sākās tā sauktais Hruščova atkusnis.
– Tā sākumu piedzīvojām Pēterpilī. Tur Staļina kulta atmaskošana notika pavisam citādi nekā Latvijā, daudz spēcīgāk. Liela daļa latviešu sabiedrības par to pat nezināja. Repina institūtā tantiņa, kas pie ieejas sēž, pēkšņi izstāsta, ka viņas vīrs ir bijis Kirova šoferis. Pēc atentāta pret Kirovu saņemts ciet un nošauts. Muzeju tantiņas, kas allaž bija kā tādi klusi tēli, sāka stāstīt savus stāstus, viņas visas bija no smalkām dzimtām, un katrai bija kāds sakars ar Rīgu. Viņas mūs pazina. Iedomājies, Ermitāža tolaik bija pilnīgi tukša, tikai mēs ar Ojāru un retu reizi vēl kāds tāds pats topošs mākslinieks. Nebija ne vietējo ekskursantu, nedz ārzemju tūristu, mums piederēja Ermitāža, Krievu muzejs un filharmonija, visi mūs tur pazina, sauca par “милая пара”.
– Jaukais pāris. Arī es kopš bērnības jūs atceros kā skaistu pāri. Kā jūs iepazināties ar Ojāru? Un kas notika ar Dimiteru? Tagad taču par to jau var runāt.
– Ar Dimiteru bija jaunības mīlestība, taču nekādu leģendu par mums kā par pāri nebija. Man tikai sūtīja brīdinājuma zīmītes, ka viņam varētu būt kādi piedzīvojumi. To, ka viņam ir bērns pūrā, uzzināju, kad bijām jau apprecējušies. Taču tagad tam vairs nav nekādas nozīmes, itin nekādas.
Ojāru es pirmo reizi ieraudzīju uz ielas, kad Rīgā tās vēl bija tukšas. Gāju pa Baznīcas ielu, bet otrā pusē iet viens jauns vīrietis elegantā melnā mētelī un hūtē. Kā gan tādu var neievērot. Tas bija 1944. gada novembrī, krievi jau atkal ienākuši.
Bet iepazināmies mēs vēlāk, kad viņš tika iecelts par Mākslas darbinieku arodbiedrības priekšsēdi. Tajā postenī viņu ielika Krievijā. Ojārs bija iesaukts latviešu divīzijā, bet saslima. Viņam bija tīfs, malārija un vēl nezin kas, abi ar Brodeļu Jānīti gulēja vienā palātā, vārguļoja, tad abus nosūtīja uz kursiem 1942. gada beigās vai 1943. gada sākumā. Ojārs bija kreisi noskaņots, ticēja krievu propagandai. Acis uz padomju dzīves īstenību viņam atvērās, kad šķērsoja robežu. Viņiem nozaga velosipēdus un pulksteņus, esot ieraudzījuši govi, kas vairāk līdzinājusies kazai. Ideālie priekšstati neatbilda tam, kas bija realitātē.
Tādi mēs satikāmies. Es – ar stabilu Latvijas laika audzināšanu mājās, mākslinieku vidē un Dailes teātrī, kur tēvs strādāja. Vasaras biju pavadījusi pie vecmāmiņas lauku saimniecībā vai palaikam Jūrmalā, kur vecāki atpūtās. Manas bērnības galvenā sajūta – drošība un stabilitāte, viss ir tik paredzams. Un Ojārs, kas bija audzis ar sociālā taisnīguma ideāliem. Laimīgā kārtā viņa gars jau bija daudz ko uzņēmis no kultūras, no visa tā skaistā, kas neatkarīgajā Latvijā bija radīts.
Mani vecāki labi zināja, kas notiek Padomju Savienībā, jo regulāri lasīja ne tikai “Rītu”, tā bija tāda modernāka avīze, bet arī “Сегодня” un “Сегодня вечером”, kur bija ziņas gan par krievu māksliniekiem, gan arī par represijām, jo tie abi bija balto izdevumi. Atceros atvērumu, kur Buharins, Peters, Rudzutaks, Eihe… Vecāki bija revolūciju piedzīvojuši, zināja, kas ir kas. Bet pēc izsūtīšanas un represijām ilūziju viņiem nebija vairs nekādu.
