_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ 0
Mazais aug, augam mēs visi. Dienas kā gājputni – ceļo un iet. Eņģeļu saimē valda rosība, kas nepārtrūkst. Eņģeļi kā saikne starp debesīm un zemi. Un atkal ciemojamies pie saviem varoņiem. Mūsu mīļie jauki sapņo. Sapņi – kā apslēpta dzīve. Paskatīsimies, piepacelsim aizkarus, lai labāk varam redzēt. Nolaižas vakara blāzma. Mamma, skaistā soliste un gādīgā sieva, sagaida savus mīļos pārrodamies mājās. Smaržo kurzemnieku sautējums un gardās kūkas. Dēliņš priecīgs. Apskāvis mammu, tas aizrautīgi stāsta.
“Mammu, mammu, es eņģeli satiku. Līdzīgu tev, tik apburošu un laimīgu. Viņam bija tavas zilās acis un gaišie, mīkstie mati kā linu zīds, garās, tumšās skropstas. Tāpat arī rokas, maigi gādīgās. Mākslinieces daiļie pirksti un pasakains smaids.”
Mamma, spiežot dēlu cieši pie sevis, ar aizkustinājumu nosaka: “Ak, mans mīļais, es visur Tevi pavadu. Tā būšu es.”
“Nē, nē, mammu, tev līdzīga, bet nē – tas bija eņģelis, viņam bija spārni. Zelta spārni un sudraba taure.”
“Lai tā būtu. Visticamāk, tas bija sargeņģelis. Un ko viņš tev pavēstīja?”
“Viņš ieteikumus deva – priecīgai un laimīgai dzīvei. Teica, ka līdz ar manu piedzimšanu man dāvanas esot dotas. Tās varot izmantot, vien jāpalūdz. Pieaugušie esot aizmirsuši savu bērnību, negribot vairs sapņot, esot vīlušies un kļūstot lepni. Taču patiesībā ir tikai jāpalūdz.”
“Kā, jāpalūdz?” – mamma izbrīnīta par sava dēla tik spēcīgo nopietnību un pārliecību.
