FOTO. Ciemos pie bioloģisko melleņu audzētāja “Dižoga”: “Var jau čīkstēt, bet tas nepalīdzēs” 0
Viņš sēž un sarunājas, bet pēkšņi pielec kājās, ieraugot, ka ir pievesta nupat salasīto melleņu krava. Aiziet palīgā to izkrāmēt, lai sievietēm vieglāk. Un atkal atgriežas intervijā, it kā nekas nebūtu noticis. Tā ir viena no galvenajām sajūtām, kas raksturo sarunu ar ZS “Dižoga” vadītāju Viktoru Strāderu.
Viņš ir vadītājs, kurš pats ir iekšā visos procesos, kurš, šķiet, kustas ātrāk nekā vējš un kam enerģijas pilnīgi noteikti ir vairāk nekā vidusmēra cilvēkam. Varbūt tieši tāpēc te viss ir tik vareni – krūmmellenes aug milzu platībā, viss ir modernizēts un vienlaikus bioloģisks. Devos ciemos, lai iepazītu šo cilvēku un šo saimniecību.
Putniņi čivina, saulīte spīd
ZS “Dižoga” dibināta 2002. gadā. Interesanti, ka idejai patiesībā iedvesmojis kaimiņš Paulis, kurš arī audzējis krūmmellenes. Viktors tobrīd (un joprojām) pamatā nodarbojas ar akmeņogļu tirdzniecību, taču ir skaidrs, ka šis bizness vairs ilgi nepastāvēs, tāpēc bijis jādomā, ko darīt tālāk, kā veidot savu, kā viņš pats saka, pensijas kapitālu.
“Man šķita, ka tas ir ideāls bizness – visapkārt putniņi čivina, spīd saule, cilvēki lasa ogas. Kā jau vienmēr sākumā – par grūtībām pat nedomājam. Kaimiņa ogas šķita tik milzīgas un saldas.
Tā nu 2002. gadā pasūtīju pirmos stādus, un viss pamazām sākās šajā kūdras purvā Kocēnu novadā, jo biju dzirdējis, ka tieši kūdrā krūmmellenes aug vislabāk,” stāsta Viktors, atklājot, ka pirmajā piegājienā apstādīti 6 hektāri jeb 15000 stādi.
Otrajā gadā gan jau sākušās problēmas – mellenes neesot īsti labi augušas un no sākotnējiem sešiem hektāriem palikuši vien divi. Taču brīdī, kad jau paņemti pirmie kredīti, ir skaidrs, ka padoties nevar, tāpēc iemācījušies apsakņot paši savus stādus un pamazām izveidoti 13 hektārus lieli krūmmelleņu stādījumi.
Zeme, uz kuras aug “Dižogas” mellenes, gan saimniecībai nepieder – tā tiek nomāta no AS “Latvijas valsts meži”. Un arī šajā jautājumā Viktora stāsts nav bijis bez sarežģījumiem.
Sākotnējais nomas līguma termiņš nozīmējis visai savādu situāciju – pēc tā beigām saimniecībai teorētiski būtu jāizvāc viss gadu gaitā izveidotais, jāpiedalās jaunā konkursā un uzvaras gadījumā viss jāsāk no jauna.
“Te var atnākt Jānis, Pēteris vai jebkurš, nosolīt vairāk. Mēs astoņu mēnešu laikā visu izvācam, un pēc tam viņš pasaka – ziniet, es tomēr neko nestādīšu. Bet te ir apmēram miljonu vērti stādījumi,” situāciju raksturo Viktors. Viņš ir ļoti pateicīgs tābrīža zemkopības ministram Armandam Krauzem, kurš sniedzis atbalstu sarunās ar “Latvijas valsts mežiem”, līdz ar to kopā ir izdevies panākt saprātīgu risinājumu – nomas termiņš nu pagarināts līdz 70 gadiem.
“Tagad jau manam mūžam pietiks un vēl bērniem,” Viktors smejas un piebilst, ka pareizi koptas krūmmellenes var ražot pat 80 un vairāk gadu.
No konvencionālās saimniecības līdz bioloģiskai
Sākumā “Dižoga” nebija bioloģiska saimniecība. Lūzuma punkts pienācis aptuveni pirms desmit gadiem, kad Viktors iepazinies ar kādu poļu audzētāju. Redzot, kā strādā viņš, un daudz no viņa mācoties, Viktors nolēmis arī savu saimniecību pārorientēt uz bioloģisko audzēšanu.
“Sākumā bija grūtāk, jo bioloģisko produktu un risinājumu bija daudz mazāk. Tagad jau ir daudz visādu preparātu, bet bioloģiski audzēt ir dārgāk un vajag daudz vairāk zināšanu. Citādi var ļoti ātri iebraukt auzās.”
Klausoties Viktoru, ātri kļūst skaidrs – “bioloģiski” te nebūt nenozīmē vienkārši neko nedarīt un ļaut visam augt pašam. Drīzāk otrādi. Ir jāsaprot daba daudz labāk, jāspēj paredzēt problēmas un jāatrod risinājumi, kuros ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus aizstāj citi mehānismi.
“Konvencionālajiem ir daudz dažādu vielu pret puvēm, slimībām, kukaiņiem. Nopērc un nomiglo. Bioloģiskajam par to jādomā preventīvi,” saka Viktors.
Tāpēc “Dižogas” laukos savā ziņā strādā vesela neredzama armija. Saimniecībā speciāli izveidotas mājvietas plēsīgajiem kukaiņiem, kuri savāc melleņu krūmiem nevēlamos kāpurus un nogādā tos savās ligzdās. Savukārt pret puvēm tiek izmantotas baktērijas, kuras saimniecībā iemācījušies audzēt paši.
Arī apputeksnēšanai izmantots neparasts risinājums – no Polijas atvestas savvaļas bites. Medu tās nedod, toties, kā Viktors saka, “dara savu darbiņu” – apputeksnē. Parastajai medus bitei melleņu zieda forma neesot īpaši piemērota, savukārt šīm bitēm uzbūve ļauj ziedā piekļūt labāk. Alternatīva būtu katru sezonu iegādāties kameņu saimes, taču lielās platībās tās jau ir ievērojamas izmaksas.
Pēc profesijas – pavārs
Jo vairāk Viktors stāsta par baktērijām, apputeksnēšanu, augsnes analīzēm, mēslojumu un šķirņu īpatnībām, jo pašsaprotamāks šķiet jautājums – kur viņš to visu ir mācījies? “Nē, agronomiju neesmu studējis. Es pēc profesijas esmu pavārs.”
Lielākā daļa zināšanu nākusi darot. Ļoti nozīmīgi bijuši kontakti ar Polijas audzētājiem, kā arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) organizētās mācības un braucieni uz citām valstīm. Daļa šo mācību braucienu organizēti par Eiropas Savienības finansējumu, un Viktors uzskata, ka to vērtība nav bijusi tikai dzirdētajās lekcijās. Dažkārt pats svarīgākais ieguvums bijis satiktais cilvēks.
Vienā no braucieniem uz Zviedriju viņš iepazinies ar lietuvieti, ar kuru sazinās vēl šodien. Savukārt caur viņu ieguvis jaunus kontaktus Polijā – tostarp ar bioloģisko preparātu ražotājiem, kuri vēlāk braukuši arī uz “Dižogu”, vērtējuši stādījumus un palīdzējuši veidot eksperimentus.
“Poļi mums ir priekšā. Ja kādreiz teicām – desmit gadus, tad tagad es saku, ka mēs viņus nevaram noķert. Viņi attīstības ziņā visu laiku iet uz priekšu.”
Vienu no poļu audzētājiem Viktors sauc par savu mentoru. Brīdī, kad mellenes augušas slikti, viņš palīdzējis saprast, kas jādara citādi. Taču par daļu zināšanu Viktoram pat nācies apsolīt – kamēr mentors dzīvs, tālāk tās nevienam nestāstīs. “Tas viss nav tik vienkārši. Zināšanas ir grūti dabūt, un es viņam esmu ļoti pateicīgs. Viņš man ļoti daudz ir iemācījis.”
Vienlaikus gan Viktors arī piebilst, ka ne jau viņš viens ko spētu – darbos aktīvi iesaistās arī ģimene, tāpat arī viņš ir no sirds pateicīgs visiem lasītājiem, kas te ierodas un palīdz tikt galā ar darbiem.
Atbalsts, bez kura šādu saimniecību būtu grūti uzbūvēt
Runājot par “Dižogas” attīstību, ir vēl viena tēma, pie kuras Viktors atgriežas vairākkārt – valsts un Eiropas Savienības atbalsts. “Mēs ļoti, ļoti, pateicoties tam, esam attīstījušies,” viņš saka.
Atbalsts izmantots dažādos saimniecības attīstības posmos. Viktors atceras, ka agrāk par stādījumu ierīkošanu bijis pieejams atbalsts 2000 latu apmērā par hektāru. Vēlāk, mainoties programmām, varēts iegādāties arī lielākus un dārgākus stādus, kam ir lielāka iespēja veiksmīgi ieaugt.
Taču ar stādiem vien viss nebeidzas. Pilienveida laistīšanas sistēma saimniecībā izveidota ar Lauku atbalsta dienesta projekta palīdzību. Viktors pie tās nozīmes atgriežas, runājot par postošo 2023. gadu. Ja šāda sistēma būtu bijusi jau iepriekš, viņaprāt, daļu zaudējumu būtu izdevies novērst.
Ar atbalsta palīdzību iegādāts arī buss ar dzesētāju ogu pārvadāšanai. Savukārt šobrīd saimniecība gatavojas vēl aptuveni trīs hektāru apstādīšanai. Viktors stāsta, ka projektiem, kuru mērķis ir lauksaimniecībā izmantot kūdras purvu teritorijas, bijis iespējams saņemt pat 70% līdzfinansējumu, kamēr citos gadījumos atbalsta intensitāte bijusi 50%.
Tas nozīmē, ka investīcija, kuru tikai no saviem līdzekļiem saimniecība, iespējams, atliktu gadiem, ar atbalstu kļūst reāli īstenojama.
Līdzīgi Viktors stāsta par riska mazināšanas tehnoloģijām. Piemēram, pretkrusas lielgabals maksā aptuveni 56 tūkstošus eiro. Tā ir ļoti liela summa, tomēr laistīšanas un dažādiem aizsardzības risinājumiem pieejamais Eiropas Savienības līdzfinansējums var sasniegt ievērojamu daļu no kopējām izmaksām.
“Ja ir kaut vai 50 procentu līdzfinansējums, tad jau tu pie tā vari tikt par pusi summas,” skaidro Viktors. Tas ir būtiski, jo melleņu audzēšanā viena slikta laikapstākļu epizode var iznīcināt vesela gada darbu. Tāpēc nauda tiek ieguldīta ne tikai tajā, lai izaudzētu vairāk, bet arī tajā, lai saimniecība būtu pasargāta no salnas, sausuma vai krusas.
Visspilgtāk valsts un Eiropas Savienības atbalsta nozīme atklājās 2023. gadā. Tas “Dižogai” bijis katastrofāls. Sakrituši vairāki nelabvēlīgi apstākļi. Pavasarī trūcis nokrišņu, bioloģiskais mēslojums nav sācis darboties paredzētajā laikā, vēlāk augi nav laikus sagatavojušies ziemai, un visam pa virsu nākusi ļoti spēcīga salna.
Viktors lēš, ka cietuši aptuveni 70% stādījumu. Raža tajā gadā faktiski nav novākta. Bet izdevumi jau tāpēc nepazūd. Ir darbinieki, kredīti, tehnika, dzesētava un saimniecība, kas jāuztur arī tad, ja ienākumu no ogām nav. Tieši šajā brīdī palīdzējis ārkārtas atbalsts.
“Es domāju, ka tas izglāba lielu daļu zemnieku,” viņš saka.
“Ja tev ir vīzija, raksti projektu”
Nereti dzirdēts, ka dažādu projektu rakstīšana ir laikietilpīga un ne vienmēr vienkārša. Viktors gan par to nesūdzas: “Es nedomāju, ka tas ir grūti. LLKC palīdz, tur ir labi projektu rakstītāji. Ja tev ir skaidra vīzija, ja esi izdomājis un zini, ka tas būs, tad raksti projektu un viss notiek.”
Protams, projektiem ir kritēriji un finansējums nav garantēts – jāiegūst pietiekams punktu skaits, lai tiktu “virs svītras”. Taču bioloģiskajām saimniecībām atsevišķās programmās par šo statusu iespējams iegūt papildu punktus, tādējādi palielinot izredzes saņemt atbalstu.
Viktora attieksme šajā jautājumā ir ļoti praktiska. Ja valsts un Eiropas Savienība piedāvā instrumentus, ar kuriem iespējams saimniecību padarīt modernāku un drošāku, tie ir jāizmanto.
Gads laukā nebeidzas ar pēdējo ogu
Ražas sezona “Dižogā” parasti sākas jūlija beigās un ilgst līdz septembra beigām. Ir bijuši gadi, kad vēlās šķirnes lasa pat oktobra sākumā. Varētu domāt – pēc tam ziemā beidzot ir miers. Viktors pasmejas. Tiklīdz beidzas ogu lasīšana un nobirst lapas, sākas krūmu veidošana un dzinumu griešana. Tas turpinās praktiski visu ziemu līdz pat maijam. Tad sākas mēslošana, zāles kopšana, darbs ar apputeksnētājiem un gatavošanās jaunajai sezonai.
Ražas laikā saimniecības komanda kļūst daudz lielāka. Tiek izmantots sezonas laukstrādnieku nodarbināšanas režīms, kas ļauj elastīgi reģistrēt cilvēkus atbilstoši tam, kad viņi tiešām ierodas lasīt ogas.
Pašlasīšanu saimniecība publiski daudz nereklamē. Ir cilvēki, kuri brauc jau gadiem un iepriekš piezvana, taču plaši aicināt visus Viktors nevēlas – tad jāspēj garantēt, ka ogu pietiks. Nav labi, ja cilvēks atbraucis no Rīgas vai vēl tālāk un vakarā laukā vairs nav ko lasīt.
Realizācijas iespējas
Lielākā daļa “Dižogas” ražas šobrīd nonāk “Rimi”. Sadarbība sākusies pirms vairākiem gadiem. Sākumā saimniecība produkciju pārdevusi caur bāzi, kas piegādājusi ogas arī “Rimi”. Veikalu tīkls “Dižogas” produkciju pamanījis un uzaicinājis uz tiešu sadarbību. Tagad noslēgts līgums Baltijas līmenī – ja ogu būtu vēl vairāk, tās būtu iespējams realizēt arī Lietuvā un Igaunijā.
Īpaši Viktors lepojas ar ogu kvalitāti un spēju ilgi saglabāties svaigām. “Viņi saka – mēs nesaprotam, kā tas ir. Parasti bioloģiskās ogas bojājas ātrāk, bet jūsējās stāv un stāv, un beigās mēs viņas vienkārši apēdam.”
Saimniecībā šim mērķim tiek izmantota kāda no Japānas aizgūta bioloģiska tehnoloģija, kurā iesaistītas baktērijas. Detaļas gan Viktors neatklāj, tas esot noslēpums.
Arī par sadarbību ar lielveikalu viņš runā pārsteidzoši pozitīvi. Ja ražas maksimumā pēkšņi ienāk ļoti daudz ogu, ar “Rimi” iespējams vienoties par akciju un palielināt realizāciju. “Es drusku nolaižu cenu, bet “Rimi” nolaiž daudz vairāk. Tur visu var sarunāt. Ļoti pretimnākoši.”
Nevis vairāk hektāru, bet vairāk no hektāra
Vai tagad jāaug vēl lielākiem? Te Viktors, kurš šķiet gatavs nepārtraukti kaut ko uzlabot un būvēt, mazliet piebremzē.
Viņa poļu mentors paplašinoties visu laiku, lai gan esot aptuveni 20 gadus vecāks par Viktoru. Tomēr “Dižogas” saimnieks saka – kaut kad ir arī jādzīvo, nevar visu laiku tikai strādāt. Šobrīd plānots nostabilizēties ap 15 hektāru platību. Vēl iecerēts piestādīt aptuveni trīs hektārus, taču jaunus purvus meklēt un bezgalīgi audzēt saimniecību viņš negrib.
Latvijā ir saimniecības ar 40, 50 un pat 60 hektāru lieliem melleņu stādījumiem, tāpēc pēc platības “Dižoga” nav lielākā. Bioloģisko melleņu audzētāju vidū gan tā varētu būt viena no lielākajām. Taču Viktoru pats lieluma rekords maz interesē.
“Nav svarīgs lielums. Svarīga ir kvalitāte un tas, cik tu vari novākt no viena hektāra. Nav jēgas milzīgiem hektāriem, ja nav ražības. Izmaksas uz hektāru tev tāpat ir. Labāk mazāk, bet sakoptāk.”
“Var čīkstēt, bet tas nepalīdzēs”
Kad jautāju, cik viegli vai grūti Latvijā ir būt zemniekam, jau gaidu ierasto problēmu uzskaitījumu, taču Viktors arī te paliek uzticīgs sev.
Viņš saka – viss atkarīgs no tā, ar ko sevi salīdzinām. Ja tikai ar bagātākām valstīm un cilvēkiem, kuriem, mūsuprāt, klājas labāk, iemeslu būt neapmierinātam vienmēr atradīsim.
“Ja tev liekas, ka slikti dzīvo, paskaties, kā dzīvo citur pasaulē. Ja esi paēdis, tev ir jumts virs galvas – jau ir labi. Tas, ka vienā gadā kaut kas nepaveicās… Tu esi dzīvs, esi vesels – viss notiek. Var jau čīkstēt, bet tas nepalīdzēs.”
Runa gan nav tikai par sirdsmieru un veiksmi vien. Lauksaimniecībā liela daļa gada ienākumu rodas īsā ražas laikā, savukārt izdevumi ir visu gadu. Tāpēc Viktors uzsver finanšu disciplīnas nepieciešamību. “Tu nevari – o, dabūju naudu, tagad aizbraukšu ekskursijā. Nauda jāiegulda.”
