Stostīšanās eksperiments, kas traumatizēja veselus bērnus 0
1939. gadā Aiovas Universitātes profesors Vendels Džonsons kopā ar savu studenti Mēriju Tjūdoru uzsāka eksperimentu ar mērķi izprast stostīšanās cēloņus. Viņi strādāja ar 22 bērniem no bērnu nama, sadalot tos divās grupās: vieniem tika sniegta pozitīva runas terapija, bet otriem – negatīva, proti, veseliem bērniem tika teikts, ka viņi stostās, un tika kritizēta katra runas nianse.
Eksperiments uz bērniem atstāja ilgstošas emocionālas sekas. Daži, kuriem iepriekš nebija problēmu ar runu, pēc “terapijas” sāka stostīties. Vairākiem zuda pašapziņa un viņi izteikti sāka sociāli distancēties. Daži bērni atteicās runāt klasē, viens zēns pirms katra vārda apstājās, jo juta, ka “skaņa neiznāks”. Eksperiments vēlāk izpelnījās milzu kritiku un tēlaini tika nosaukts par “Briesmoņa pētījumu”, jo tika veikts uz neaizsargātiem bērniem.
Interesanti, ka Džonsons, kurš pats bērnībā stostījās, sākotnēji studēja šī runas defekta cēloņus, izmantodams pats sevi kā “izmēģinājuma trusīti”. Viņš, piemēram, ietina savu roku ģipša saitēs, lai noskaidrotu, vai dominējošās rokas imobilizēšana (pēc teorijas – smadzeņu signālu pārslodze) varētu ietekmēt runu. Viņš arī pētīja, vai pārsteiguma moments ietekmē stostīšanos, šim nolūkam izmantojot pēkšņus šāvienu trokšņus un pat elektrošoku.
Viņa mērķis bija pierādīt, ka stostīšanās nav iedzimts defekts, bet gan apgūta, iemācīta uzvedība. Pēc Džonsona pārliecības, “Briesmoņa pētījumam” vajadzēja šo viņa hipotēzi apstiprināt, taču ironiski, ka eksperimenta dati liecināja pilnīgi pretējo – vairāki bērni, neskatoties uz radītajām bailēm un uzvedības izmaiņām, reāli nestostījās.
Šis baisais pētījums gadu desmitiem tika noklusēts, un tikai 2000. gados sabiedrība uzzināja par šokējošajiem notikumiem. Daži no eksperimentā iesaistītajiem bērniem vēlāk atzina, ka tas “izpostīja viņu dzīvi”. Piemēram, Mērija Niksone – viena no eksperimenta dalībniecēm – atklāja, ka nekad nav varējusi par to runāt ar savu vīru.
