Olafs Zvejnieks: Mēs neesam tik bagāti, lai pirktu lētas partijas 5
Budžeta diskusiju kontekstā ļoti asi tiek apspriests jautājums par partiju finansējuma palielināšanu un pārsvarā negatīvā gaisotnē. “Kā, šitiem liekēžiem un vēl tādu naudu?” – ir pamata motīvs, ko dzird.
Kopā ar pilnīgi amorālo likumu nepildīšanu par ārstu un skolotāju algu palielināšanu, vienlaikus palielinot algas deputātiem, ministriem un vēl dažām ierēdņu kategorijām, jautājums guvis īpaši asu skanējumu.
Tomēr partiju finansējuma jautājumu vajadzētu nošķirt no šīs problēmas un saprast, kāda ir cena, kuru visa sabiedrība maksā par “lētajām” partijām.
“Jā, mums ir vājas partijas, kas būtībā ir tikai šauras ļaužu grupiņas, kas parasti apkalpo noteiktas intereses,” mēs nopūšamies un nekādi negribam ieskatīties problēmas saknē, kāpēc tad tā ir.
Problēmas sakne ir nauda
Un problēmas saknē, kā vienmēr, ir nauda. Savulaik, pirms kādiem piecpadsmit gadiem, skaitliski neliela Rīgas intelektuāļu grupiņa ar nosaukumu “Jaunais laiks” uzvarēja vēlēšanās, galvenokārt izmantojot antikorupcijas lozungus. Viens no šīs politikas fokusiem bija partiju atbrīvošana no oligarhu ietekmes, dažādi ierobežojot partiju finansējuma iespējas.
Lai gan partiju atbrīvošana no oligarhu ietekmes ir, iespējams, svētīgs mērķis, tomēr politikas praktiskā jēga bija ne tikai oficiāli pasludinātā – mērķis bija arī finansiāli novājināt jaunās partijas politiskos konkurentus, proti, jau izveidojušās partijas, pirmkārt jau tādas kā Tautas partija un Zaļo un zemnieku savienība.
Tās abas bija izveidotas kā klasiskas partijas – ar plašu reģionālās pārstāvniecības tīklu, dažādiem pasākumiem un biedru skaitu, kas vairākus desmitus reižu pārsniedza Rīgas intelektuāļu grupas skaitlisko sastāvu.
Kas citam bedri rok…
Politika vismaz daļēji izdevās – Tautas partija iekļuva finansējuma lamatās, saņēma KNAB sodu un bija spiesta likvidēties. ZZS no šā likteņa izvairīties izdevās, taču arī šī partija par plaukstošu diez vai ir uzskatāma.
Pagāja nedaudz vairāk nekā desmit gadi, Rīgas intelektuāļu grupa pārvērtās solīdā varas partijā “Vienotība”, ar attīstītu reģionālo pārstāvniecību tīklu un, tavu brīnumu, tagad jau šai partijai ir sodi par partijas finansējuma pārkāpumiem.
Paši iekrituši savulaik citiem izraktajā bedrē! Jo politiskās partijas funkcionēšana izmaksā pietiekami dārgi – ja tu neesi pārstāvēts visā Latvijā, tad par tevi nebalso, jo tu nepārstāvi visus iedzīvotājus, bet naudas, lai būtu pārstāvēts visā Latvijā un strādātu ar plašu sabiedrību, nav.
Rezultātā ir nemitīga cīņa par partiju pārstāvniecību labi apmaksātās uzņēmumu padomēs un naudīgo valsts pasūtījumu dalīšana sponsoriem – jo šādi partijas iegūst finansējumu, lai noturētos pie varas. Partiju “kasieri” Latvijā ir politiski daudz ietekmīgākas personas nekā jebkādas sabiedrības grupas. Cena, kādu par to maksā valsts un sabiedrība, tālu pārsniedz tos astoņus miljonus, kurus partiju finansējumam grasās piešķirt.
Solis pareizā virzienā
“Lai tie, kas stājas partijās, paši tās arī finansē!” cita bieži dzirdēta frāze. Būtībā – perfekti pieņemams princips, ja vien mēs pieņemam arī šā principa loģiskās sekas. Proti, to, ka tad Saeimā ievēlētās un valdību veidojošās partijas drīkst veidot tādu politiku, kas atbilst tikai partijas finansētāju – biedru un sponsoru – interesēm, nevis sabiedrības interesēm.
Galu galā – “kas maksā, tas pasūta mūziku”. Vai nav neliela loģiska pretruna idejā, ka partijas jāfinansē tikai nelielām ļaužu grupām, bet tām jāveido politika visas sabiedrības interesēs?
Vai astoņi miljoni atrisinās korupcijas un neefektīvas pārvaldes problēmu Latvijā? Vienā mirklī droši vien ne, jo slimība ir diezgan ielaista. Taču tas ir solis pareizā virzienā – uz politisko partiju un valsts pārvaldes nostiprināšanu, uz to, ka partijas spēj strādāt ar plašu sabiedrību un iesaistīt to politiskajā procesā.
