Būvnieki, nodarvoti un piķī izvārtīti. Kā varētu notikt sabiedrības un celtnieku attiecību atindēšana? Egila Līcīša feļetons 6
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā zināms, Baltkrievijas pašpasludinātais līderis Aleksandrs Lukašenko ir kļuvis garīgi mazliet sabremzēts un pašlaik nodarbojas ar to, ka vēlas uzpūst nelegālās migrācijas ugunsgrēku. Robežpārkāpējiem nule tiek ierādīta arī satiksmes artērija Latvijas virzienā.
Kamēr baltkrievi vēl nav izsūtījuši diktatoru uz sv. Helēnas salu un pret Latviju un Lietuvu tiek rīkots hibrīdkariņš, mums jādara viss iespējamais, lai saviem spēkiem novērstu robežas šturmēšanu un aizšķērsotu ceļu iebrucēju straumei.
Tā būtu pirmā pārbaude iekšlietu ministres Marijas Golubevas snieguma kvalitātei – kāda ir jaunieceltās amatpersonas spēja operatīvi reaģēt uz pieteikto hibrīdkaru.
Diemžēl izskatās, ka Golubeva ir stipri aizņemta ar dzimuma jautājumiem un nav sevišķi ieinteresēta robežas stiprināšanā un nocietināšanā, lai cauri neizlien ne pele.
Diez vai bēgļu sveicēja rīkosies ātri un droši, lai tā noslēgtu ieeju mūsu valstī, ka nevēlami elementi Latvijas teritorijā neiekļūst ne kājām, ne braukšus, ne ritenim sedlos, ne klupšus krišus caur brikšņiem, ne ziemā pa ragaviņu ceļu.
Šādā kritiskā situācijā vērtīga ir katra pilsoniskā iniciatīva, katrs konstruktīvais risinājums.
Viens no godājamākajiem un cienītākajiem arodiem latviešiem arvien bijusi celtnieka profesija, bet pēdējā laika periodā amata gods ir stipri papluinīts, būvuzņēmēju prestižs kārtīgi sagandēts.
Minēsim vien to, ka būvnieki nodedzinājuši Rīgas pili, izraisījuši traģēdiju Zolitūdes veikalā “Maxima” un Konkurences padome sodījusi desmit vadošos celtniecības uzņēmumus ar 16 miljoniem eiro sodanaudu par neatļauta karteļa veidošanu.
Izrādās, būvuzņēmēji sēdējuši smuki aplītī un savstarpēji skaņojuši, kurais kuru objektu un par kādu cenu cels.
Tur runātās lietas, ko otram vecim teikt uz auss, tagad atskaņotas puspasaulei labas akustikas apstākļos, un teiktais nudien neizklausās pēc eņģeļu dziedāšanas, bet pēc deviņstāvīgas stroikas leksikas.
Turklāt stāsta, ka būvkompāniju īpašnieki maksājuši partijniekiem, daži iekrituši korupcijas skandālu tīklos, labi vēl, ka KNAB pagaidām šāvis garām.
Izveidojusies kutelīga situācija, kad krietniem darba darītājiem samaitāta reputācija, būvnieki, nodarvoti un piķī izvārtīti, katru reizi attaisnojušies raudādami, bet tautas garīgais vienādiņ nosists. Kā varētu notikt sabiedrības un celtnieku attiecību atindēšana?
Pandēmijas režīmā būvfirmu finansiālais stāvoklis nepasliktinās, arvien tiek saņemti iespaidīgi valsts pasūtījumi, lai celtnieki piedalītos Rīgas un citu pilsētu izdaiļošanā ar jaunbūvēm.
Bagātīgi nodokļu maksātāju līdzekļu guvēji, celtniecības kompāniju īpašnieki pieder cilvēku kārtai, kam ir dārgi limuzīni un kas lido atpūsties uz siltām Ēģiptēm.
Līdzšinējai oligarhu kultūrai ziedošana cēliem mērķiem, labdarība, mecenātisms, nesavtīga palīdzēšana citiem un valstij bija pasvešas lietas. Šiem politbiznesmeņiem galvenais bija naudas raušana, nevis dāvāšana.
Taču mūsu celtnieki nav piederīgi oligarhu sugai, bet ir lieli patrioti. Viņi varētu izdarīt cienīgu un noderīgu, tēvijai dāvājamu darbu – uzbūvēt aizsprostojumu uz Latvijas–Baltkrievijas robežas par saviem līdzekļiem.
Tas būtu ļoti godājams pasākums – parādīt labu gribu un kopīgiem spēkiem uzņemties novilkt žogu visā robežas garumā.
Šāds nocietinājums nav nekāds Mikelandželo daiļdarbs, bet pieticīga risinājuma konstrukcija, kaut gan arī gana monumentāla 173 km gara celtne. Nepieciešamākais materiāls ir dzeloņstieple, kas ir nerūsējoša un nedegoša manta, ko negrauž laika zobs un nebojā pelējuma sēne.
Domājams, celtniecības inženieri spējīgi projektēt nebrūkošu nožogojumu un aroda meistari – uzbūvēt tik augstu sētu, kam ne pa apakšu izrakties, ne pāri pārkāpt.
Būtu aizkustinoši, ja vadošie celtniecības uzņēmēji Armands Garkāns, Ivars Millers, Guntis Rāvis, Māris Martinsons un visi pārējie atkal sapulcētos “Taureņu” pirtī vai oficiālākos apstākļos un norunātu, kurš atveļ drāts rituļus, kurš mūrē pasētu, kurš veic betonēšanas un kurš – detonēšanas darbus, kurš sagādā vīriem kirzovikus slīkšņu un pārpurvotu vietu izbrišanai un kurš objektu nodrošina ar štrumentiem. Atliktu ķerties pie robežas izbūves darbiem.
Piepildot draudzīgo aicinājumu, tiktu veicināta miera noslēgšana starp celtniekiem un pārējiem tēvzemes ļaudīm, valdība tencinātu ar “paldies”, tauta robežas “aizmūrētājiem” uz galvas liktu ozollapu vainagus un ap pierēm vītu zelta vārpu diadēmas. Tad arī varētu padomāt par soda mazināšanu, ja ne atcelšanu.
