“Kamols kaklā un asaras acīs.” Kādas māmiņas ieraksts par dronu tēmu sociālajos medijos saraudina līdzcilvēkus 0
Lai arī cik traki tas neizklausītos, sabiedrībā jau ir izskanējuši viedokļi, ka lidojoši droni virs mūsu galvām nu kļuvusi par ikdienu. Ļaudis atsaucās uz pēdējā laika notikumiem, kas aizsākās 7. maija agrā rītā, kad Rēzeknē nokrita divi droni.
Tas starpgadījums izvērtās daudz plašāks – gan sabiedrībā, gan valdībā sākās “šūmēšanās”, apšaubot mūsu drošības un aizsardzības spējas. Tikmēr, kamēr paspēja krist valdība, sabiedrība ir piedzīvojusi vēl vairākus iespējamus gaisa apdraudējumus.
Šie apdraudējumi notika un var notikt jebkurā brīdī, ļaudīm dodoties savās ikdienas gaitās. Bet šeit ir vērts aizdomāties par pašiem mazākajiem – mūsu bērniem. Iespējams gaisa apdraudējums ir biedējošs pat pieaugušajiem, kur nu vēl bērniem, kuriem izpratne par pasaulē notiekošo vai emociju kontrole var nebūt tik stabila. Arī kāda māmiņa vietnē “Threads” aktualizē šo tēmu.
Inese raksta: “Vakardien visi pacepās par dronu. Bet lovīti paspējāt viens otram aizsūtīt? Īsumā, sarakste ar manu 13 gadīgo zuzīti. Laikam kaut ko dzīvē esmu iemācījusi.” Viņa ierakstam ir pievienojusi ekrānšāviņu, kurā redzams, ka bērns Inesei ir atsūtījis ziņu, ka ir bail – visa skola saņēmusi šunapraides ziņojumu. Tālāk bērns raksta: “Ja nu kaut kas notiek, es tev pasaku uzreiz – es tevi mīlu. Tas ir, ja nu mēs vairs nekad nesatiksimies.”
Šādas ziņas atgādina, cik svarīga un reizē arī trausla ir brīvība un drošība mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā. Arī komentāru sadaļā jūtams šāds noskaņojums. Lūk, ieskats dažu cilvēku viedokļos:
“Kāds ar tiem bērniem skolā pēc tam runā? Vienkārši briesmīgi, ka bērniem tas ir jāpiedzīvo.”
“Kamols kaklā un asara acī nebija manā šīs dienas bingo. Briesmīgi, bet tajā pašā laikā tik ļoti mīļi.”
“Tas viss ir tik drausmīgi un sirdi plosoši. Lai Dievs mūs visus sargā.”
“Kaut bērniem nekad tādas ziņas nebūtu jāsūta. Bet jūs tiešām esat kaut ko pareizi izdarījusi.”
“Ak vai! Tik nenormāli mīļi! Man pat acs kaktiņš samirka! Iedomājies… bērnam nav tādu konceptu kā mums: “Ai, gan jau nekas, sviests, meli,” un visas pārējās muļķības, ko domājam. Viņam uzticami pieaugušie atsūtīja ziņu, ka draud briesmas, un viņš, nabadziņš, arī satrūkstas savā sirsniņā. Un pat iedomājas, kā būtu nekad vairs nesatikt mammīti… Kas par pasauli.”
“Šodien man tieši bija saruna ar manu pirmklasnieci. Visu mierīgi izrunājām – pastāstīju, kā rīkoties, ka galvenais ir nesatraukties un klausīt skolotāju. Viņa uzdeva ļoti daudz jautājumu, un es centos atbildēt. Uzskatu, ka labāk ir bērnu informēt un būt godīgiem.”
