Sapakojamies, laižam močus dziesmā un braucam uz Kuivižu ostu, kur iepazīstamies ar vienu no pēdējiem mohikāņiem-zvejnieku Visvaldi-kurš jūrā zvejo ar stāvvadiem. Šis zvejniecības veids ir izmirstošs un tam nav nākotnes. Visvaldis uz to raugās filozofiski, prātojot, ka visam savs laiks. 1
Pie Ainažu vecā mola mūs sagaida Elīna ar Kalvi no Vidzemes televīzijas un izjautā par 1836 projektu.
Mola garums krastā ir 361 m, bet tālāk līcī tas sasniedz 482 m garumu. Tā būve galvenokārt saistīta ar senā šaursliežu dzelzceļa atzarojuma ierīkošanu no Ainažu stacijas līdz viļņlauzim, lai padarītu ērtāku kuģu kravu izkraušanu.
Pirmā Pasaules kara laikā pagaidu piestātne tika izpostīta un pašā dambī izspridzināti divi lieli robi.
Fredis mēģina pārbaudīt savas iemaņas uzbraucot ar moci uz akmeņainā mola seguma. Mēs ar Renāru sekojam. Diezgan ekstrēmi, jo šis posms vairāk būtu piemērots mototriālam.
Rezultātā Renāra mocim norauts kartera aizsargs.
Pamājam ardievas Baltijas jūrai un braucam iekšzemē pa aizaugušām meža stigām, kuras robežojas ar Igauniju.
Pēc pāris kilometriem atrodam Ūkaju dižozolu, kuram apkārtmērs tiek mērīts, mums trijatā sadodoties izstieptās rokās ap to. Tas ir tieši mūsu izmērā, jo spējam visi saķerties ar pirkstu locītavām!
Atklājam Baltic Maps kartē neiezīmētu, apmēram piecus kilometrus garu, sarežģītu, bet interesantu ceļu, kurš izbraucams tikai ar enduro motocikliem.
Ap pieciem pēcpusdienā, ceļa malā, vakara saules gaismās ieraugam veco Līču skolu, kura dibināta 1856. gadā un darbojusies līdz 60to gadu beigām.
Ceļa otrā pusē, gleznainā vietā atrodas “Jaunlīču”mājas, kuru kolorītā saimniece Māra Ošeniece uzņem mūs un dāvā interesantus stāstus par šo vietu un cilvēkiem, kuru ceļi šeit krustojušies.
Viens no tiem ir Imants Ziedonis, kurš kādā reizē, šeit ciemojoties, dāvājis Mārai šeit uzrakstītu dzejoli.
2. diena fotogrāfijās
Ap septiņiem vakarā, pa putekļainajiem, rietošās saules izgaismotajiem lauku ceļiem braucam tālāk un skatāmies vietu, kura būtu derīga nakšņošanai. Te ir daudz pamestu māju un saimniecību, kur to var mēģināt darīt, bet netālu no Ipiķiem, gleznaina dīķa malā pamanām lielisku nometnes vietu ar lapeni un galdiņu pie tās. Aiz kokiem slejas spocīgais Ipiķu skolas vraks, bet netālu no tā, mājās, kur saimnieko divi laipni ukraiņi, Dusja un Mitja, mēs tiekam apdāvināti ar malku, kartupeļiem un īstu ukraiņu speķi!
Dusja ar Mitju Latvijā jau dzīvo 30 gadus, runā latviešu valodā un ir īsti Latvijas patrioti.
Ugunskurs un sarunas pie tā. Viss, kas nogurušam, bet laimīgam mototūristam vajadzīgs!
