– Ko jūs Latvijas sabiedrībai līdz šim nezināmu pateiksiet? Vai tad mēs nezinām, ka tas bija represīvs izlūkošanas orgāns? 9
– Mēs zinām, ka VDK bija represīva organizācija, bet īsta atzinuma par tās darbību nav. Gadi gāja, metodes mainījās, būtība nezuda. Domāju, nav tik svarīgi uzzināt, kurš zinātnieks, sportists, mākslinieks ir “maisā”. Svarīgāk atrast atbildi, kāpēc viņš tur ir? Cik bija “stukaču pēc aicinājuma”, cik karjeristu, cik bija salauztu cilvēku. Kā darbojās šī terora, vajāšanas, iebiedēšanas mašinērija. Kā tā mainījās gadu desmitu gaitā, kā piemērojās, ko ietekmēja. Ja katrs students pat no vistālākajiem laukiem zināja – jātur mute, jo grupā noteikti ir kāds ziņotājs. Ja cilvēki ikdienā uz kolēģiem skatījās ar aizdomām – ir vai nav – , tad tā bija sistēma, kura savu bija panākusi – iedzinusi vispārējas bailes. Tas nav viegli paveicams. To var panākt organizācija, aiz kuras paliek līķi un salauztas dzīves. Jāsaprot, kādus taustekļus un neredzamus pavedienus tā atstājusi mūsdienās. Lietuvā un Polijā to pētīja divdesmit gadus, veselas institūcijas. Labi, ka mēs sākam to darīt, bet mums tas notiek kaut kā dīvaini. Apmēram tā: “Vajag? Nu labi. Te būs mazliet naudas un lai rīt uz pusdienlaiku ir gatavs!” Protams, vēsturnieki nebūs tie, kas sodīs atmaskotos čekistus. Kurš būs tas, kas pēc komisijas gala ziņojuma 2018. gadā pieņems lēmumu rezultātus publiskot vai nepubliskot, to es, godīgi sakot, šobrīd pateikt nevaru.
– Galvenais uzdevums ir apstiprināt šo dokumentu īstumu?
– Dokumentu īstumu var noteikt ekspertīze – papīrs, tinte, kas tolaik tika lietota. Komisija var rosināt atsevišķos gadījumos tādu veikt. Ir jau uzskati, ka vērtīgākā daļa aizvesta uz Maskavu, bet te, Latvijā, VDK apzināti atstājusi daļu savu dokumentu, lai varētu sabiedrību visu laiku turēt spriedzē un šantažēt. Ja Latvijā kāds cilvēks saņem valsts apbalvojumu, tad bieži vien uzreiz sākas visādas runas. 1994. gadā disidente Lidija Doroņina-Lasmane atteicās no Triju Zvaigžņu ordeņa, jo to saņēmuši arī cilvēki, par kuru kalpošanu VDK viņa nešaubījās. Tajā pašā laikā redzam, ka daudzi zinātnieki, kuru saistība ar čeku bija stipri formāla, jo viņi, braucot uz ārzemēm, vienkārši bija spiesti rakstīt atskaites, ar ko tikušies, šādus ordeņus tā paša iemesla dēļ nesaņem. Tas vedina domāt, ka ne visi materiāli palikuši Latvijā.
– Ko nozīmē pētīt šos dokumentus? Ir taču zināms, ka visu noskaidrot nevarēs, jo attiecīgo lietu vienkārši nav Rīgā. Un tad vēl ir otra liecību kategoriju, par kuru var pateikt, ka to atklāšana vienkārši nav vēlama.
– Kas attiecas uz dokumentiem, kas atrodas Latvijā, nedrīkst būt tādas lietas, kas “nav vēlamas”. Tām jābūt pieejamām pētniecībai, un tur nekādu diskusiju nevar būt. Bet vēl ir jautājums par šo lietu saglabāšanu, ieskenēšanu, digitalizāciju. Ja eksemplārs ir tikai viens, tas var būt un var nebūt. Tāpēc jau klīst runas par dažu kartīšu izņemšanu. Es gan ceru, ka tā nav noticis, bet šaubu ēna visu laiku pastāv. Ja dokumenti būs digitalizēti un pieejami pētniecībai, kā pasaules arhīvos pieņemts, tad tā būs garantija, ka šādas lietas nenotiks. Protams, būs jautājums par pielaidi materiāliem – vai visiem interesentiem vai tikai ar īpašu atļauju pētniekam zinātniskā darba izstrādāšanai. Pielaide vajadzīga ne jau tāpēc, lai kaut ko slēptu, bet līdzīgi kā arhīvā glabāto krimināllietu gadījumā, lai izslēgtu subjektīvu rīcību attiecībā uz vēl dzīvajiem, atriebību. Jo šīs lietas cilvēkus ir skārušas ļoti dziļi.
Mans kā pilsoņa viedoklis ir, ka to personu vārdi, kas sadarbojās ar VDK, tomēr jāpublisko. Pat ja cilvēks tur bijis iekļauts tikai formāli un neko ļaunu nav paveicis, viņam pašam ir tiesības pateikt, kā tas ir bijis ,un attaisnoties. Daudzi to ir darījuši. Kā Georgs Andrejevs.
