Ārzemnieku apbrīnoti svārki 0
Skolas gados aktrisei no melna un oranža štāpeļa (padomju laiku labi pazīstams mīksts, viegls un blīvs audums, kura sastāvā ir kokvilnas un viskozes lavsāna šķiedras) izdevies pašūt tik skaistu kleitu, ka saņēmusi ne vienu vien komplimentu. Bet vēl lielāki panākumi bijuši viņas šūtajiem svārkiem, kas tapuši no smalka markizeta. – Astoņdesmito gadu beigās filmējoties “Vilkaču mantiniecē”, lauku veikaliņā Dzērbenē izdevās nopirkt vairākus metrus Indijā ražota markizeta. Sašuvu brunčus četrās kārtās, kur nākamā kārta bija kuplāka par iepriekšējo, – stāsta Zane. – Šie markizeta svārki man bija mugurā, dodoties pirmajā ārvalstu braucienā. Jutos patīkami pārsteigta, kad man nāca klāt un jautāja, kas tas par zīmolu, vai brunčus esmu pirkusi ārzemēs vai Latvijā. Laikam biju precīzi sajutusi stilu, ko no plānā markizeta var uzšūt.
Savulaik abas ar kursabiedreni Diānu Zandi gājušas mācīties pie Rīgas kinostudijas kostīmu mākslinieces Skaidras Deksnes modelēt, veidot piegrieztnes un šūt. Meistare jaunajām censonēm ierādījusi daudz šuvējmākslas knifu, tāpēc Zane ne vien sev, bet arī mammai un krustmāmiņai pratusi uzšūt perfektus piegulošus svārkus ar šķēlumu. Bijusi apņemšanās vēl daudz ko iemācīties, taču tam pietrūcis laika.
Sākot strādāt Nacionālajā teātrī, sev no spilgti sarkaniem īrisa diegiem uztamborējusi džemperīti, kas ļoti piestāvējis. Zane atzīst – tamborēt viņai patīkot labāk nekā adīt, jo šķiet, ka ir vieglāk izveidot apģērba formu. – Kad deviņdesmitajos gados Latvijā sāka ienākt importa apģērba gabali un arī kooperatīvu darinājumi, pašadītie un paštamborētie džemperi un jakas vairs nešķita vērtība. Tāpēc es pat nezinu, kur palika mans sarkanais džemperītis, – izsviedu vai atdevu Pestīšanas armijai. Žēl, jo īrisa diegi ir tik izturīgi, ka manu tamborējumu tagad varētu valkāt meita, jo mode jau atkārtojas.
Zane izstāsta, ka meitai Martai Lovisai esot uzšuvusi skaistu kristāmkleitu no mežģīņu auduma. – Kad gaidīju pirmdzimto, nezinot, vai būs dēls vai meita, no īrisa diegiem uztamborēju košu rāpulīti. Kamēr Jēkabs to valkāja, rāpulītis nezaudēja ne krāsu, ne formu. Tajā ziņā īrisa diegi ir pateicīgi, – ir pārliecinājusies divu bērnu māmiņa.
Nesen bijusi apņēmības pilna dēlam uzadīt džemperi, taču, ieraugot viņa sejas izteiksmi, kad viņš novērtējis uzadīto paraugu, sapratusi, ka adījumu nav vērts turpināt.
