“Svarīgi, lai šie ceļošanas ierobežojumi nekļūtu pastāvīgi un neatstātu baltkrievus pilnīgā izolācijā,” uzskata Ēriksons 12
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2012. gada 4. jūlija rītā virs Minskas un tās apkārtnē no nelielas pasažieru lidmašīnas tika nomesti 800 plīša lācīši ar maziem izpletnīšiem, aicinot ievērot cilvēktiesības un vārda brīvību Baltkrievijā. Šādu akciju bija sarīkojuši Zviedrijas sabiedrisko attiecību kompānijas “Studio Total” pārstāvji, ar nelielu lidmašīnu no Lietuvas neatļauti un nepamanīti ielidojot Baltkrievijas gaisa telpā.
Baltkrievijā šo faktu sākumā noliedza, pēc tam sekoja militārpersonu atlaišana, žurnālistu un līdzzinātāju apcietināšana un arī akreditācijas nepagarināšana toreizējam Zviedrijas vēstniekam Baltkrievijā Stefanam Ēriksonam.
Nu jau četrus gadus viņš ir Ziemeļvalstu ministru padomes biroja Latvijā direktors. Un nupat Baltkrievija ar spēku pārtvērusi starptautiskā reisa lidmašīnu.
Cik labi esat iepazinis Baltkrieviju?
Stefans Ēriksons: Baltkrievijā biju septiņus gadus – no 2005. līdz 2012. gadam, pēdējos četrus gadus no tiem – vēstnieka statusā. Šo gadu laikā esmu labi iepazinis gan valsti, gan daudzus baltkrievus. Man pat ir izdevies iemācīties baltkrievu valodu, kas ir atvērusi daudzas durvis uz baltkrievu kultūru un sabiedrību.
Toreiz vēstnieka pienākumu pildīšanu jums pārtrauca piespiedu kārtā. Pēc plīša lācīšu desanta akcijas jūs tikāt izraidīts?
Nē, es netiku izraidīts, bet mans pilnvaru laiks tika saīsināts – 2012. gada augustā (mēnesi pēc plīša lācīšu desanta akcijas) manu akreditāciju Baltkrievijas varas iestādes nepagarināja. Un pēc tam, kad kā atbildes soli Zviedrija izraidīja baltkrievu vēstnieku, vēstniecība Minskā kādu laiku darbojās bez zviedru diplomātiem.
Jūs deviņus gadus esat prom no Baltkrievijas. Tagad vērojat pa gabalu?
Nē, vairākas reizes esmu apciemojis iepazītos cilvēkus Baltkrievijā. Arī no šejienes, no Rīgas, esmu braucis ciemos. Tagad man nav profesionāla pienākuma vai kontaktu, bet apciemoju draugus. Es gribētu uzsvērt, ka es tagad izsakos savā vārdā un nepaužu Zviedrijas vai ziemeļvalstu pozīciju.
Kā vērtējat Baltkrievijas veikto “Ryanair” lidmašīnas nolaupīšanu pagājušo svētdien?
Valstu līderi šo incidentu jau nodēvējuši dažādos vārdos – par “valsts terorismu”, “personas nolaupīšanu”, “pirātismu”. Baltkrievija jau iepriekš ir pārkāpusi starptautisko tiesību normas, cilvēktiesību likumus, demokrātijas standartus utt. Ar kara lidmašīnām piespiežot nolaisties starptautiskā reisa pasažieru lidmašīnai, Baltkrievija ir vēl vairāk pārkāpusi novilktās starptautisko tiesību līnijas.
Vai ES dalībvalstu un kopīgā reakcija ir atbilstoša šim pārkāpumam?
Manā skatījumā gan kaimiņvalstu, gan ES kopīgā reakcija ir adekvāta. Iepriekš ES attieksme pret Lukašenko ilgstoši mocījusies ar tādu kā pazemību pret Lukašenko režīmu, izvairoties pateikt, kas ir labi, kas ne, un ne vienmēr viennozīmīgi reaģējot uz notiekošo ES kaimiņvalstī. Šoreiz ES reakcija bija ātra un vienota, dalībvalstu līderiem tiekoties Briselē pirmdienas vakarā. Gan notikušā nosodījumā, gan ekonomisko sankciju turpināšanā, gan pagaidu lidojumu atcelšanā uz un virs Baltkrievijas.
Bet ir ļoti svarīgi, lai šie ceļošanas ierobežojumi nekļūtu pastāvīgi un neatstātu baltkrievus pilnīgā izolācijā. Turklāt šķērsot Baltkrievijas valsts robežas ir grūti arī pandēmijas dēļ. Par lidojumu atcelšanu ir dažādi viedokļi, bet daži no maniem draugiem uzskata, ka šīs problēmas ar robežu šķērsošanu ir niecīgas, salīdzinot ar to, ko pārdzīvo cilvēki Baltkrievijas cietumos.
Vai sankcijas ir tikai sods pēc notikušā vai tās arī spēs ietekmēt Lukašenko režīmu, lai tas atbrīvotu apcietināto medija “Nexta” dibinātāju Romānu Protaseviču?
Nevaru vēl pateikt, vai sankcijas ir pietiekamas, bet tā ir reāla atbilde uz ļoti nopietnu starptautisko tiesību pārkāpumu. Es būtu pārsteigts, ja Lukašenko ieslodzīto žurnālistu Romānu Protaseviču uzreiz atbrīvotu, bet laika gaitā redzēsim, vai valsts pozīcija mainīsies, kad tā sadursies ar reāliem politiskiem un ekonomiskiem ierobežojumiem. Protasevičs nav vienīgais apcietinātais, atgādināšu, ka cietumā sēž simtiem protestētāju pret Lukašenko nelikumīgo ievēlēšanu pērn augustā.
Vai ir kaut kas, ko ziemeļvalstis un Baltijas valstis varētu darīt, lai panāktu ieslodzīto atbrīvošanu?
Vai reģionālas grupas var panākt ko vairāk? Jā, dažādas akcijas var veikt reģionālā līmenī, bet, lai Lukašenko spiestu ieklausīties, lēmumi jāpieņem ES līmenī. Kaimiņvalstis atrodas īpašā pozīcijā – Polija, Lietuva, Latvija –, tām nav tik viegli pieņemt lēmumus.
Mēs kā kaimiņi nevēlamies pārcirst visas ekonomiskās saiknes, it īpaši ņemot vērā, ka pašlaik no Baltkrievijas ekonomiski bēg ar režīmu neapmierinātie uzņēmēji un pārceļ uz Baltiju savu biznesu.
Tas ir sarežģīts starpvalstu attiecību jautājums – medaļai ir divas puses. Vēlamies ierobežot Lukašenko, viņa varas struktūras un viņu atbalstošos uzņēmējus, bet nevēlamies, lai cieš baltkrievu tauta un citi uzņēmēji. Ir arī attiecības sportā, piemēram, tagad notiek Pasaules hokeja čempionāts, kura laikā nedrīkstam pievērt acis uz Baltkrievijā notiekošo.
Izskanējuši pretēji viedokļi par to, vai ļaut Baltkrievijas oficiāliem pārstāvjiem ieceļot ES. Es iestājos par sabalansētu pieeju, jo nebūtu pareizi Baltkrieviju atstāt pilnīgā starptautiskā izolācijā, bet jāturpina sarunāties ar oficiāliem valsts pārstāvjiem. Turklāt Eiropas Savienībai pastāvīgi un nenogurstoši jāparāda, kas ir pieņemami un kuras ir nepārkāpjamās sarkanās līnijas.
