Ilze Graudiņa Akmene un viņas stāsti, kas dzimst pie jūras 0
Ar Ilzi Graudiņu Akmeni esmu pazīstama jau sen. Dzīvē tā sagadījās, ka vienā laikā mācījāmies Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē Visvalža ielā 4a, taču katra savā novirzienā. Iespējams, saskrējāmies gaiteņos vai pirmā stāva kafejnīcā, taču ne jau visus toreizējās fakultātes studentus var atcerēties vaigā. Ilze man spilgti palikusi atmiņā kā kolēģe, ar kuru kopā strādājām avīzē “Rīgas Balss”.
Par Ilzi kā kolēģi varētu rakstīt nākamgad, kad “Rīgas Balsij” apritētu 70 gadi – tās pirmais numurs iznāca 1957. gada 1. oktobrī, bet pēdējais 2009. gadā. Taču arī tikko atzīmētie 69 gadi ir pietiekams iemesls pagremdēties atmiņās un iepazīstināt lasītājus ar Ilzi Graudiņu Akmeni – rakstnieci, psihoterapeiti, psiholoģi un supervizori, kuras profesionālais ceļš ir tikpat daudzslāņains kā viņas literārie darbi.
Un vēl kāda būtiska nianse: Ilze kā īsta literāte vēlējās uz maniem jautājumiem atbildēt rakstiski. Tāpēc šajā rakstā saglabāju viņas stāstījumu un valodas plūdumu – to īpašo intonāciju, kas raksturīga tikai viņai.
Rakstā centīšos pieturēties pie svarīgākajiem posmiem Ilzes Graudiņas Akmenes dzīvē – ne jau pie visiem, bet tiem, kas man kā autorei šķita nozīmīgi un spilgti izgaismo viņas profesionālo un radošo ceļu.
Studiju gadi Filoloģijas fakultātē
Studijas filologos reizēm šķita saistošas, reizēm ne visai, taču tās bija astoņdesmito beigas un deviņdesmito sākums, kad beidzot brīvi tikām pie trimdas literatūras, gājām uz 4–5 kinoforuma “Arsenāls” filmām dienā, sekojām līdzi tam, ko dara topošie aktieri Konservatorijā. Ja studijās kādā brīdī bija garlaicīgi, interesanto atradām paši.
Manā kursā mācījās spilgtas personības – Nora Ikstena, Inguna Daukste-Silasproģe, Eduards Liniņš, Jānis Elsbergs. Cits citu mudinājām lasīt, diskutēt, skatīties, vērtēt. Lielā mērā pateicoties kursabiedriem, tas bija saturīgi pavadīts laiks.
Biju arī iemīlējusies savā nākamajā vīrā, tāpēc šie gadi palikuši atmiņā kā teju vai idilliski.
Ceļš uz psiholoģiju un psihoterapiju
Vēlāk turpināju izglītību Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, iegūstot maģistra grādu. Uz psihologiem aizgāju, jo radās iespēja studēt Venēcijas universitātē, taču bija problēma – 1992. gadā mums iedeva skaistu diplomu ar Latvijas ģerboni, taču ne grādu. Biju mazliet mācījusies itāļu valodu, taču Venēcijas universitātes kontaktpersona sarakstē vaicāja: Jums ir bakalaura vai maģistra grāds? Man nebija ne viena, ne otra…
Nolēmu iegūt maģistra grādu, bet ne filologos – šķita, ka tur neko jaunu vairs neiemācīšos. Izvēlējos psihologus, bet tur man uzreiz pateica: te, tāpat kā mediķos, ir jāmācās no paša sākuma. Neko darīt, sāku no pirmā kursa un pēc pieciem gadiem ieguvu maģistra grādu.
Tolaik man jau auga trīs dēli, un par Venēciju nācās aizmirst, toties man bija laba, praktiski lietā liekama izglītība.
Nebiju gan domājusi strādāt kā psiholoģe, bet dzīve visu sakārtoja tā, ka kopā ar psihologu kursabiedriem sāku mācīties psihoterapiju Viļņas universitātē. Šķita – tik laba kompānija, nu kā no tādas šķirties! Un cilvēkzinības labprāt vēl pamācītos. Tobrīd biju pilnas slodzes mamma un studente, un tās bija visbagātīgākās studijas manā mūžā. Tur pa īstam sapratu sevi un sāku daudz vērīgāk raudzīties arī uz citiem.
Lai mācītos, bija vajadzīgi vismaz pāris klienti – tos tobrīd “piegādājām” viens otram. Tikai pamazām es sapratu, ka šī nebūs tikai dvēseles izdaiļošana un dzīves izpratnes vairošana, bet arī mana pamatnodarbošanās.
“Rīgas Balss” gadi – divas brālības un pirmais romāns
“Rīgas Balss” laiku (1998.–1999. gadā Ilze bija kultūras nodaļas vadītāja – I. N.) atceros ar prieku. Kad tur strādāju, gandrīz puse darbinieku bija rakstnieki un dzejnieki, otra daļa – žurnālisti. Bija mums tādas divas brālības, kas labi satika. Man tas bija patīkamākais kolektīvs, kurā esmu strādājusi. Vēlākās nodarbes, ko izvēlējos, bija vientuļākas.
Toreiz iznāca arī mans pirmais romāns “Papīra debesis, audekla zeme” (1998), un es biju priecīga grāmatas atvēršanas vakarā redzēt arī savus avīzes kolēģus.
“Rīgas Balss” deva man iespēju veidot lielās intervijas ar kultūras cilvēkiem, kā, piemēram, ar Roaldu Dobrovenski un Andri Kolbergu. Jau no studiju laikiem biju strādājusi Literatūras muzejā Raiņa izpētes grupā, tāpēc saruna ar Dobrovenski, kurš bija uzrakstījis biogrāfisko romānu “Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves”, man bija sevišķi interesanta.
Andris Kolbergs savukārt deva padomu: ja gribi uzrakstīt spilgtu mīlas ainu, divas nedēļas atturies no sakariem ar pretējo dzimumu, un uzrakstīsi labi.
Psihoterapijas ceļš – darbs, kas maina cilvēkus
Šobrīd esmu psihoterapijas speciāliste SIA “Kalva”.
Kad ķēros pie patstāvīga darba psihoterapijā, sapratu, ka viss tikai tagad sākas. Studijas bija kā labs un vērtīgs ievads, bet iedziļināties cilvēkos, patiesi viņos klausīties vēl bija jāmācās. Jauniem psihologiem un psihoterapeitiem nereti ir stress – ko es atbildēšu klientam, ko viņam teikšu? Pamazām tu saproti: lai tev būtu klientam ko teikt, ir ļoti uzmanīgi viņā jāieklausās.
Es arī pierakstu svarīgākās lietas, lai tās pēc tam pārlasītu, un kaut kas būtisks nepiemirstos. Esmu sapratusi – lai gan ir vērtīgas teorijas par iekšējiem konfliktiem, aizsardzības mehānismiem, personības tipiem, katrs cilvēks tomēr ir unikāls. Tāpēc balstos uz teorijām, kas palīdz, taču ar interesi vēroju, kā cilvēks atklājas, kā stikliņi ir sakrituši viņa kaleidoskopā.
Kad esmu klientu iepazinusi tuvāk, un sākas intensīvs darbs, mani nereti sajūsmina, cik nopietni cilvēki ir gatavi un spējīgi mainīties, lai viņu dzīve būtu apzinātāka, un viņi darbotos produktīvi, nevis destruktīvi. Gandarījums, to redzot, ir patiešām liels. Protams, ne visiem ir pa spēkam nereti diezgan ilgais darbs psihoterapijā, bet gribu pateikties katram, kas šo procesu ir izdzīvojis līdz galam.
Piederība rakstnieku kopienai – divi literārie posmi un atgriešanās
Kopš 2001. gada esmu Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Diemžēl aizņemtība ar ģimeni un maizes darbu man nav atstājusi daudz laika piedalīties rakstnieku kopienas pasākumos. Varbūt tā ir arī izvēle, jo es kā lasītāja labprāt iepazīstu rakstniekus viņu darbos.
Manu literāro dzīvi var sadalīt divās daļās – pirmās grāmatas “Papīra debesis, audekla zeme” un “Bēgošais krasts” iznāca gadsimtu mijā. Pēc tam es nodarbojos ar bērniem un studijām, bet literatūrā atgriezos relatīvi nesen: 2022. gadā man iznāca romāns “Šeit nav nekāda bēdu leja”, bet šogad – “Māsa. Brālis”.
Rakstījusi gan esmu vienmēr, bet diezgan daudz kas palicis manā datorā vai ticis izdzēsts.
Kopš pagājušajā gadā Sandra Ratniece mani uzaicināja pievienoties autoru grupai “Tekstūra”, beidzot sāku pa īstam izbaudīt rakstnieku kompāniju. Tur ik pa brīdim tiek veidoti kādi projekti, jāraksta stāsti kopkrājumiem. Tas ļoti disciplinē, un spalvasbrāļu kompānija dod tādu vienotības sajūtu, kādu agrāk nepazinu.
Jūra kā rakstnieces elpa un ikdienas ritms
Tie cilvēki, kas ir lasījuši manu jaunāko romānu “Māsa. Brālis”, sapratīs, ka jūra ir mans resurss joprojām. Visai manai ģimenei (arī izcelsmes) jūra ir tik svarīga, ka to pat grūti izstāstīt. Rīgā es nemaz vairs nespēju rakstīt. Man ir jānonāk savās piekrastes mājās, jāpaelpo jūras gaiss, un tad, klusumā un mierā, es arī rakstu.
Kad vēl dzīvoju tēva mājā, arī pie jūras, es spēju rakstīt verandā, kur tika gatavots ēdiens, skraidīja un čaloja četri bērni (arī divi brāļa audžubērni). Apkārt virmoja dzīves kņada, kuras vidū es rakstīju savus literāros darbus. Tagad gan rakstu tikai klusumā un savā istabā – tā ir mana rakstnieces rezidence.
Katru dienu izeju arī pastaigāt gar jūru – tā ir pašsaprotama dienas daļa, kad vēroju, kā jūra mainās: krāsa, vēji, viļņi vai pilnīgs klusums, kas man patīk vislabāk.
Es esmu intuitīva stāstniece. Izveidot darba skeletu man nenākas viegli. Bieži pēc brokastīm ir skaidrs – tagad es rakstīšu. Iekams esmu attapusies, jau ir uzrakstīts gabaliņš, kas ir vairāk vai mazāk izdevies. Spontānus tekstus cenšos neierobežot un nedzēst, ļaut zemapziņai strādāt. Arī saviem varoņiem ļauju rīkoties un iet pašiem savu ceļu. Dzēšu uzrakstīto tikai tad, ja jūtu, ka tas galīgi neiederas kopainā, vai arī teksts ir švaks.
“Māsa. Brālis” – stāsts par diviem cilvēkiem mūža garumā
Mani mulsināja kādas žurnālistes atsauksme, ka romāns tiekot pozicionēts kā Māsas un Brāļa stāsts, bet viņa saskatījusi vairāk Mātes stāstu. Kādam jau arī veļa esot jāmazgā un viss ģimenē turoties uz Mātes trauslajiem pleciem.
Pirmkārt, Māte noteikti nav tā mana darba varone, ko man gribētos izcelt, jo cilvēkiem, kas ieņēmuši agresīva upura pozīciju, noteikti nedodu priekšroku. Tāpat kā cilvēkiem, kas joprojām per savus bērnus, par spīti visam izglītošanas darbam, ko veicam ar kolēģiem psihoterapeitiem.
Otrkārt, ja nu gribētos izcelt kādu no vecāku tēliem, tad tas būtu Tēvs – kādu daļu mūža viņš braucis rallijos, pēc tam juties vainīgs, ka nav veltījis pietiekami uzmanības ģimenei, un darījis visu, kas viņa spēkos, lai pēcrallija gados sievai un bērniem klātos labi.
Treškārt, manās acīs tas joprojām ir stāsts par Māsu un Brāli mūža garumā, divās dažādās valsts iekārtās, dažādos vecumposmos, ar dažādiem izaicinājumiem. Ne ar visiem izdodas tikt galā vienlīdz labi.
Taču man bija svarīgi parādīt arī bērnu, pusaudžu un jauniešu līksmību un humoru. Rakstot atkal pabiju tai laikā, un tas bija patiešām patīkami. Un vēl man bija vēlme rakstīt patiesi, neizskaistinot.
Psihoterapija un literatūra – pieredze, kas ienāk darbos pastarpināti
Strādājot ar cilvēkiem, neizbēgami rodas pieredze, kas vēlāk nemanāmi atstāj pēdas arī literārajā darbā. Tā noteikti palīdz, taču tas nav apzināts process. Viss, ko esmu mācījusies un piedzīvojusi darbā, ienāk manos darbos pastarpināti. Reiz kāds rakstnieks teica, ka man gan esot labi, jo esmu dzirdējusi tik daudz stāstu! Taču nevienu no tiem neesmu izmantojusi literārā darbā, jo tie nav mani stāsti.
Tiesa, romānā “Šeit nav nekāda bēdu leja” izmantoju pieredzi, ko guvu, divreiz strādājot praksi kā psiholoģijas studente divās psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Tā pieredze bija pārāk spēcīga, lai paliktu neizstāstīta, taču tēli un lielākā daļa notikumu ir izdomāti. Tiešā veidā romānā ienāca tas, kā lietas notiek slimnīcā. To es nebūtu varējusi izdomāt – tas vienkārši ir jāzina.
Lasītāji reizēm ir neapmierināti, ka galvenā varone, psiholoģijas studente Helga, netiek galā pati ar saviem dēmoniem, pārāk iesaistās pacientu dzīvēs, izdeg. Taču mani kolēģi psihologi saka: jā, tieši tā ar mums darba gaitu sākumā arī notiek! Tikai vēlāk iemācies pietaupīt savus resursus.
Arī šajā romānā centos turēties pie realitātes un nestāstīt pasakas, kādiem jauniem psihologiem “vajadzētu būt”.
Aukstumpeldes – uzticība jūrai un sevis pārvarēšana
Aukstumpeldes pirmām kārtām ir sevis pārvarēšana, īpaši vēlā rudenī, kad gribas ievīstīties siltā pledā un būt pie omulīgās virtuves plīts, ko lūdzu vīram iebūvēt mūsu mājā. Aukstumpeldes ir izteikta izkāpšana no komforta zonas – ja ir pelēka rudens diena, un līņā vai pūš spēcīgs vējš, nav viegli jūras malā noģērbties un palikt peldkostīmā. Tas noteikti prasa spēku un disciplīnu, bet, iznākot no jūras, garastāvoklis vienmēr ir uzlabojies, pat ja pirms tam tas bijis ne pārāk labs.
Mans mērķis – peldēt arī ziemā, kad ir sniegs un ledus – vēl nav sasniegts. Pagājušajā sezonā beidzu peldēt novembra vidū. Man pagaidām vēl ir psiholoģiska barjera brist jūrā, kur ir ledus, taču ceru ar laiku to pārvarēt. Peldot arī aukstā laikā, jūtos uzticīga jūrai – es to nepametu arī tad, kad tā nav koši zila un aicinoša. Saprotu cilvēkus, kam gribas siltu Vidusjūru, bet mana ir Baltijas jūra – arī vēsā un pelēkā.
Par ceļu, kas turpinās
Ilzes Graudiņas Akmenes stāsts ir par cilvēku, kurš dzīvo ar pilnu jaudu – gan literatūrā, gan psihoterapijā, gan savā piekrastes ikdienā, kur jūra ir gan resurss, gan skolotāja. Viņas dzīves posmi, kas šķietami ir ļoti atšķirīgi, savijas vienā veselumā: spēja klausīties, spēja rakstīt, spēja mainīties un spēja būt godīgai pret sevi un citiem. Šis raksts izgaismo tikai dažus no tiem pieturas punktiem, kas man kā autorei šķita visnozīmīgākie, taču ar tiem pietiek, lai saprastu – Ilzes ceļš ir dziļš, patiesīgs un turpinās joprojām.
