– Tagad prasām, lai prezidents būtu ievēlēts atbildīgi. 106
– Es sekoju līdzi jaunā prezidenta ievēlēšanas gaitai, un ir jāatzīst, ka garlaikoties neiznāk. Tikai šķiet, ka tracis ap prezidenta ievēlēšanu ir sacelts nesamērīgi liels. Saskaņā ar Latvijas Satversmi Latvijas prezidenta funkcijas valsts pārvaldes sistēmā ir minimālas. Reprezentatīvs amats, tāls no tā, lai varētu tikt uzskatīts par reālas valsts varas nesēju. Un atkal sviedriem vaigā mēs noņemamies ar ne pārāk būtiskām lietām. Jā, Valsts prezidents ir augstākā, redzamākā valsts amata persona, taču ne reālās varas nesējs. Es cerēju, ka Andris Bērziņš atkārtoti ieņems šo amatu, jo ļoti pozitīvi vērtēju viņa četru gadu darbību. Īpaši to, ka Andris Bērziņš atšķirībā no daudziem nebija akls Rietumu politikas reproduktors Latvijas politiskajā telpā, bet meklēja un ieraudzīja iespējas visā pasaulē. Viņš meklēja Latvijas labumu gan Rietumos, gan Austrumos.
E. Līcītis: – Mūsu lasītāji ļoti vērīgi un ar lielu interesi seko jauna prezidenta meklēšanas procesam. Svarīgi gan tas, kurš varētu būt īstais kandidāts, gan tas, lai šie meklējumi atkal nenotiktu šaurā lokā. Cilvēkiem ir cerība, ka kaut kas mainīsies.
– Sākotnēji būtu jāsaprot, ka politiski prezidentam nav paredzēta diža loma valsts pārvaldē, jo valsts iekārta mums ir parlamentāra republika un darbojošies personāži tur ir politiskās partijas. Tās arī vēlē prezidentu, un sabiedrībai tur maza teikšana, gandrīz vai nekāda. Šim faktam vajadzētu dzēst to aizrautību, kas šo lietu cenšas padarīt par Latvijas likteni noteicošu faktoru.
– To jau cilvēki saprot. Vairākums paši grib tautas vēlētu prezidentu.
– Tādā gadījumā tautai ir jābūt gatavai mainīt politisko sistēmu. Citādi šie uztraukumi ir tikai tāda tukša gaisa tricināšana.
– Šo Saeimu vēlot, pilsoņi pa lielai daļai deva balsis tiem, kuri apgalvoja, ka mainīs prezidenta vēlēšanu kārtību. Pagaidām nekas tāds nenotiek.
– Tā sanāk, ka esam sevi ielikuši tādas sistēmas žņaugos, kuru nespējam izmainīt. Paši sev sapinuši rokas un kājas, kaut vai ar referendumu rīkošanai nepieciešamo parakstu skaitu, kas pacelts bezgalīgos augstumos.
– Jūs būtu par tautas vēlētu prezidentu?
– Jautājums ir plašāks tajā ziņā, ka mūsu valstiskā pieredze saistībā ar tā saukto parlamentāro demokrātiju neko pozitīvu nav valstij devusi. Starp citu, arī pirmās republikas laikā ne. Valdošo koalīcijas partiju pieņemtie lēmumi jebkurā gadījumā ir kompromisu ceļā pieņemti lēmumi. Taču kompromisu ceļā nav iespējams pieņemt augstākās kvalitātes lēmumus. Gluži otrādi, tie vienmēr ir nekvalitatīvi lēmumi. Otrkārt, šāda “demokrātija” nenodrošina valsts virzību uz stratēģiskiem mērķiem, jo politiskā procesa cikla daļa ir četri gadi. Šajā periodā tiek realizētas viena tipa darbības un intereses. Pēc tam ievēlē citus deputātus, kas, nākot ar savām prioritātēm un savām interesēm, ķeras klāt kam citam. Ņemot vērā valdību vēl īsāko mūžu, kaut kāda elementāras loģikas diktēta pēctecība nav pat četrus gadus ilga. Tie ir pietiekami nopietni iemesli, lai pārdomātu par valsts pārvaldes sistēmas maiņu, un tas ietver gan prezidenta ievēlēšanu un viņa pilnvaru un atbildības palielināšanu, gan Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņu. Varbūt Latvijai vajag divpalātu parlamentu? Man liekas, nelielai valstij ar 2 milj. iedzīvotāju prezidentāla republika būtu piemērotāks modelis.
– Kā līdz tam tikt, ja par to runā gadus divdesmit?
– Partijas tam pretojas, jo patiesībā partijas ir mazas cilvēku grupas, kurām esošā politiskā sistēma ļauj saukties par partijām un ar pastāvošo vēlēšanu sistēmu iegūt privilēģijas komandēt parādi. Kurš tad gribēs atteikties no tādām privilēģijām? Ir vajadzīga ļoti augsta pilsoniskā apziņa, lai ievēlētie deputāti aizmirstu par savām privilēģijām un izšķirtos par konstitucionālu reformu valstī.
– Prezidents var atlaist Saeimu, ja tā nedara, kā tautai tīk.
– Tādas pilnvaras prezidentam ir.
