Monika Zīle: Līdz šim nekad vēl publiskajā telpā nav tik bagātīgi laistītas vārdu samazgas 66
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Gara tumsība ir naida, skaudības, ļaunvēlības un līdzīgu smagu grēku māte.” Galileo Galilejs
Paretam ielūkojoties lasītāju komentāros pie kādas tīmekļa vietnē publicētas ziņas, ar skumjām atkal secinu – diemžēl nav piepildījušās pandēmijas rītausmā izplatītās ideālistu prognozes, ka pēc koronavīrusa sakaušanas sabiedrība kļūs garīgi tīrāka, savstarpēji līdzjūtīgāka un visās nozīmēs labāka. Ak, vai!…
Līdz šim nekad vēl publiskajā telpā nav tik bagātīgi laistītas vārdu samazgas ar tādu atvēzienu un acīmredzamu baudu, ka jāsāk bažīties: ik otrais pretimnācējs azotē glabā dunci un lolo slepkavnieciskus nodomus.
Nu jau pat visneitrālākās sadzīves informācijas komentāros – par bišu dravas ieziemošanu, vienreiz lietojamu garšvielu dzirnaviņu pielāgošanu vairākkārtējai izmantošanai, bēbīšu podiņapmācību u.tml. – aši iespraucas kāds ar savu vakcīnas nolieguma manifestu, kas magnētiski piesaista domubiedrus, un netīrumu maisam gals plati vaļā.
Ir jāpiekrīt sabiedrības procesu pētniekiem un psihologiem, ka ieilgusī pandēmijas krīze cilvēkus nogurdinājusi, neziņa par rītdienu traumē savstarpējās attiecības un saskarsmes iemaņas.
Bet vienalga satriec tas, ar kādu vieglumu un nereti pat ļaunu līksmi tagad mūsu līdzpilsoņi verbāli izkliedz dažādu nelaimju un pat nāves novēlējumus.
Galvenokārt politiķu virzienā, taču arī negatīvi uzlādēto viedokļu kopkorī neiekļāvies labdabīgāka viedokļa autors riskē noklausīties savas izvadīšanas prognozi. Acīs otram skatoties, šie rupekļi gan jau iekostu mēlē, bet tīmekļa kosmosā var satīties segvārda apmetnī, iecirst piešus sānos vistumšāko dziņu rumakiem un pilnos auļos kaisīt ļaunuma indi.
Lietišķas viedokļu apmaiņas iespēja tīmekļa publiskajās vietnēs patiesībā ir izdeldēta. Gandrīz. Pat diezgan noslēgtās domubiedru grupās iespraucas anonīmas dusmas un beziemesla naids.
Astoņpadsmitā gadsimta filozofs Šarls Diklo dusmas definē kā īsbrīža niknumu, kas ātri izvējojas, un brīdina nepiesārņot dvēseli ar naidu, jo tad cilvēks kļūst nelabvēlis un dzīvo nepārejošās dusmās, kuru melnais plīvurs traucē saskatīt ikdienas gaišo pusi.
Nelabvēlis itin visā meklē un saskata melus, viltību un provokāciju, apskauž veiksmīgākos un pie katras izdevības cenšas viņus pazemot un noniecināt, pats būdams dziļi nelaimīgs.
Mūsdienu paradokss – atpazīstamību nodrošina nevis zināšanas un darbā sasniegtais, bet “drosme” būt rupjam.
Gribas ticēt sabiedrības pētnieku mierinājumiem, ka jūtu un prāta toksikozes skarto neesot pārāk daudz, bet viņi diemžēl jau ir nostiprinājuši savu ļaunās visatļautības cietoksni, no kura ar ņirgu lodēm apšauda ikvienu, kas riskē paust atzinību cita panākumiem.
Šīs gaisotnes atbalss – Latvijas skolās plaši sazēlušais mobings, ar kuru jau esam atpazīstami visā Eiropā. Protams, nav spiesta lieta lasīt komentārus internetā. Patiesībā to darīt nevajag, ja nevēlies piesārņot apziņu ar žultainiem paudumiem un muļķībām.
Taču tīmeklī saplaukusī nelabvēlība jau uzaudzējusi muskuļus un agresīvi piesakās ikdienā.
Kas ar cilvēkiem šobrīd notiek? – tāds jautājums nu bieži izskan sadzīvē. Uz to atbildot, izpaužas politikas analītiķi un vērotāji, psihologi un ezoteriķi. Bet acīmredzot pareizāk vaicāt: kas notiek ar mani? Lai saprastu, cik aktuāls tagad kļuvis novēlējums: sargi sevi!
