Kāpēc Ieviņa tipa ermoņikas ir tik īpašas? Cik esam gatavi maksāt par seno tradīciju saglabāšanu. Viesos pie “Skaņumājas” saimniekiem 0
Anita Bormane, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan šogad daudz pieklusinātāk nekā citvasar, augusta beigas Latvijā tradicionāli ir zaļumbaļļu laiks, kad, lauku muzikantu spēlētajiem deju ritmiem skanot, visā spožumā atmirdz senie mūzikas instrumenti.
“Latvijas Avīze” viesojās Ogres novada Krapes pagastā biedrības “Skaņumāja” tradicionālo mūzikas instrumentu ekspozīciju telpā, lai noskaidrotu, kāda šobrīd Vidzemē, kas vēsturiski ir daudzu Latvijas mūzikas tradīciju šūpulis, ir situācija ar unikālo vēsturisko instrumentu saglabāšanu, izgatavošanu un spēles mākas pārmantojamību un vai ir kāda specifiska spēles tradīcija, kas raksturīga tieši Vidzemei.
Seni, unikāli, saglabājami
“Raksturīgākais senais instruments, kas piederīgs tieši Vidzemei, ir Ieviņa tipa ermoņikas, kas turklāt īpašas ar to, ka izgatavotas tepat, Latvijas teritorijā. Arī caurspēlējamās cītaras spēles tradīcija ir cēlusies Vidzemē, lai gan tā saistīta arī ar Ziemeļigauniju,” stāsta etnomuzikologs, seno instrumentu izgatavotājs Ilmārs Pumpurs.
Savā dzīvesvietā, Ogres novada Krapē, kopā ar dzīvesbiedri Sandru Lipsku viņš izveidojis “Skaņumāju”, kur apskatāma vērtīga tautas mūzikas instrumentu ekspozīcija un var radoši darboties un restaurēt instrumentus.
Interesentiem bez mūzikas priekšzināšanām ir arī iespēja apgūt dažādu tradicionālo instrumentu spēles prasmes biedrības rīkotajos kursos.
“Ar tautas mūziku nodarbojamies jau trīsdesmit gadus. Joprojām esam saistīti ar folkloras kustību, latviešu dančiem, bet, pamazām pieaugot interesei par senajām spēles tradīcijām, sākām pētīt senos mūzikas instrumentus, tos spēlēt, labot un pēc tam – arī izgatavot. Pie mums pamazām arī sāka nonākt veci instrumenti, kurus cilvēki mums atdāvināja, zinot, ka ar to nodarbojamies. Tad arī pakāpeniski izveidojās doma, ka varētu tapt ekspozīcija,” atceras Ilmārs Pumpurs.
“Dūru cītaras spēlēšana ir unikāla tradīcija, kuras izcelsmes punkts, domājams, ir Vidzeme, lai gan pazīst to visā Latvijā. Ar cītaru mūsu kolekcijā lepojamies īpaši, jo tas ir slavenā Kārļa Vintera, pazīstamā dziesminieka Alfrēda Vintera tēva, darinājums.”
Arī trīsstīgu basīte, vienkāršoti runājot – mūsdienu čella un kontrabasa priekštece – visbiežāk tikusi izgatavota un spēlēta vidzemnieku muzikantu kapelās.
Ilmārs Pumpurs stāsta, ka, arī runājot par caurspēlējamo cītaru, tās izcelsmes vieta meklējama Vidzemes latviešu–igauņu apdzīvotajā teritorijā. Instrumenti abām tautām bijuši līdzīgi, bet spēles tehnikas izveidojušās atšķirīgas. Dažiem latviešiem labāk patikusi igauņu spēles maniere, un viņi to pārņēmuši. Starp šīs tradīcijas kopējiem savulaik bijis arī Ziemeru muzikants Konstantīns Mucenieks, kura spēle dzirdama folkloras vācēja Māra Jansona veidotajā filmā par Malienas muzikantiem.
Šobrīd zināmie pārmantotās tradīcijas nesēji ir no Ziemeļlatgales, Balvu, Viļakas novadiem. Caurspēlējamo cītaru varēja izmantot gan mājas muzicēšanai – to daudz biežāk nekā citus instrumentus spēlējušas arī sievietes –, gan kā kapelas instrumentu – kopā ar ermoņikām, vijolēm u.c. Šis instruments, tāpat kā Ieviņa tipa ermoņikas, ir iekļauts Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Nocelt no skapja seno instrumentu
“Neraugoties uz pieaugošo interesi par vietējām kultūras tradīcijām, nevar teikt, ka šobrīd ar to viss būtu ideālā kārtībā, jo lietas, kas saistās ar kultūras procesiem, noris ļoti lēni,” teic I. Pumpurs, atbildot uz jautājumu, kāda šobrīd Vidzemē ir situācija instrumentu spēles mākas pārmantojamību.
“Folkloras ansambļu dalībnieki, kas ierasti tiek uzskatīti par sava novada kultūras tradīciju zinātājiem un nesējiem, arī bieži vien nepārzina šo kultūras mantojuma daļu.
Savulaik folkloras kustība veidojās kā opozīcija padomju tautas mākslai, atgriežoties pie iespējami senāka dziesmu un mūzikas repertuāra.
Tika ieguldīts milzu darbs, lai atjaunotu praktiski izzudušo koklēšanu vai dūdu spēli, bet, koncentrējoties uz šo seno slāni, folkloras cilvēki būtībā pazaudēja tās savdabīgās spēles tradīcijas, kas 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā dažviet vēl bija saglabājušās.”
To, ka līdz ar intereses mošanos par senajiem instrumentiem situācija var mainīties, šobrīd var novērot “Tautas muzikantu biedrības” vadītājas Ivetas Dukaļskas rīkotajos Tautas muzikantu svētkos – vecie spēlmaņi, atskārstot, ka tā ir vērtība un kādam par to ir interese, noceļ no skapja savu seno mūzikas instrumentu un atkal sāk spēlēt.
Arī pats Ilmārs Pumpurs un “Skaņumāja” ir iesaistīti tautas mūzikas festivāla “Dzīvā mūzika” rīkošanā. “Pārņemot šī festivāla organizēšanu, mums likās būtiski, lai tam būtu lielāks izzinošais aspekts, tādēļ katrā festivālā orientējāmies uz kādu noteiktu spēles tradīciju. Konstatējām, ka ar atsevišķām instrumentu grupām situācija nav nemaz tik izcila un vecos spēlmaņus gandrīz nemaz nevar atrast.
Pirmais instruments, ar kuru sākām strādāt, bija jau minētā caurspēlējamā cītara,” stāsta I. Pumpurs, piebilstot, ka tad arī sākušies “Skaņumājas” projekti pie seno instrumentu saglabāšanas un atjaunošanas.
Spēlmaņus audzina paši
Cik ļoti Latvijas mūzikas izglītības sistēma veicina, lai valstī būtu tradicionālo instrumentu spēles pratēji? Etnomuzikologs teic, ka tā tomēr pamatā orientēta uz akadēmiskās mūzikas apguvi.
“Ir kāds stāsts, kas bieži atkārtojas.
Ja bērnu, kas beidzis mūzikas skolas astoņas klases, mēģina iesaistīt folkloras ansamblī, izrādās, ka viņam pietrūkst prasmju, lai spēlētu šo it kā primitīvo mūziku.
Otra jautājuma puse ir tā, ka pasniedzēji, kas ir sagatavoti akadēmiskās mūzikas mācīšanai, ļoti nelabprāt pieņem citas, atšķirīgas mācību metodes, kas būtu noderīgas, gatavojot tautas mūzikas spēlmaņus. Vairākums šīs jomas entuziastu spēles manieri un nereti arī pašu instrumentu spēli ir apguvuši pašmācībā, praktiski iesaistoties muzicējošo folkloras kopu vai tautas mūzikas grupu darbā.”
Ieguldījumu muzikantu sagatavošanā sniedz arī biedrība “Skaņumāja”. Tradicionālo instrumentu spēles kursi, kas šogad notiek jau vienpadsmito reizi, piedāvā iespēju ikvienam, arī bez jebkādām mūzikas priekšzināšanām, apgūt instrumentu spēles pamata prasmes. Starp populārākajiem instrumentiem allaž ir vijoles un mandolīnas, bet katrā kursu reizē cenšas iekļaut kādu reto, īpaši apdraudēto instrumentu.
“Piemēram, runājot par Ieviņa ermoņikām, Latvijā šobrīd ir jau ap 20 šī instrumenta spēles pratēju. Ja salīdzina ar laiku pirms nedaudziem gadiem, kad to spēlēja vairs tikai divi trīs vecākās paaudzes spēlmaņi, tad skaits ir ievērojami audzis,” piebilst Sandra Lipska.
Šobrīd arvien aktīvāk sāk risināties instrumenta spēles saglabāšanai tik nozīmīgais jautājums par ermoņiku izgatavošanas iespējām.
“Kāds uzņēmīgs cēsnieks Arnis Ābelīte, izmantojot internetā atrastos materiālus par ermoņiku izgatavošanu, tika pilnībā atjaunojis savas Ieviņa ermoņikas. Video materiāli pirms vairākiem gadiem tika sagatavoti biedrības “Skaņumāja” rīkotajā mācību projektā
Igaunijā, taču toreiz nopietnu instrumentu izgatavošanas darbu Latvijā neizdevās iesākt.
Bet tagad pazīstamā Ieviņa ermoņiku spēlmaņa Valda Andersona vadībā ir izveidojusies darba grupa, kas strādā pie šā instrumenta regulāras izgatavošanas. Arī mēs jūtamies, ka esam zināmā mērā šo ideju iekustinājuši,” stāsta S. Lipska.
Jautājums šobrīd gan ir arī par to, cik esam gatavi maksāt par seno tradīciju saglabāšanu, jo, piemēram, vienu Ieviņa ermoņiku izgatavošana, pēc pašu meistaru aplēsēm, izmaksā apmēram 7000 eiro.
“Ņemot vērā daudzo muzicēšanas entuziastu ierobežotās iespējas, šobrīd visas cerības liekamas uz dažādiem projektu konkursiem un kultūras vērtību nozīmi izprotošu pašvaldību atbalstu,” piebilst Ilmārs Pumpurs.
* Raksts tapis Valsts kultūrkapitāla fonda “Vidzemes kultūras programma 2020” ietvaros, ko finansē VAS “Latvijas valsts meži” un atbalsta Vidzemes plānošanas reģions
