Foto – LETA

– Noteikti kā būtisku aspektu varam pieminēt 40 km attālumā esošo Lietuvu – šogad ar dažādām mārketinga aktivitātēm par 37% ir palielinājies šīs valsts tūristu īpatsvars pilsētā. Decembrī Palangā atklās koncertzāli, kurā varēs uzņemt līdz diviem tūkstošiem apmeklētāju. Tomēr tajā nav dabiskā, bet sintētiskā akustika, kas lielai daļai augstas klases mākslinieku neder. Paralēli jau lojālajai publikai, kas apmeklē gan LSO koncertus, gan pasākumus, kas notiek ar KM finansējumu un sadarbībā ar citām valsts institūcijām – LNSO, “Sinfonietta Rīga” –, tā ir papildu auditorija, ko plānojam piesaistīt.

Satura veidošanā mūsu pieeja ir kombinēta – bāze ir žanriski dažādais LSO pamatpiedāvājums, kuru papildinām ar valsts nozīmes kolektīvu uzstāšanos un citu producentu un pašu organizētajiem pasākumiem. Ārējiem producentiem piedāvājam iespēju rīkot koncertzālē savus pasākumus, par galveno kritēriju izvirzot kvalitātes latiņu.

J. Žagars: – Grūtākais ir izvērtēt – kāpēc, piemēram, Olgai Rajeckai vēl teikt “jā”, bet, piemēram, “Baltajiem lāčiem” – varbūt jau “nē”. Kas var pateikt, vai šis produkts ir kvalitatīvs savā žanrā? Mums nevienam komandā nav šādu kompetenču, es, piemēram, slikti orientējos latviešu popmūzikā un pilnīgi neko nesaprotu šlāgera žanrā.

I. Rupaine: – Izskaitot šā gada mūsu pašu veidotos notikumus un nomnieku producētos, redzam, ka skaita ziņā attiecība ir 75 pret 50. No šiem 75 popkultūras pasākumi bijuši apmēram desmit. Ļoti daudz domājam par kultūras ēdienkartes dažādību. Cenšamies arī publiku pārāk nelutināt ar atlaidēm, tomēr divas reizes gadā tās piedāvājam – piemēram, 1. septembrī uz 30% atlaidi biļetēm rinda bija visu dienu, un cilvēki pat nejautāja, uz ko viņi pērk.

J. Žagars: – Kad Dailes teātrī spēlējam izrādes, uz kurām izziņotas atlaides, daļa publikas ir tāda, kas paķērusi biļetes uz dullo – viņiem ir cita attieksme. Uzskatu, ka tā ir apzināta produkta devalvācija. Nu nevar labu akadēmiskās mūzikas koncertu dot par velti tikai tāpēc, lai piepildītu zāli.