Pašiem savs orķestris kā priekšrocība 2
– Liepājai lielais izaicinājums vēl priekšā. Jums gan zāle vēl lielāka nekā Rēzeknē, gan arī pilsētā jau nostabilizējies daudzveidīgs plaša spektra kultūras, arī akadēmiskās mūzikas piedāvājums, savs teātris, savs simfoniskais orķestris. Kā plānojat izveidot savu auditoriju?
B. Bože: – Vispirms jāuzsver, ka Liepājas Simfoniskais orķestris (LSO), kuram mājvieta būs jaunā koncertzāle, jau gadu desmitiem ir radinājis savu publiku. Tā auditorija, kas gāja uz LSO koncertiem Liepājas Latviešu biedrības namā (450 vietas), daļa sekos LSO arī uz “Lielo dzintaru”. Esam pētījuši LSO apmeklētības datus, un tie parāda, ka vismaz 200 klausītāju ir tādi, kas apmeklē teju visus koncertus, savukārt vēl kādi 150 – 250 ir mainīgā daļa. Vēl viens būtisks aspekts – Liepājas teātra izaudzinātā publika, kas kādā ziņā pārklājas, bet tomēr ir ļoti dažāda, – tie pārsvarā ir reģionu cilvēki, kas brauc autobusiem. Pēdējos trīs gadus teātra apmeklējums procentuāli ir ļoti stabili audzis zāles piepildījuma ziņā. Šai publikai mēs papildus “Lielajā dzintarā” varam piedāvāt ļoti labu programmu. Svarīgi ir veidot koncertzāles apmeklēšanas tradīciju, saturiskais piedāvājums ir ārkārtīgi būtisks.
– Dzirdēts pārmetums par dārgajām biļetēm uz atklāšanas koncertiem…
– Uz pirmo “Lielā dzintara” atklāšanas koncertu pārdotas gan lētās, gan dārgās biļetes. Turklāt to cenu amplitūda ir pietiekami plaša – no pieciem līdz 75 eiro. No biznesa aspekta būtu muļķīgi nepiesaistīt finansējumu atklāšanas koncertu sērijā, jo arī izmaksas producētajiem pasākumiem ir ļoti lielas. Un tāpēc labi, ka mums ir pieejama KM dotācija profesionālās mākslas pieejamībai, ar kuras palīdzību biļešu cena kļūst pieejamāka, jo pēc reālajām izmaksām tā būtu vēl augstāka. Tomēr tas nenozīmē, ka varam tirgot visas biļetes par pieciem vai septiņiem eiro.
I. Rupaine: – Runājot par biļešu cenām, jāteic, ka nevar uzlikt ļoti zemu, jo pasākums tik lēti neizmaksā. Tas bieži vien var būt arī aizvainojoši māksliniekiem.
– Kāds ir ministrijas pašvērtējums par paveikto?
D. Vilsone: – Manuprāt, ministrija ar šo projektu ir devusi ieguldījumu mūsu valsts nacionālajā un ekonomikas attīstībā. Mums ir jārada pievilcīga dzīves vide cilvēkiem visā Latvijas teritorijā. Tieši tas ir galvenais aspekts, kādēļ vispār ieguldījām līdzekļus šajā programmā, kas pamatā tika īstenota ar Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem. Programma tika ieskicēta 2004. gadā, tomēr par jautājumiem par kultūras decentralizāciju runājam jau kopš pirmajām kultūrpolitikas pamatnostādnēm. Šobrīd redzam vienu no pirmajiem panākumiem. Kā plusu var minēt to, ka šobrīd reģionu daudzfunkcionālajos centros ir profesionālas komandas. Arī tādēļ esam spēruši otro soli – esam uzsākuši tos dotēt un turpināsim to darīt, lai tās pašas izvēlētos, kas piemērots attiecīgā reģiona auditorijai.
– Kā liepājnieki plāno veidot koncertzāles saturisko pusi?
B. Bože: – “Lielajā dzintarā” saturu veidos diferencēts plānojums, kurā lielu vietu ieņems Liepājas Simfoniskais orķestris.
– Cēsniekiem arī ir savs – Vidzemes kamerorķestris. Tiesa, ne profesionāls kolektīvs.
J. Žagars: – Jā, Vidzemes kamerorķestris labi darbojas, tomēr viņus nevar uzskatīt par profesionālu kolektīvu, jo, atšķirībā no Liepājas orķestra, valsts viņus nesubsidē un algas nevienam nemaksā. Līdz ar to no viņiem nevaram (un arī nevajag) prasīt to pašu, ko, piemēram, no “Sinfonietta Rīga”.
– Kāpēc gandrīz neredz īstenojamies principu, ka viena profesionāli sagatavota programma rotē pa visām koncertzālēm?
D. Vilsone: – To kopējiem spēkiem noteikti var panākt. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sagatavotā programma Latvijā var izskanēt vismaz divas vai trīs reizes.
J. Žagars: – Es nepiekrītu, jo, manuprāt, šeit ir kāda kļūda, ko, pirms gadiem stratēģiski plānojot, neesam ņēmuši vērā. Cilvēks nāk uz koncertu sestdienas vakarā. Lai viņš atnāktu piektdienas vakarā, jābūt kaut kam ārkārtīgi sevišķam un īpašam. Mēs rēķinām, ka mums vajag 500 līdz 1000 pastāvīgos, lojālos klientus. Viņiem pārsvarā der sestdienas, ļaunākajā gadījumā – piektdienas vakars. Diemžēl ir tā, ka orķestris nevar turēt vienu un to pašu koncertprogrammu trīs nedēļas. Ja ir solists no ārzemēm, tad vispār tikai vienu nedēļas nogali. Diemžēl esam pret to atdūrušies.
D. Vilsone: – Vēlos tomēr oponēt – Rēzeknē šis princips darbojas. Cilvēki nāk uz koncertiem arī ceturtdienu un piektdienu vakaros.
B. Bože: – Liepājas teātrim nereti vaicā – kāpēc “Piafu” – iepriekšējās sezonas hitu – nerāda sestdienās? Kad par to jautāju teātra direktoram Herbertam Laukšteinam, izrādījās – teātris aktīvi strādā ar reģioniem, jo zāle arī piektdienas un svētdienas izrādēs ir piepildīta.
