Kā sasniegt ideālo modeli? 2
– No 2016. gada plānots, ka reģionālo koncertzāļu finansēšanu pārņems Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF). Vai tas nav uzskatāms par soli atpakaļ finansējuma sistēmas nestabilitātes virzienā?
J. Žagars: – Ja vien VKKF mērķprogrammas konkursa nolikums būs pareizi uzrakstīts, mums nebūs savā starpā jākonkurē un jāatņem nauda mazajiem projektiem.
D. Vilsone: – Tas, par ko runājam ar VKKF, ir saprotama un skaidra sistēma – tiks sludināts konkurss, kur definēti mērķi un rezultāti, kas jāsasniedz. Nerunājam par daudzu mazu projektu īstenošanu, bet par finansējumumu daudzfunkcionālo centru mākslinieciskajai programmai vienam gadam.
I. Rupaine: – Svarīgi, lai eksperti saprastu katras koncertzāles atšķirīgumu.
– Vai milzīgo ēku uzturēšana tomēr nav pārāk liels slogs uz pašvaldību pleciem?
I. Rupaine: – Pirmajā gadā pašvaldība mūs dotēja apmēram 70% apmērā no kopējā budžeta. Tagad šis skaitlis ir 50% – tur iekļauta ēkas uzturēšana, siltuma rēķini, arī algas un citi izdevumi. Saturiskajā programmā ir ļoti nedaudz pasākumu, ko dotē pašvaldība, un, domāju, ka nākamajā gadā to būs vēl mazāk.
J. Žagars: – Mums situācija ir vēl labāka – katra kvadrātmetra, kas tiek izmantots amatiermākslas aktivitātēm, ekspluatācija tiek pašvaldības finansēta. Pašvaldība zināmā mērā palīdz nomaksāt ēkas ekspluatācijas izdevumus, tomēr koncertdarbībai no tās neņemam neko un arī algas nopelnām paši. Iespējams, mūsu pašvaldībai vienkārši budžets nav tik liels kā Rēzeknē. 2014. gadu noslēdzām diezgan labi – pat ar zināmu peļņu. Šogad, ja izvilksim uz nullēm, būs ļoti labs rezultāts.
D. Vilsone: – Jāņem vērā, ka Cēsīs ir arī pastāvīgais nomnieks – Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskola, par kuras atrašanos tiek maksāts no valsts budžeta. Līdzīgs risinājums ir arī Liepājā, kur no valsts puses ir divi nomnieki, kas veido lauvasdaļu budžeta, – LSO un Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskola.
B. Bože: – Šobrīd paredzam, ka koncertzāles uzturēšanai līdz 40% būs valsts finansējums, kas veidojas no finansējuma diviem enkurnomniekiem un valsts dotācijas profesionālās mākslas pieejamībai, 42% – pašvaldības daļa un 18% plānojam iekasēt paši no telpu nomas, biļešu tirdzniecības. Tomēr tieši profesionāla komanda ir tā, uz kuras balstoties šis sadalījums var mainīties, lai pašu ieņēmumu sadaļa ar katru gadu augtu. Tas ir saimnieciskais modelis, uz kuru jāvirzās.
J. Žagars: – Tā tas ir, bet, domāju, ka jūs uz to netiksit. Cēsīs ir unikāla situācija ar amatierkolektīviem – tērējot gandrīz to pašu naudu, ko pirms tam, pašvaldība palīdz mums uzturēt koncertzāli, un tā nav tukša nevienu brīdi. Liepājā būs ļoti sarežģīti, jo jums ir gan teātris, gan Olimpiskais centrs…
B. Bože: – … gan vēl biedrības nams un kino…
J. Žagars: – Es tikai gribēju teikt, cik Latvija ir maza, bet cik tā tomēr atšķiras.
