Kaislības par “Saplēsto krūzi” 32
4. marta “LA” publicētās “LA” lasītājas L. Apšenieces pārdomas par seriālu “Saplēstā krūze” “Bez kazas, kroga, un automašīnas” rosinājušas rakstīt arī citus skatītājus.
Ligita Klētniece no Viļķenes pagasta spriež: “Droši vien scenārija autoriem likās, ka, attēlojot īstos romāna notikumus, tie neliksies skatītājiem interesanti. Jo patiesībā jau tur nekas interesants nenotiek, izņemot dažas epizodes. Romānā ziemas mijas ar vasarām, vieni lauku darbi nomaina citus, un visu laiku Nate kopā ar saviem kalpiem smagi strādā, vairojot Noriešu turību. Tikmēr Ēriks klīst apkārt, jo smago darbu savā saimniecībā uzskata par verdzību. Tāpēc izdomāts krogs, krodzinieka trakā, asinskārā māte, bērna nogalināšanas mēģinājums, puišu pavedinātāja Marija. Ja jau reiz scenārija autoriem tik bagāta fantāzija, tad kāpēc vispār vajadzēja izmantot A. Dziļuma romānu, varēja taču radīt paši savu stāstu, aizraujošu un interesantu. Man vispār nav pieņemama šī tendence vienmēr pārveidot un “uzlabot” agrāko rakstnieku darbus.”
“Seriālam nav ne vainas, nevelku paralēles ar romānu, vienkārši skatos, neiespringstu par kazām, auto vai tērpiem,” raksta “LA” portālā lasītāju atsauksmēs Zane. “Starp citu, skatīties vai ne, tā ir brīva izvēle.” Viņai pievienojas Zuze: “Nevajag salīdzināt filmu ar grāmatu! Nevajag vilkt nekādas paralēles – vai nu izbaudi, vai neskaties. Un nebūs kreņķis.”
Pēc “Latvijas Avīzes” 7. martā publicētā Egila Līcīša feļetona “Miljons eiro par saplēsto krūzi” Leontīne Apšeniece viņam iebilst: “Izlasīju Egila Līcīša versiju par filmu – seriālu “Saplēstā krūze” un sapratu, ka priekš mums, sievietēm pensionārēm, katru gadu no valsts budžeta tiek tērēti miljonu miljoni, lai radītu aizvien jaunus un jaunus seriālus par banālām mīlestībām, seksu un vardarbībām. Bail pat iedomāties, cik miljonu ir sadedzis neskaitāmos seriālos, kas domāti mūsu izklaidei. Ne velti nabagi kolhoza laikos veduši bērnus par pēdējo rubli uz kino, lai tikai bērni neprasa ēst.
Lai jaunie nebrīnās, ka mūsu laiku paaudze gribēja izstaigāt jaunības takas, skatoties tieši šo seriālu, kam par pamatu būtu A. Dziļuma romāns “Saplēstā krūze”, un bija dziļi vīlusies par redzēto. Diemžēl vairums tagadējās paaudzes skatītāju, ja vispār tādi mūsu seriāliem ir, nav lasījuši šo romānu un nesaprot, par ko tās vecenes “cepas”.”
Bet varbūt labā ziņa ir tā, ka tagad dažas sievietes draudzenēm vai paziņām vaicā: “Varbūt tev ir Dziļuma romāns? Gribu izlasīt.”
