– Iestudējumu veido jūsu ierastā radošā komanda. Kostīmu māksliniecei Jolantai Rimkutei “Bovarī kundze” bija pirmais darbs Latvijā, savukārt komponistu Giedrju Puskunigi atceramies arī no izrādēm Liepājas teātrī, kad jūs bijāt tā mākslinieciskais vadītājs. 2
– Ar komponistu ilgi meklējām muzikālo ievirzi, bija pat doma Bizē virzienā, taču tad nolēmām no šīs idejas atteikties, lai no Bizē neskanētu neviena nots. Uzvedumam ir radīta pilnīgi jauna oriģinālmūzika. Un, tā kā izrādē darbība notiek korridas laikā – to varētu saukt arī par korridas festivālu, kur sarodas matadori parādīt savu mākslu –, ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi uz skatuves esam uzbūvējuši tādas kā aizkulises, kurās matadori gatavojas iziešanai arēnā.
– Spānijā jau labu laiku runā par vēršu cīņu aizliegšanu, bet šīs tradīcijas dzimtene Katalonija tādā gadījumā piedraudējusi pat ar izstāšanos no valsts. Kurā pusē būtu jūs?
– Es arī būtu pret tādām vēršu cīņām, kādas notiek mūsdienās, pārvērstas par šovu. Taču mums izrādē korrida uztverama kā metafora. Jo… vīrieši dzīvē visu laiku kaut kur iet, aiziet, dodas cīnīties ar kaut ko un par kaut ko… Tāds, lielos vilcienos skatoties, ir viņu liktenis, zināma sūtība… Būtībā par korridu varam saukt visas apkārtējās asās norises, arī to, kas notiek aiz mana dzīvokļa durvīm vai mājas stūra. Nupat tepat Valdemāra ielā viena sieviete nošāvusi otru. Lūk, jums korrida. Tu ej pāri ielai, nokauc bremzes… un tevis vairs nav. Aizej uz veikalu un neatgriezies. Korrida…
– Galvenās lomas – Karmenu un Hosē – esat uzticējis Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai un Arturam Skrastiņam. Kā izvēlējāties?
– Acumirklī. Bez pārdomām, meklējumiem. Ja ne viņi, neiestudētu vispār.
– Vai jūs nebiedē skatītāju zināma izlutinātība? Jo ko tikai viņi, īpaši izrādēs par mīlu, kaisli, greizsirdību, uz skatuves nav redzējuši un tādēļ nāk uz teātri ar iekšējām gaidām – ar ko nu mūs vēl pārsteigs? Vai tas režisoru, varbūt pat neapzinoties, nemudina izdabāt publikas vārdos neizteiktai kārei pēc “asiņainības”, intimitātes imitācijas uz pieļaujamā robežas…
– Mana pārliecība ir tāda, ka pārsteigt var tikai ar vienu – nevis imitāciju, bet patiesām attiecībām, dzīvu klātbūtni, atklātību kā grēksūdzē, vienkāršu, cilvēcisku sarunu. Iekarot skatītāju var tikai ar sirdi.
