– Esat bijis gan teātru mākslinieciskais vadītājs, gan štata režisors, nu esat brīva mākslinieka statusā. Kuri apstākļi ir labvēlīgāki radošo ieceru īstenošanai? 2
– Tomēr tad, ja tev ir pastāvīgas attiecības ar konkrētu teātri. Kad man šāda iespēja bija, es to nenovērtēju. Bet, kad nokļūsti tajā brīvajā tirgū, nezini, ko darīsi rīt. Tagad, piemēram, pēc “Karmenas” man nekādu plānu nav. Tā sanācis. Tai lietai ir vēl viena puse. Ienākot kādā teātrī no ārpuses, ne vienmēr tavas vēlmes sakrīt ar teātra interesēm. Te, Dailē, laimīgā kārtā uzreiz bijām uz viena viļņa, ideja par “Karmenu” tika pieņemta bez liekas šaubīšanās, bet ne vienmēr tā notiek. Citos teātros mēdz būt ilgas, pat mokošas pārrunas. Nākas “tirgoties” un reizēm iestudēt pat to, ko īsti nemaz tajā brīdī nevēlies, jo neesi atbilstošā noskaņojumā… Tā, piemēram, rudenī Lietuvas Nacionālajā teātrī iestudēju vienu Agneses Rutkevičas lugu, jo teātris nolēma, ka vajag, lūk, “kaimiņu eksotiku”.
– Pirms pieciem gadiem jūs Dailes teātrī Blaumaņa “Trīnes grēkus” pārcēlāt uz Centrāltirgu. Patlaban Nacionālajā teātrī Elmārs Seņkovs iestudējis to pašu darbu asprātīgā klaunādes stilā. Esat redzējis?
– Diemžēl neesmu paguvis. Kad atbrauc strādāt citā teātrī, pusotra mēneša laikā jātiek galā ar iestudējumu, un ārpus teātra nekam citam neatliek laika.
– Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojams, ka patlaban mums, latviešiem, tā īsti pasaulē pazīstams vien režisors Alvis Hermanis, bet Lietuvas vārdu nes Eimunts Ņekrošus, Oskars Koršunovs…
– Nu, kvantitātei mākslā maz sakara ar kvalitāti…
– Komandā tomēr vieglāk.
–Tas gan tiesa… Rims Tumins ir Vahtangova teātra mākslinieciskais vadītājs Maskavā. Lietuviešu režisori ir jūtami pasaules apritē. Kāpēc patlaban tā sakritis, neesmu domājis. Eimunts Ņekrošus jau no padomju laikiem atradis savu teātri, kas, manuprāt, ir mazliet novecojis. Lietuvā savulaik dominēja režisora teātris, kad noteicošais bija iestudētāja redzējums, tagad man interesanta šķiet aktieriskā līnija, kad režisors tikai dod ievirzi, mājienus, lai starp skatītājiem un aktieriem rastos neatslābstošs, dzīvs kontakts, tā grūti izskaidrojamā sapratne no pusvārda. Pēdējā laikā Lietuvā daudz aicina režisorus no Polijas, publikā jūt interesi par poļu dramaturģiju, tas ir interesants, arī kabarē tendencēs smēlies teātris.
– Dzirdēts, ka lietuvieši nupat esot ļoti ieinteresējušies par savu nacionālo dramaturģiju, apmeklējot visas izrādes, lai kādas – sliktas vai labas – arī būtu kritiķu atsauksmes…
–Bet pie mums Lietuvā atkal runā, ka Latvijā ļoti interesanti uz skatuves parādās latviešu autoru darbi, ir dažādi formas un pieejas jaunatradumi. Kad pirms vairākiem gadiem no Liepājas atgriezos Lietuvā, runāju tieši par to, ka Latvijā ir ļoti radošas tendences nacionālajā oriģināldramaturģijā, kādu nav Lietuvā.
– Būtu aktīvāka sadarbība starp Baltijas teātriem…
– Protams, tā varētu būt ciešāka. Savulaik, kad vadīju teātri Panevēžā, aicināju tur iestudēt Māru Ķimeli, Regnāru Vaivaru, citus režisorus no Latvijas. Man bija interesanti mazliet sajaukt “radošās” asinis, jo divpusēja apmaiņa rada kaut ko jaunu.
– Lai atceramies, ka Klaipēdā taču savulaik gatavoja jauno aktieru kursu Liepājas teātrim.
– Un šie Lietuvā skolotie aktieri veiksmīgi spēlē Latvijā, lielākoties joprojām Liepājas teātrī. Sadarbība starp Baltijas teātriem pastāv, vairāk Latvijas un Lietuvas saitēs, taču tās varētu būt ciešākas. Mēs esam kaimiņi. Esam blakus. Mūsu ir maz skaitliskā izpratnē. Ir labi vienoties, parādīt, ka cenšamies cits citu saprast. Jo skatītājiem taču nav tik daudz iespēju braukt uz kaimiņvalsti teātra izrādes dēļ, lai gan bija arī tādi laiki, kad to darīja. Taču tagad cilvēki vispār savstarpējā saskarsmē kļuvuši atturīgāki. Aizvērušies, ieslēpušies, ieslodzījuši sevi modernajās tehnoloģijās, viedtālruņos, mobilajos, skaipos, virtuālajā komunikācijā, kurā pazaudēta klātienes sarunas aura, enerģētiskā apmaiņa, zudis tas netveramais lauks, ko ne vienmēr vajag aizpildīt ar vārdiem.
RADOŠĀ VIZĪTKARTYE
ROLANDS ATKOČŪNS (1961)
* Mācījies Maskavas B. Ščukina teātra skolas Režijas fakultātē (1989) u n Aktiermeistarības fakultātē (1985 – 1989).
* Liepājas teātra (LT) mākslinieciskais vadītājs (2005- 2007), Šauļu drāmas teātra vadītājs (1994 – 1998), Kauņas Mazā drāmas teātra dibinātājs un vadītājs (1992 – 1994), Maskavas radošās apvienības “Atklāsme” galvenais režisors (1990 – 1991).
* Spilgtākās režijas Latvijā: LT – R. Kūnijs “Ģimenes lietas” (2011), “Ugunī” uc., Dailes teātrī – “Bovarī kundze” (2014), “Arī sievietes zaudēja karā” (2012), “Trīnes grēki” (2012), “Ceplis” (2010) uc.
UZZIŅA
“Karmena”, Andalūzijas sapņi 2 cēlienos pēc Prospēra Merimē darba motīviem
Režisors: Rolands Atkočūns, tulkojusi Evita Mamaja, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute, komponists Giedrjus Puskunigis.
Lomās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Arturs Skrastiņš, Kristīne Nevarauska, Artis Robežnieks, Ērika Eglija, Dainis Grūbe, Lelde Dreimane u. c.
Izrādes: 26. maijā (pirmizrāde), 27. maijā, 1., 2., 6., 7. un 10. jūnijā.
