Man ir sava galva un sava pašcieņa. Saruna ar aktrisi Indru Briķi 5
Svētdien, 14. maijā, Dailes teātra Kamerzālē pirmizrādi piedzīvos režisora Gundara Silakaktiņa iestudētā izrāde “Pielūdzēja Nr. 1”. Šī psiholoģiskā trillera pamatā ir Venta Vīnberga dramatizējums, iedvesmojoties no Stīvena Kinga. Galvenajā – Pegijas – lomā spožā un skatītāju iemīļotā Dailes teātra aktrise Indra Briķe.
Vislielākās šausmas mīt cilvēka prātā. Īpaši tad, ja tas saslimis. Izrādes tēma ir visnotaļ skarba…
I. Briķe: Izlasot literāro darbu, bija grūti saprast, kas notiek slima cilvēka smadzenēs, kur autora fantāzijas auglis, kur pamats dzīvē. Režisors Gundars Silakaktiņš bija atradis interesantu faktu, ka Amerikā psihiatriem studijās liek analizēt manis spēlēto varoni. Uz mēģinājumiem palīgā nāca psihoterapeite Gunta Andžāne, kura to darījusi iepriekš arī izrādēs “Liec Dievam pasmieties”, “Equus” un citās. Psihoterapeite izstāstīja piemēru no dzīves. Sieviete, kura divus savus bērnus iepriekš jau bija nozūmējusi, trešajam izdūra acis. Viņai piesprieda mūža ieslodzījumu, bet… atzina par pieskaitāmu. Tas noticis tepat, Latvijā. Man šajā darbā un lomā galvenais ir atklāt, cik cilvēki var būt bīstami. Pat nevari nojaust, kas pēkšņi notiek ar cilvēku tev blakus. Mana Pegija ir mīļa un laipna, bet jau pēc brīža atplaiksnī kas baiss. Diemžēl tādu neprognozējamo ir ļoti daudz. Pat nevaram nojaust, cik bieži esam apdraudēti. Dažā labā ne par mata tiesu nekas neliecina par bīstamību citiem.
Nupat Kristapa Zariņa izstāde Nacionālajā bibliotēkā “Un atkal “ziedošu jaunavu pavēnī””, kas veidota, iedvesmojoties no Marsela Prusta romāna motīviem, atklāj situāciju, kurā viena persona var panākt to, ka otra persona pārtrauc būt… Šā vārda fiziskā izpratnē. Vai šīs atskārsmes ir mūsu laika ietekmētas?
… Pasauli tracina terorisms, sprādzieni… Pēkšņi izrādās, ka ģimenes tēvi, vīri, labi kaimiņi ir tie, kuri var uzspridzināt metro vai nošaut cilvēkus kādas Eiropas galvaspilsētas centrālajā laukumā. Prātam neaptverami – kā cilvēks var parakstīties uz kaut ko tādu, kā nogalināt otru? Nezinām, ar kādiem cilvēkiem dzīvē sastopamies, kas apkārt var notikt un kā pasargāt savus bērnus… Šī loma man ir ļoti smaga, jo… kā caur sevi izlaist, kā saprast, brīžiem pat ar prātu neaptveramos Pegijas domu gājienus? Kā to aktieriski, loģiski atklāt? Ļoti grūts, mežonīgs darbs. Tādu izrādi faktiski vajadzētu iestudēt psihologam, psihoterapeitam, jā, man ir vajadzīga palīdzība no ārpuses, lai varētu šo lomu izveidot. Arī no režijas puses tas ir ļoti grūts darbs.
Jums kā savulaik Krodera ieredzētai aktrisei bijusi iespēja strādāt ar izcilu meistaru. Viņa liktā latiņa palīdz vai arī traucē?
Līdzīgi kā Mākslas akadēmijā – ja tiec pie meistara, kurš ieliek mākslas pamatus tā pa īstam, pēc tam vari strādāt visādi – kā ar pasteli, tā zīmuli, tā vismodernākajām tehnoloģijām. No svara tie pamati, pamati! Esmu strādājusi ar dažādiem režisoriem, gājis visādi, es pieņemu visu ko, bet mani nevar piemuļķot. Nevar likt darīt ko tādu, par ko man pilnīgi skaidrs, ka tā nevar. Šajā sezonā man ir četras lomas jauniestudējumos un vēl trīs paralēli no iepriekšējām izrādēm, un, jā, man bija iedalīta arī loma pie Nastavševa (izrādē “Peldošie – ceļojošie. II daļa”. – V. K.). Un pirmo reizi mūžā pēc kopā ar režisoru nostrādāta mēneša pateicu – nē, atsakos no šīs lomas, jo… šī cilvēka strādāšanas stilu nevaru pieņemt. Vispirms no izrādes aizgāju es, pēc tam Lauris Dzelzītis un tad Dainis Grūbe.
Vladislavs Nastavševs šobrīd ir viens no publikas un kritiķu atzītākajiem režisoriem, viņa ieredzētākie aktieri saprotas ar režisoru tādā kā asinsrites līmenī. Kas jums bija nepieņemamais?
Negribu nevienu aizvainot, bet, piemēram, Dalī, kā zināms, bija psihiski slims, traks. Bet viņš vienatnē ar saviem dēmoniem radīja ģeniālu mākslu. Taču teātrī režisoram tomēr jāstrādā ar dzīviem cilvēkiem. Mums katram ir savi kompleksi, vājības, novirzes, bet, ja tas sāk diktēt darba procesu, ņem virsroku un ja aktierus izmanto, lai apmierinātu tieksmi pazemot un nīcināt cilvēku, tad es tajā nepiedalos. Un ar šādu režisoru vairs negribu strādāt. Man ir sava galva un sava pašcieņa.
Jūs esat spēlējusi arī seriālos “Neprāta cena” un “Ugunsgrēks”. Vieni slavē izklaidi principā, citi teic, ka šādi seriāli aptumšo cilvēku prātu un viņi vairs nespēj uztvert nopietnas izrādes.
Kad es, piemēram, vēlu vakarā pārnāku mājās no izrādes, galva kā spainis, kaut ko nopietnu skatīties nav jēgas, un es ielūkojos, kas notiek “Ugunsgrēkā”.
Mani sanikno, ja varoņu rīcība kādā sērijā vairs neiet loģiski kopā ar viņu iepriekš darīto un sacīto.
Scenāristiem vienkārši nav laika pievērst šai niansei uzmanību. Pati esmu piedzīvojusi. Nākamajā dienā kārtējā filmēšanās, bet spēlējamās ainas vēl nav, tikai pa nakti to vēl uzceps. No rīta iedod astoņas ainas, vienu ātri izlasu, nofilmējos. Kamēr ģērbj citu kostīmu, lasu nākamo ainu. Nu kādu mākslu arī aktieris te var radīt! Ja tu kā Ķesteris spēlē savu Leonu vai Fēliksu desmit gadus no vietas, tad iedod tik tekstu un viss notiek, jo aktieris jau sen iegājis savā tēlā. Arī Mildiņa (Ilze Vazdika) var pletēt kaut simt gadus, un būs interesanti uz viņu skatīties. Jaunajiem varoņiem ir grūtāk, jo sava vieta vēl jāatrod…
Ko daudz par seriāliem, jums ir ārkārtīgi skaistas kino lomas. Prātā uzreiz nāk Kņaziene “Rīgas sargos”, Dārta “Dzīvītē” ar fantastiski skaisto, erotisko ainu, kur barona sieva paver ceļgalus ābolam. Kurā no filmām jūs labprāt filmētos vēlreiz, ja būtu tāda iespēja?
“Dzīvīte” man tiešām ir ļoti svarīga un nozīmīga. Pārejas laiks, Latvija ir, bet vēl it kā nav, un režisors Aivars Freimanis tiem laikiem atļāvās ļoti daudz. Spēlēt Krišjāņa Barona sievu Dārtu un vēl filmēties kopā ar Veltu Līni un manu mīļo partneri Zandbergu bija kā sava veida misija.
Vai redzēsim jūs uz ekrāna arī kādā jaunā filmā?
Esmu nofilmējusies pie režisora Jāņa Norda lentē, kuras darba nosaukums bija “Ar putām uz lūpām”. Filmēšana pabeigta pirms diviem gadiem, tā notika paralēli darbam lentē “Es palieku šeit”, bet pagaidām par rezultātu neko neesmu dzirdējusi. Atkal spēlēju mammu, vēl lomās Ieva Puķe, Vilis Daudziņš. Scenārija saturs atkal dramatiski krimināls, mūsdienas, Latvija.
Pirms kāda laika Dailē varēja redzēt izrādes “Vējiem līdzi”, “Aija pēc Jaunsudrabiņa”. Vai jūs vilina palūkoties, kā lielās skaistās lomas, kas kādreiz bija jūsējās, spēlē tagad?
Un kā vēl! Es mēdzu ieiet zālē, klusiņām apsēsties. Ļoti interesanti ir skatīties manas kādreizējās lielās Krodera laika lomas citu aktrišu izpildījumā, bet vēl nekad neesmu bijusi sajūsmā par redzēto vai arī satriekta, pārsteigta… Tā nav pat nostalģija. Vienkārši sapratu, ka Kroderam skatījums bija pavisam citāds, dziļāks. Nupat pirms nedēļas kāda sieviete veikalā man pienāca klāt, skatījās acīs un pēkšņi teica: es jums tā gribu pateikties par vienu lomu! Mana pirmā doma – nu kuru Dailes pēdējā laika izrādi tad kundze redzējusi… Bet viņa saka: nekad neaizmirsīšu jūsu Aiju, tik dziļi mani aizskāra šis darbs. Par Aiju man daudzi tā teikuši. Protams, zinu, ka tolaik skolotāji mūs lamāja tāpat kā par dažu labu izrādi šobrīd, sacīdami – mēs mācām bērniem Jaunsudrabiņa Aiju, bet jūs rādāt, ka tur mīcās pa gultu. Kad bijām viesizrādēs, man pat zvanīja uz viesnīcu, sakot – ko jūs atļaujaties! Atbildēju – atveriet Jaunsudrabiņa grāmatu un palasiet, pilnīgi neko neesam izdomājuši un pielikuši klāt. Grāmatā notiek vēl trakākas lietas.
Jūs jau labu laiku strādājat arī par pedagoģi Rīgas Kultūru vidusskolā, iestudējat bērniem izrādēs. Kas interesē jaunatni?
Rīgas Kultūru vidusskolā mācās īpaši bērni. Desmitajā klasē sabrauc no visas Latvijas, konkurss liels, jo skolā māca daudzas valodas, kultūras novirzienus. No vienas puses, kā vienā skolā var sanākt tik talantīgi bērni! Bet, no otras puses, redzu, ka literatūru nezina nemaz, nav lasījuši ne Raini, ne citus klasiķus. Kaut kā pārskriets pāri. Kad iestudēju “Uguni un nakti”, pat divas reizes, viņi Raini pilnīgi nezināja. Kad iestudēju “Pūt, vējiņi!”, tas pats. Bet, parādot arī filmas un citus tekstus, viņi tā iemīlēja lugu un Raini, ka pat koridoros savā starpā runāja Baibiņas un Ulda replikām (iesmejas). Patlaban iestudēju Aspazijas “Zalša līgavu” un redzu, cik grūti ierunāt dzejnieces tekstu.
Kur smeļaties, papildināties un uzlādējat savas emocijas pati?
Kādreiz patika braukt ceļojumos, bet tagad ar visu pasaulē notiekošo… Varbūt patiktu vēl paceļot, bet vienai, pie dabas… Kādreiz pa Jāņiem braucu pie sava vecākā brāļa Durbes pusē uz vectēva “Briķiem”, kur dzīvoja arī mana mamma un tēvs, bet nu vecāki aizgājuši… Kopš viņu vairs nav, man ir tik skumji, ka pat negribas vairs uz “Briķiem”. Apkārt daudz cilvēku, bet nav neviena kaktiņa, stūrīša, kas būtu tikai mans un kur nekostu neviens suns. Esmu no rīta līdz vakaram un arī brīvdienās visu laiku cilvēkos, informācijas gūzmā, arī vasarās jāpiedalās dažādos projektos. Tādēļ alkstu vientulības. Mīlu vienatni pie jūras. Nevis sauļoties vai peldēties, bet pasēdēt ēnā, pavērties zilgmē, izjust stihijas mieru. Smadzenes atsāk elpot.
