– Vai Maskavā jautāja par uzlikto sodu RTR kanālam? 17
– Jautāja par Krimināllikuma grozījumiem. Atbilde bija tā pati, kas Latvijas auditorijai. Ja Latvijā kāds sauks dibināt proletariāta diktatūru, absolūto monarhiju, vai šariata valsti, protams, ka jāseko reakcijai. Ja ir aicinājums demontēt demokrātisku valsts iekārtu un likuma varu, tam jāatbild. Tāpat kā aicinājums Latviju pievienot Krievijai nav nevainīga jociņa kārtā. Ar dažām lietām nevajag jokot.
– Vai šķita, ka krievu publikai tomēr rūp, lai attiecības mūsu starpā uzlabotos?
– Situācijā, kad tikpat kā visas kaimiņvalstis, izņemot Ķīnu, Mongoliju, ir apveltītas no Maskavas puses ar izcilākajiem epitetiem, tas izskatās pēc kursa uz pašizolāciju, kas ne pie kāda labā gala nenoved. Eiropas virzienā redzam mēģinājumus ne tikai šķelt valstu savienību, bet arī atrast zināmas izejas pozīcijas. Latvija vienmēr būs pievilcīga šādiem uzdevumiem. Te tomēr dzīvo 27% krievu, un būs vienmēr jāsastopas ar Krievijas “interesi”. Bet, kamēr noturam politisko stabilitāti, demokrātiskās brīvības, tikmēr paturam priekšrocības salīdzinājumā ar Krieviju.
– Lavrova kungs mierinājis, ka krievu pasaules jēdziens nozīmējot daudznacionālās krievu kultūras izplatību – ne vairāk.
– Centieni pārlieku kaut ko pierādīt noved pie farsa. Paziņojumi no Krievijas, ka viņi vienīgie ir par patiesu vērtību aizsardzību un par brīvībām, raisa smaidu. Bet retorika mainīsies, kad viņi paši mainīsies Krievijā. Latvijā “krievu pasaules” runas vairs neko nenozīmēs tad, kad būsim pievilcīga valsts. Kad valsts parādīs pienācīgu attieksmi pret ģimenēm, sociālajiem procesiem, medicīnu, izglītību un radīs pilsoņos iekšējās drošības sajūtu. To novērtē, un šobrīd ir ar ko salīdzināt.
– Kā ir ar aizsardzību? Pagājušo piektdien Rīgas mērs Nils Ušakovs ievieto sociālajos tīklos cinisku karikatūru par valsts okupāciju. Sabiedrība sašutumā viļņojas. Tā saucamie latviskie politiķi ir brīvdienās. Pirmdien beidzot daži politiķi atdzīvojās, parādīja nostāju, bet citiem protestēšana bijusi nebijusi.
– Ja tas bija domāts joks, tad ļoti neveiksmīgs. Ušakovs aizskāra jebkuru latvieti. Līdz ar to nav vajadzīgs sasaukt partiju valdes sēdes, jo katram latvietim zināms, ko saskaņietim atbildēt. Ja Ušakovs klāsta, ka tādējādi paudis “dziļākas” domas, tad nekas daudz arī pretim nav komentējams. Viss tāpat par viņu skaidrs.
– Tas nav izņēmuma gadījums, ir citi izlēcieni, apvainojumi, ko atstājam bez atbildes.
– Gribētos zināt, vai muļķība Ušakovam pašam ienāca galvā vai kāds viņam lūdza to izdarīt. Ja bija vēlēšanās sacelt ažiotāžu tieši ap šo – ziniet, ne vien Rīgas domē, bet arī Krievijā tuvojas vēlēšanas. Tas, ka mēs pētām okupācijas periodu, kā tas ietekmējis labklājību, genofondu, izglītības līmeni, saimniecību un mūsu vietu pasaulē, ir pilnīgi normāli. Tas ir mūsu pienākums pētīt vēsturi un PSRS okupācijas gadus. Un arī izrēķināt, kā būtu, ja būtu. Vai var valstij liegt šīs tiesības, kušināt, lai to nedarām?
