Rolands Repša: Kā pasargāt demokrātijas, lai tās nekristu par upuri alfa tēviņu patvaļai? 28
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā zināms, cilvēks tikai daļēji ir cilvēks. Lielā mērā “Homo sapiens”, kam evolūcijas ceļā ir izveidojušās attīstītas smadzenes, joprojām ir dzīvnieks, kura rīcību nosaka instinkti un emocijas, kas pārmāc saprātu. Katrs var to novērot pats pie sevis, piemēram, dusmu brīžos, kad ne ar kādu prāta piepūli nav iespējams savaldīties, sastrādājam muļķības, ko pēc tam nožēlojam.
Vai arī pilnīgi pretēji – kāds ir iemīlējies līdz ausīm un apkārtējie cenšas viņu pārliecināt, ka šī nu gan nav piemērota partija. Kurš klausīsies? Naids un bailes no svešinieka un pieķeršanās savējiem (bara instinkts) ir galvenās jūtas, kas vijas cauri cilvēces attīstības vēsturei, kas ir nemitīga cīņa starp cilvēka saprātīgo un dzīvniecisko dabu.
Pat vismiermīlīgāko laiski gulošu suni dažu minūšu laikā var nokaitināt līdz satracināta nezvēra stāvoklim.
Tieši tas šobrīd ir noticis ar krievu nāciju. Vairāku gadu garumā autoritārās valsts propaganda ir nemitīgi krieviem klāstījusi, ka ukraiņi nav nācija un Ukraina nav valsts, bet naidīgo Rietumu intrigu rezultātā no dzimtās māmuļas Krievzemes atrauts miesas gabals.
Gigantiskais Putina propagandas eksperiments ir spoži izdevies, un krievi kā traki suņi tagad ir gatavi saplosīt ukraiņus. Demokrātiskā iekārtā šāda cilvēku apzināta masveida satracināšana nebūtu iespējama viedokļu plurālisma un vārda brīvības dēļ. Jo demokrātija ir apzināta sevis disciplinēšanas un atturēšanas sistēma, lai izvairītos no visu kara pret visiem.
Totalitārisms turpretim apzināti palaiž vaļā un ekspluatē cilvēka dzīvnieciskos instinktus un neizbēgami noved pie slaktiņa.
Nepārsteidz, ka krievu vecākā paaudze atbalsta Putinu un karu, jo viņi dzīvo TV kastes radītajā burbulī un līdz ar to ir visvieglākie valsts propagandas monopola upuri. Tomēr redzam, ka arī jaunie krievi azartiskā noskaņā dodas karot, smaidīgo sieviņu pavadīti. Kā izskaidrot to, ka karš viņiem kļuvis par sportu? Esam redzējuši kinohronikās, kā krievi devās karot 1941. gada vasarā. Nopietnām, traģiskas nolemtības apzīmogotām sejām. Jo saprata, ka pretinieks ir nāvējoši pārāks un viņu cerības izdzīvot un uzvarēt ir minimālas.
Tagad nekā tamlīdzīga nav – krievi dodas karot kā uz medībām vai makšķerēšanu. Sirdis priecē arī trīs tūkstošu eiro mēnešalga. Jo krieviem propagandisti ir iestāstījuši, ka karš būs viegls un Krievija noteikti uzvarēs. Putinam ir izdevies krievos atmodināt cilvēces senos instinktus, kad vīrieši devās laupīt uz kaimiņu cilts ciemu un izvarot turienes sievietes.
Bet vai tad krievi tiešām ir tādi duraki, ka to visu nesaprot? Un kā vispār saprātīgais cilvēks mūsdienās var pieļaut totalitāru iekārtu rašanos? Atbilde atkal jāmeklē cilvēka dzīvnieciskajā dabā.
Dzīvnieki vienmēr seko bara vadonim, kas parasti ir harismātisks alfa tēviņš. Tāpat arī cilvēku sabiedrībā – var izveidot cik demokrātisku sabiedrību vien iespējams, bet, ja pie apvāršņa parādīsies alfa tēviņš, cilvēkiem atslēgsies smadzenes, demokrātiskie mehānismi (piemēram, loģikā balstītas argumentētas debates) pārstās funkcionēt un visi kā auni sekos harismātiskajam barvedim, sauktam arī par populistu. Spilgtākais piemērs vēsturē ir Hitlera Vācija un mūsdienās Putina Krievija.
Harismātiskā Trampa prezidentūras beigās pat pasaules demokrātijas citadele ASV bija par mata tiesu no valsts apvērsuma. Mazākās valstīs, kā Ungārijā, alfa tēviņu Orbānu rāmjos notur ārējais spiediens no ES. Latvijā ventspilnieki kā apmāti seko Lembergam. Ogrē izšķīlies ir Helmanis.
Pagaidām neatbildēts ir jautājums, kā pasargāt demokrātijas, lai tās nekristu par upuri alfa tēviņu patvaļai.
