Urbāns VI (1378-1389) 4
Itāļi cerēja, ka pēc Urbāna VI nokļūšanas amatā beigsies franču dominance baznīcā. Taču brutālā vadības stila dēļ viņš ātri zaudēja savus atbalstītājus, tādēļ trīspadsmit franču kardināli jau pēc dažiem mēnešiem paziņoja, ka vēlēšanas nav notikušas, un par pāvestu ievēlēja Klementu VII. Šā notikuma radītās jukas baznīcā ilga vairākas desmitgades. Urbānam VI patika iedzert. Runā, ka svinībās pēc ievēlēšanas pāvesta amatā viņš izdzēris vairāk nekā jebkurš cits. Tad Urbāns apvainojās uz vairākiem kardināliem, kas pēc viņa pavēles tika spīdzināti un nogalināti. Galu galā tika nogalināts arī pats pāvests.
Pijs II (1458–1464)
1459.gadā Osmaņu impērija klauvēja pie Eiropas durvīm un pāvests Pijs II metās cīņā, aicinot visu Eiropu apvienoties krusta karā pret Turciju. Šajā karā pāvesta intereses saskanēja ar osmaņu vasaļvalsts Valahijas gospodara Vlada III Drakulas interesēm. Ar pāvesta svētību Vlada pils tika pārvērta par īstu kautuvi, kurā robežu pārkāpušie turku kareivji tika saplosīti gabalos. Kad osmaņi iekaroja Vlada pili, viņi mežā atrada 20 000 uz mietiem uzdurtu karavīru. Tas bija pietiekami, lai turki steigtos atpakaļ.
Aleksandrs VI (1492-1503)
Pāvestu Aleksandru VI (Rodrigo Bordžu) var vērtēt dažādi. Viņš bija mecenāts, kas pasūtīja darbus, piemēram, Mikelandželo. Taču vienlaikus Aleksandrs VI bija korumpēts intrigants, kas nopirka gan savu amatu, gan arī iekārtoja savus ģimenes locekļus siltās vietiņās. Jā, izrādās, ne visi pāvesti saglabāja celibātu. Iespējams, daļa apvainojumu bija safabricēti (ir zināms par orģijām pilī, pasūtītām slepkavībām, u.t,t.), tomēr Aleksandram bija septiņi bērni no vismaz divām sievietēm. Savu meitu Lukrēciju pāvests izmantoja politiskajās intrigās, trīs reizes izprecinot cerībā izveidot spēcīgas alianses.
Pijs V (1566-1572)
Tas bija Reformācijas laikmets, kad visā Eiropā notika cīniņi ticības vārdā. Šodien vislabāk zināma pāvesta Pija V dusmu lēkme, kas noveda pie Anglijas karalienes Elizabetes I ekskomunikācijas. Pēc pievienošanās baznīcai 14 gadu vecumā viņš iesaistījās inkvizīcijā, kur “biedēja citus inkvizitorus ar savām ārprātīgajām slāpēm pēc asinīm”. Kalpojot Romā, Pijs V vienkārši nogalināja savus ienaidniekus, galu galā kļūstot par pāvestu. Tad viņš atgriezās pie savas lielās mīlestības pret inkvizīciju, līdz visi Romas ebreji bija izsūtīti, savukārt protestanti uzlūkoti ar ārkārtīgiem aizspriedumiem. Pijs V radīja priekšnoteikumus Sv. Bērtuļa nakts slaktiņam Parīzē, kad katoļi nogalināja 30 000 hugenotu.
Pijs XII (1939-1958)
Pijs XII kļuva par pāvestu īsti pirms vispostošākā kara, kāds līdz šim ir pieredzēts. Itāliju kontrolēja Musolīni fašisti, Hitlers gatavojās saplosīt Eiropu tūkstoš gabaliņos. Pāvests bija starpnieks starp britu izlūkdienestu un dažiem augstiem vācu virsniekiem, kas plānoja atentātu pret Hitleru. 1942.gadā viņš bija viens no retajiem cilvēkiem Eiropā, kas publiski (radio runā) iebilda pret nacistu īstenoto rasu tīrīšanu. Pijs XII palīdzēja dažiem simtiem ebreju aizbēgt no Vācijas. Tāpat tiek uzskatīts, ka ebreju deportācija no Romas būtu bijusi daudz ļaunāka, ja pāvests nebūtu iejaucies. Tiesa, viņš skaļi nerunāja par holokaustu un, iespējams, zināja par nacistu nelietībām jau ilgu laiku pirms sāka ko darīt šajā jomā.
Filma “Pāvests pret Hitleru” sākas ar ainu pirms Pirmā pasaules kara: divi katoļu jaunieši saņem svēto sakramentu . Viens no tiem ir Ādolfs Hitlers, bet otrs – Eižēnio Pačelli, nākamais pāvests Pijs XII. Tālāk divu stundu garumā filmas režisors Kriss Kasels ved skatītājus mežonīgā ceļojumā starp Hitlera Vāciju un Pačelli Romu, atklājot līdz šim maz zināmas Otrā pasaules kara laika epizodes. Pāvests bija dziļi iesaistīts sazvērestībā pret Hitleru, kad kļuva skaidrs, ka tas varētu novērst holokaustu un Eiropas izpostīšanu.
