Melnā karaliene Katrīna Mediči. Leģendārās indētājas tēls izgaismo varaskāres tumšākos labirintus 2
Katrīnu Mediči dēvē arī par Melno karalieni, un lielākā daļa lasošo cilvēku viņu pazīst galvenokārt no Aleksandra Dimā romāna “Karaliene Margo” vai Prospēra Merimē darba “Kārļa IX laika hronika”. Kopējais viedoklis formulējams ļoti īsi: indētāja, nobendētāja, trīs Francijas karaļu māte. Lai gan lielākā daļa pētnieku pauž arī par citiem Katrīnas “melnumiem”, tomēr no viņai piedēvētajiem noindēšanas gadījumiem pārliecinoši nav pierādīta lielākā daļa. Par pilnībā pierādītu uzskata tikai Bērtuļu nakts iniciēšanu…
Vecāki un bērnība
Katrīna piedzima Itālijas Florencē 1519. gada 13. aprīlī un nepilnu 70 gadu vecumā nomira 1589. gada 5. janvārī. Attiecīgajam laikmetam tas ir pat ļoti ilgs mūžs. Hronikas vēsta, ka viņa piedzimusi kādā īpašā drūmā, tumšā un baisā zīmē, par ko liecina tas, ka viņu acumirklī nodēvēja par nāves bērns. Kāpēc? Izrādās, tāpēc, ka jau sestajā dienā pēc dzemdībām 19 gadu vecumā nomira Katrīnas māte, un drīz – avoti pauž dažādo: no divām nedēļām līdz diviem mēnešiem pēc Katrīnas piedzimšanas – arī viņas tēvs. Proti, viņa savus vecākus absolūti nepazina. Tas katrā ziņā nevarēja neietekmēt viņas turpmāko dzīvi.
Katrīna dzimusi slavenas un ietekmīgas tirgoņu un augļotāju dzimtas ģimenē, kas vēlāk kļuva par apņirgāšanas iemeslu viņas skauģiem un nelabvēļiem. Francijas karaļgalmā mītošā 15 gadus vecā Skotijas karaliene Marija Stjuarte viņai aiz muguras allaž esot nošņākusi: “Tirgone”. Vēlāk, kad Katrīna jau kļuva vecāka un kādu nieku izplūda miesās, viņu biežāk dēvēja arī par “resno baņķiereni”
Katrīnas tēvs Lorenco II Mediči (1492–1519) bija ieguvis Urbino hercoga titulu, un viņš sākotnēji patiešām arī bija nodarbojies ar tirdzniecību, taču ātri izvēlējās karavīra jeb faktiski turnīru bruņinieka karjeru. Pirms Katrīnas un viņas bērniem slavenākais Mediči dzimtā bija viņas tēva vectētiņš Lorenco Mediči Lieliskais, un tas dzimtai Florencē it kā garantēja noteiktas tiesības un iespējas, lai gan viņus periodiski gan patrieca, gan uzņēma atpakaļ, tad atkal patrieca un atkal uzņēma atpakaļ augstākajā sabiedrībā. Kopumā Mediči dzimtas savdabīgā valdīšana jeb vismaz nenoliedzamā ietekme ilga līdz pat 18. gadsimta 30. gadiem. Katrā ziņā dzimta kā tāda bija gana ievērojama ne tikai Florencē, bet visā tā laika Eiropā.
Katrīnas tēvs tātad nebija prasts tirgonis vai naudas mijējs, taču arī izteikti aristokrātiskas saknes pa viņa līniju piemeklēt bija vairāk nekā grūti. Citādi bija ar viņas māti, kura bija cēlusies no franču hercogu dzimtas, un hercogi, kā zināms, bija vieni no tuvākajiem Francijas karaļa radiniekiem. Madlēna de la Tūra (apt.1500–1519) bija Buloņas hercogiene un viņas dižciltīgā izcelsme nekad nav apšaubīta. Toties tēva “netīrās” asinis faktiski visu mūžu vajāja Katrīnu.
Un sanācis bija tā, ka 19 gadus vecā Madlēna meitu dzemdēja laikā, kad viņas vīrs jau bija smagi slims cilvēks, turklāt, kā pauž virkne avotu, ar kādu no tā dēvētajām nelāgajām kaitēm (visdrīzāk – sifilisu), ko saķēris neskaitāmajos bruņinieku turnīros un pēc tiem rīkotajos “banketos”. Pēdējos savas dzīves gadus viņš vairāk gulējis gultā, nekā pārvietojies kājām. Tiesa, tas netraucēja viņam ieņemt Katrīnu, par ko viņa tēva gribai varēja būt tikai bezgala pateicīga.
Piedzima tātad “nāves bērns”, un šī zīme viņu nepameta visu turpmāko dzīvi. Pilnā vārdā Katrīna Marija Romula – un tolaik bija tā: jo šaubīgāka dižciltība, jo lielāka vēlme to izcelt un uzsvērt – bija bārene. Viņu izaudzināja vecmāmiņa un tante, kuras kopumā pret meiteni izturējās labvēlīgi, un, kā apgalvo pētnieki, nav nekāda pamata runāt par nezin kādu grūto un sarežģīto Katrīnas bērnību. Drīzāk pat gluži otrādi – tā bija gaiša, bezbēdīga un veidojās visnotaļ labvēlīgi. Viņa dzīvoja Florencē, bieži viesojās Romā. Florencē bija uzstādīts Katrīnas tēva piemiņai veltīts kapakmens, kura autors bija pats Mikelandželo.
Pirmie mākoņi dzīves debesu pamalē
Mediči dzimtu allaž raksturojusi ārkārtīgi izteikta goda, slavas un varas kāre. Laikam jau ne gluži velti no šīs dzimtas nākuši četri Romas katoļu pāvesti, iepriekš iztērējot gūzmu naudas, pinot intrigas un visos veidos veikli manipulējot. Arī Katrīnas bērnībā pret viņu un visu dzimtu valdīja ļoti labvēlīgs pāvesta galma noskaņojums, un tas bija ļoti svarīgi, jo pāvestam pakļāvās arī visa aristokrātija.
Taču viss mainījās, kad Katrīnai bija 10 gadi. 1529. gadā Svētās Romas impērijas imperatora Kārļa V karaspēks ielenca Florenci, un pilsētā nobrieda dumpis pret Mediči mantiniekiem, uzskatot, ka gaužajā stāvoklī vainojami tieši viņi. Kas zina, varbūt tā bija, varbūt arī nebija, taču pūlis nepārprotami pieprasīja izrēķināties ar visiem vēl esošajiem Mediči. Bet Katrīna tajā mirklī bija vienīgā tiešā un likumīgā dzimtas mantiniece. Vēl bija arī viņas brālēns Ipolits un pusbrālis – viņas tēva ārlaulības bastards Aleksandrs, kurš vēlāk kļuva par Florences valdītāju, jo tajā laikā tur neatzina varas mantošanu pa sieviešu līniju. Bet mirklī, kad aiz pilsētas vārtiem stāvēja iekarotāja Kārļa V karspēks, tajā visapdraudētākie bija šie trīs bērni, un visvairāk tieši Katrīna.
Sākotnēji pūlis apsvēris, ka Katrīnu vajadzētu pakārt virs pilsētas vārtiem – vai nu tāpēc, ka viduslaiku zvērīgums vēl vispār nebija lāga pārgājis, vai arī tāpēc, ka tradicionāli tolaik Florencē notvertos dažādu dumpju dalībniekus parasti pakāra namu logos. Taču drīz pūlis vairāk nosliecās par labu domai, ka mazo Katrīnu vajadzētu atdot publiskajā namā, tādējādi īpaši uzsverot, cik ļoti pilsētnieki ienīst Mediči dzimtu.
Bērnus izglābis pāvests, saziņā ar Francijas karali Francisku I, kurš bija visnotaļ iezīmīga persona – tieši ar viņa valdīšanu faktiski noslēdzās Francijas troņa salīdzinoši labā viduslaiku labklājība. Viss, kas bija pēc viņa, tā jau bija cita monarhija. Francijas karalis izglāba Katrīnu un vēl divus netiešos Mediči dzimtas mantiniekus. Tiesa, ne jau gluži nesavtīgi un kaila humānisma vārdā, bet gan tālredzīgi cerot, ka tādējādi nākotnē izpelnīsies viņu atbalstu, kas savā ziņā arī īstenojās.
Bet vēlāk arī pati Katrīna spilgti apliecinās šo vēlīno viduslaiku tradīciju tirgoties ar dižciltīgas izcelsmes bērniem jeb pat faktiski pārdot tos, un tie būs nepārtrauktie centieni ar savu bērnu palīdzību siet visa veida politiskos mezglos, tādējādi patiešām it kā apliecinot viņai doto palamu “tirgone”.
Bet vispirms viņa pati kļuva par šādas monarhistiskās tirgošanās pirmā numura objektu. Vispirms viņu gan nogādāja Siennā, priviliģētā klosterī, kur viņa guva ne īpaši spožu, bet katrā ziņā normālu, sava laika dižciltīgo atvasēm piemērotu izglītību. Proti, viņa joprojām dzīvoja ļoti cienījamos apstākļos, tā pavadot nākamos trīs savas dzīves gadus, vienlaikus nesteidzīgi apgūstot vēsturi, matemātiku, latīņu un grieķus valodas. Un tieši šeit pirmo reizi skaidri iezīmējas Katrīnas nosliece uz astroloģiju un maģiju. Šo kaislību viņa saglabās uz visu mūžu. Jāpiebilst, tajā laikā astroloģija un astronomija bija teju vai viens un tas pats jeb katrā ziņā ļoti saistītas mācības, taču Katrīnu galvenokārt interesēja tieši astroloģija, zīlēšana, maģiskas darbības. Francijā par viņai īpaši pietuvinātu personu kļūs arī leģendārais laikabiedrs Mišels Nostradamus.
13 gadu vecumā Katrīna bija spiesta pārdzīvot nākamo savas dzīves lielo stresu. Florencieši tomēr nespēja nomierināties un veica mēģinājumu viņu nolaupīt, lai iespējami izdevīgāk patirgotos ar visiem, kuri joprojām tajā laikā vēlējās pakļaut sev Florenci. Pētnieki vēsta, ka mazā Katrīna izrādījusi pārsteidzoši lielu drosmi un izturību. Uzzinājusi, ka ieradušies bruņoti ļaudis, viņa pati sev nogriezusi matus, ietērpusies mūķenes tērpā, uzlēkusi mugurā zirgam un paziņojusi, ka tikai tādā paskatā ļausies aizvešanai, sak – lai visi ļaudis redz, kā te apietas ar nabaga mūķenēm.
Viņa, protams, nebija nekāda mūķene, taču izspēlēja efektīgu ainu, kas vēlāk izrādīsies viens no viņas iedzimtajiem talantiem, ko viņa arī bieži izmantos. Bet tajā reizē viss aprobežojās ar to, ka viņu tādā paskatā tikai pārvietoja uz citu klosteri, kurā valdīja stingrāks režīms. Taču viņa vismaz nekļuva par ķīlnieci, nenonāca cietumā.
Bet vēl pēc laiciņa viss atkal strauji mainījās. Mediči dzimta guva iespēju kārtējo reizi atguva varu, viņas pusbrālis Aleksandrs kļuva par Florences valdītāju, savukārt Katrīna saņēma Urbinas hercogienes titulu un vienlaikus kļuva par vēl lieliskāku dinastiskās tirgošanās objektu. Viens no iespējamiem viņas “pircējiem” vienubrīd pat bija tas pats imperators Kārlis V.
Jauna un pievilta
Katrīna itin nemaz nebija skaistule, taču tajā laikā tam nebija nekādas nozīmes. Jā, viņa bija maza auguma, rudmataina un izvalbītām acīm, taču allaž valkāja elegantu apģērbu, prata izturēties iznesīgi. Svarīgāks bija jautājums par to, kam labvēlīgāka būs savienība ar pāvesta galmu, un notika tā, ka tajā laikā pāvesta krēslā atkal sēdēja kārtējais Mediči dzimtas “svētītais” jeb tātad iebīdītais pārstāvis Džulio Mediči jeb Klements VII.
Šim pāvestam ārkārtīgi vajadzēja savienību ar Franciju, kurai savukārt bija savas gluži konkrētās intereses Itālijā. Risinājās smaga aizkulišu cīņa ar Hābsburgiem, ar to pašu Kārli V. Apsvērums bija tāds: ja izdodas Katrīnu “pārdot” Hābsburgiem, varbūt izdodas ar viņiem izlīgt. Katrīnai bija 14 gadi, viņa pati labi saprata, ka ir nemitīgas tirgošanās objekts, taču neko nevarēja padarīt. Visbeidzot, pāvests izvēlējās franču variantu – Katrīnai jākļūst par sievu Franciska I dēlam Franciskam, kurš nebija karaļa vecākais (tāds bija Heinrihs), bet gan otrais dēls, tātad arī ne troņmantinieks. Līdz ar to pat nebija runas par to, ka Katrīna varētu kļūt par Francijas karalieni. Lai gan – kas zina…
Vienlaikus Katrīna kļuva par Orleānas hercogieni ar it kā nodrošinātu pūru. Pūrs patiešām solījās būt ļoti iespaidīgs, ieskaitot naudas līdzekļus un lielus zemes īpašumus Itālijā, proti, tieši tos, kurus Francija tā arī pati nespēja iegūt savos Itālijas karagājienos. Turklāt Katrīnai pienācās arī viņas mātes zemes Francijā. Vārdu sakot viņa pēkšņi bija pasakaini bagāta, taču nevienam pat prātā nevarēja ienākt tas, ka pēc 16 gadiem viņa kļūs par Francijas karalieni.
Ņemot vērā patiešām karalisko pūru, Katrīnas un Heinriha kāzas rīkoja neparasti greznas un vērienīgas. Tās notika Marseļā, kur 34 dienas turpinājās dzīrošana un balles. Tas bija tiem laikiem kaut kas sen nepieredzēts. Savukārt politiskajā arēnā šo Francijas savienību ar Mediči dzimtu un līdz ar to arī ar pāvesta galmu pasniedza kā kolosālu franču politikas sasniegumu.
Interesanti piebilst, ka tieši šajās kāzās galdā pirmo reizi parādījās tas, ko vēlāk dēvēs par saldējumu. Katrīna Francijā ieradās kopā ar saviem pavāriem, kuri katru dienu pasniedza aizvien jaunus šo “ledutiņu” ēdienus. Drīz arī franču pavāri apguva tā pagatavošanas prasmi. Toties savu pūru Katrīna ļoti ātri iztērēja, turklāt, kā vēlāk izrādījās, lielu daļu apsolītā viņa vispār nemaz nesaņēma. Taču saldējums katrā ziņā palika – lai vēlāk iekarotu visu pasauli. Un vēl. Mazā auguma dēļ Katrīna valkāja apavus ar augstu papēdi, ko speciāli pēc viņas pasūtījuma izgatavoja Florences meistari. Francijā tas bija jaunums, kas ātri iekaroja dāmu sirdis.
Savukārt vīrs Francisks atklāti pauda nožēlu par nesaņemto pūra daļu, kā rezultātā Katrīnas kā Orleānas hercogienes dzīve iesākās ļoti grūtos, sarežģītos apstākļos. Viņai bija 14, bet viņas vīram 19 gadu.
Būtībā jaunajā dzīves vietā un jaunajā statusā Katrīna vārda vistiešākajā nozīmē nīka. Viņa vēl bija absolūts bērns, salīdzinoši neglīta, turklāt viņai nekādi “negribēja” dzimt bērni, kas daudziem pētniekiem joprojām šķiet ļoti mīklains fakts. Toties viņas vīram jau sen bija mīļākā Diāna de Puatjē, kura, lai arī bija 20 gadus vecāka par viņu, šajā mīlas sakarā jau bija dzemdējusi viņam pirmo bērnu. Proti, visi skaidri redzēja, ka vīram, raugi, bērni var būt…
Vārdu sakot, Katrīna bezgalīgi cieta, jo ļoti ātri paspēja iemīlēt savu vīru, kuram cita starpā tā arī palika pilnībā uzticīga visu atlikušo mūžu. Bet tobrīd viņai bija ļoti slikti. Faktiski nekādu perspektīvu. Tiesa, viņa aizvien vairāk satuvinājās ar tajā laikā vēl tikai kā mediķi pazīstamo Mišelu Nostradamu, kurš, kā pauduši pētnieki, nodarbojies arī ar Katrīnas ārstēšanu no iespējamās neauglības. Neieslīgstot detaļās, šī ārstēšana esot bijusi barbariska jeb katrā ziņā ļoti naiva, taču beigās tomēr it kā devusi rezultātus.
Ļoti ražīga māmiņa
Bet tad 1536. gadā ļoti dīvainā nāvē nomira Katrīnas vīra vecākais brālis Heinrihs. Viņš bija jaunības plaukumā, veselīgs, sportisks. Viņa iecienītākā nodarbošanās bija spēle, kas vairāk pazīstama kā krievu lapta. Un kādā reizē, iekarsis nodarbībās, viņš palūdza glāzi ūdens, ko pasniedzis itāļu grāfs Montekukoli, kuru katrā ziņā saistīja ar Katrīnu. Troņmantinieks ātri vien saaukstējās un strauji nomira. Protams, grāfu nekavējoties sodīja ar nāvi. Taču vienlaikus savilkās aizdomu mākoņi arī virs Katrīnas galvas, un tā bija labi zināmā indētājas nelāgās slavas ēna. Savukārt viņas pašas statuss acumirklī mainījās, jo kopš tā mirkļa viņa bija kļuvusi par nākamā karaļa sievu.
Gluži jauns stāvoklis galmā. Bet ne attiecībās ar vīru, kurš viņu jau neglābjami nobīdījis aizmugures plānā, pats pilnībā atdodoties iemīļotajai Diānai, kuru cita starpā pazina jau kopš 11 gadu vecuma. Vienlaikus izplatījās runas par to, ka karalis Francisks I praktiski piekritis šķirt sava dēla laulību ar Katrīnu, īpaši tāpēc, ka tagad tieši jaunais Francisks ir troņmantinieks. Sak, pūra jau viņai nekāda nemaz nebija, pēcnācējus dzemdēt nespēj – kam tad viņa te kādam vajadzīga?
Tad gluži kā pēc burvja mājiena drīz Katrīna dzemdē pirmo dēlu. Ļoti noslēpumainā veidā palīdzējis esot tieši Mišels Nostradamus. Un kopš šā mirkļa, lai cik arī fantastiski tas izklausītos, 12 gadu laikā – no 1544. līdz 1556. gadam – Katrīna laida pasaulē 10 bērnus: Francisks, Elizabete, Klods, Ludviķis, Kārlis Maksimiliāns, Eduards Aleksandrs (kurš vēlāk kļūs par karali Heinrihu III), Margarita, Erkils un, visbeidzot, 1556. gadā dvīnītes Viktorija un Žanna, kuras gan būtībā viņa nespēja dzemdēt.
Pēdējās dzemdībās Katrīna gandrīz nomira. Mūsdienu medicīna formulētu, ka viņa pārcieta klīnisko nāvi. Viena no dvīnītēm nomira jau mātes miesās (lai glābu mātes dzīvību, puspiedzimušajam zīdainim vienkārši aplauza kājas), otra gan nāca pasaulē, taču nomira jau pēc dažām dienām. Tā bija pēdējā svītra – ārsti paziņoja, ka vairāk bērnu viņai nevajadzētu ne ieplānot, ne laist pasaulē.
Kopš tā mirkļa vīrs viņu jau vairs vispār neapmeklēja. Būtībā viņas personīgā dzīve bija kļuvusi vēl traģiskāka, un tas katrā ziņā spēj attīstīt cilvēkā arī visļaunākās rakstura īpašības. Nav pamata apgalvot, ka tieši tā arī bija, bet katrā ziņā tā varēja būt.
Jauns pavērsiens – pēkšņi karaliene
Kad viņas vīrs kļuva par karali Heinrihu II, viņš nešaubīgi radīja to, ko vēsturnieki nodēvējuši par Diānas de Puatjē kultu. Salīdzinājumā ar Katrīnu karaļa mīļākā ārēji bija ļoti pievilcīga – slaida, iznesīga, eleganta, gudra. Viņai neprātīgi patika greznība, un viņa to arī saņēma.
Savukārt karalim Heinriham II ļoti patika bruņinieku turnīri, un tajos viņš izgāja arēnā, tērpies tikai Diānas krāsās – sarkanais un melnais. Bet karaļa sieva palika ēnā. Tādā situācijā faktiski jebkura sieviete var rīkoties dažādi, arī ļoti impulsīvi un neprātīgi. Taču Katrīna saņēmās un pacentās nodibināt korektas attiecības ar sava vīra mīļāko, skaidri paužot stingru apņemšanos – neļaušos kaislībām, nenobendēšu pati sevi. Tostarp Heinriha II oficiālās kronēšanas ceremonijā, kad jaunais karalis saņēma svēto svaidāmo eļļu, to, kas “pār karaļiem nolīst no debesīm”, viņš vispirms vērsās pie Diānas, ne pie sievas. Šķiet, ne daudzi spētu kaut ko tādu izturēt un piedot. Katrīna izturēja. Vēl vairāk – viņa pati lūdza, lai karalis nozīmē Diānu par jauno prinču, viņas dēlu audzinātāju, tādējādi vienlaikus bezgala glaimojot Heinriham II.
Jāpiebilst, ka Diāna bija ne tikai 20 gadus vecāka par Heinrihu, bet bija arī faktiski iedzimta audzinātāja. Turklāt savulaik viņa bija arī paša vēl mazā Heinriha audzinātāja, un, kā mēļo daži avoti, apmācījusi viņu arī mīlas mākslas noslēpumos. Saistībā ar šo faktu daudzi mēļoja, ka viņa, iespējams, apmācījusi Heinrihu, kā pildīt vīra pienākumu tā, lai bērni nemaz nedzimtu. Vismaz sākumā… Vārdu sakot, Diāna sāka tiešā veidā iesaistīties Katrīnas bērnu audzināšanā, savukārt Katrīna ar visu savu būtni pauda, kas viss ir gluži normāli.
Katrīna faktiski arī nepiedalījās politikas veidošanā, kur karalis arī neslēpti labprātāk sadarbojās ar Diānu un viņu ieskaujošajām padomdevēju aprindām. Pamazām jau visi sāka Katrīnu neieredzēt – kā piesmietu sievieti, kā vientuļu karaļa sievu, kuras kā “tirgones” vienīgais uzdevums, raugi, ir tikai iznēsāt un dzemdēt bērnus. Tiesa, dīvainā kārtā Katrīna joprojām palika modes galvenā ieviesēja Francijas galmā. Un tas viņai patiešām izdevās. Mūsdienu speciālisti teikti – psiholoģiskā kompensācija.
Piemēram, tieši Katrīna ir tā, kura ieviesa modi uz šmaugā vidukļa korsetēm, nosakot 33 centimetru vidukļa standartu, kura apstākļos, kā pauž zinātājas, praktiski neesot iespējams paelpot. Viņa arī nostiprināja baleta tradīcijas, kas uz visiem laikiem saglabāsies Francijas karaļgalmā, kā arī sekmēja operas attīstību. Vārdu sakot, tieši tādā veidā Katrīna kompensēja visu to, ko savā ziņā ne gluži savas vainas dēļ dzīvē zaudēja kā sieviete.
Karaļa aplamā nāve
Taču jau brieda kārtējais krasais likteņa pavērsiens. 1559. gada 30. jūnijā absolūti nejēdzīgos apstākļos traģiski gāja bojā karalis Heinrihs II. Tieši tajā gadā beidzot bija panākts ilgi gaidītais, lai arī kopumā Francijai ne īpaši labvēlīgais, miera līgums, kas ļāva izbeigt 65 gadus ilgušo karu sēriju ar Itāliju, kura laikā apkaunojošā gūstā paspēja pabūt pat karalis Francisks I. Par līgumu vienojās pāvesta galms, Itālijas valstis, Anglija, kas tā rezultātā zaudēja Kalē, un Francija, kas savukārt atguva šo svarīgo ziemeļu ostu.
Lūk, un Heinrihs II izlēma atbilstoši nosvinēt šo svarīgo notikumu. 16. gadsimta otrajā pusē bruņinieku turnīru gods un slava jau sāka krietni izbalēt, kļuva par pagātnes palieku, teatralizētu priekšnesumu. Taču Heinrihs II sarīkoja īstu turnīru senajās tradīcijās, atbilstoši visiem bruņinieku likumiem. Viņam ļoti gribējās sevi apliecināt, lai arī tobrīd bija jau pārsniedzis 40 gadu vecumu. Vārdu sakot, turnīrā piedalījās arī viņš pats.
Pēc cīņām ar vairākiem pretiniekiem, kurās uzstājās pietiekami sekmīgi, viņš izaicināja skotu armijas kapteini, grāfu Gabrielu de Montgomeriju, kurš sākotnēji nevēlējās atsaukties. Tad Heinrihs II viņu jau uzaicināja karaļa pavēles tonī. Rezultātā notika pilnībā nopietna sadursme, tāda, kādai tai arī jābūt, ja ievēro senos likumus – pretinieks jāizsit no sedliem vai arī tik ilgi, kamēr kādam salūzt šķēps. Viņu cīņa bijusi savdabīga. Vairākās sadursmēs pēc kārtas šķēpi salūza abiem. Bet tad vienā tādā sadursmē Montgomerija šķēpa atlūza neizskaidrojamā veidā atrada visšaurāko vietu Heinriha II ķiverē un tiešā tēmējumā caurdūra viņa aci.
Acumirklī izsauca labākos mediķus, arī Katrīnas galma mediķi. Karalis vēl bija dzīvs. Viņš cīnījās 10 dienas, pārvarot necilvēciskas sāpes, jo koka šķēpele bija iedūrusies arī dziļi smadzenēs. Diemžēl tā laika medicīnisko iespēju apstākļos viņam bija jāmirst.
Savukārt Katrīna pirmo reizi, paužot sēras, ietērpās melnā, kas tātad atkal, šoreiz gluži neviļus, kļuva par paliekošu modes tendenci. Līdz tam mirklim viduslaiku Francijā sērām tradicionāla bija baltā krāsa. Katrīna to mainīja, tādējādi vienlaikus arī iemantojot Melnās karalienes apzīmējumu. Un viņa par savu emblēmu izvēlējās salauztus šķēpus, bet pat devīzi saukli “No tā ir manas asaras un sāpes”.
Tobrīd viņai bija 40 gadu. Sākās gluži cita viņas dzīves ēra. Par karali kļuva viņas vecākais dēls Francisks II, kurš vēl faktiski bija bērns – pašam 15 gadu, taču viņš jau pirms gada bija apprecināts ar tik pat vecu “izredzēto”. Jau aprakstītā tā laika raksturīgā tirgošanās ar bērniem plauka visā spožumā. Visiem aizkulišu galvenajiem darboņiem svarīgākais bija nekļūdīties, spēt visu paredzēt jau daudzus gadus iepriekš. Izdevās kā nu kuram un kā nu kuru reizi.
Par apstulbušā jaunā karaļa sievu bija kļuvusi mazgadīgā Skotijas karaliene Marija Stjuarte (aprēķins gaužām vienkāršs – Francija kopā ar Skotiju pret Angliju). Šī kopumā nelaimīgā būtne – tolaik gan vēl jauneklīgi visnotaļ laimīga – bija izaugusi Francijas karaļgalmā, bija ārēji visnotaļ pievilcīga, dzīvespriecīga, kāra uz izklaidēm. Un pēkšņi viņa kļūst par Francijas karalieni! Taču viņas vīrs Francisks II, kā pauduši laikabiedri, bija vārgs, slimīgs, trausls, pilnībā nepiemērots valdīšanai tādā vecumā. Šie bērni kļuva par figūriņām gluži citu partijas izspēlētāju rokās.
Monarha rūgtā garoziņa
Un šajā mirklī faktiski visus beidzot pārsteidza Katrīna. Vēl vakar pilnībā it kā neievērojama, sava vīra un visu galminieku nievāta sieviete–traucēklis, kura labākajā gadījumā tikai diktēja modi, pēkšņi pārliecinoši nosēdās karaliskās padomes galvgalī. Un viņai ļoti iepatīkas valdīt, kas īpaši izpaudīsies mazliet vēlāk, kad par karali kļūs cits viņas dēls – Kārlis IX. Izrādās, šī sieviete allaž alkusi valdīt, un, kas ne mazāk svarīgi, ir arī spējīga to darīt!
Liktenis bija parūpējies par tādu iespēju. Francisks II tronī sabija nepilnu gadu, visdrīzāk, kopš piedzimšanas vārgo plaušu dēļ nespējot cīnīties ar tuberkulozi. Jāpiebilst, šeit uzreiz daudzi atrada iemeslu atkal uzbrukt tieši Katrīnai. Baumoja, ka tad, kad zēns izmisīgi cīnījies par dzīvību, ārsti ieteikuši veikt kaut kādu īpašu iegriezumu, kas viņu it kā būtu glābis, taču Katrīna to nav ļāvusi, aizliedzot “ar nažiem pieskarties karaliskajai miesai”…
Bet nākamais karalis Kārlis IX vispār bija tikai 10 gadus vecs! Savukārt Katrīna jau bija sapratusi, ka tā ir viņas lieliskā iespēja. Viņa centās noformēt sev reģenta statusu, taču tas neizdevās. Viņa neatkāpās, turpināja cīņu, kamēr beidzot tapa savā ziņā visnotaļ smieklīgs apzīmējums – Francijas guvernante. Proti, viņa tagad bija absolūti oficiāla sava mazgadīgā dēla guvernante
Tostarp galma intrigas jeb starppartiju cīņas turpināja kūsāt. Tām pamatā bija kroplīgas reliģiskās izpausmes, tāpēc vēlāk tās izpaudīsies drausmīgā reliģiskajā karā. Francijā dominēja kārtējā “sava” katoļu baznīcas versija, kas nebija tika atkarīga no Romas pāvesta, kā tas bija daudzās citās valstīs, taču viņi vienalga bija un palika katoļi – agresīvi, nepiekāpīgi un varas kāri. Pretstāvē iesaistījās kalvinisti, kuriem savukārt bija liela ietekme Francijas dienvidos, kas allaž bijis ne tikai svarīgs tirdzniecības, bet arī regulāra dumpinieciskuma reģions. Vārdu sakot – ortodoksālo katoļu ziemeļi pret kalvinistu dienvidiem. Bet īstenās valdītājas tronī, raugi, sēž “tirgone” no Itālijas. 10 gadus vecais Kārlis IX inaugurācijā bija samācīts skaidri un nepārprotami nodeklamēt: “Māmiņ, valdīšu tikai kopā ar jums”…
Tas bija pirmais Katrīnas pilnībā apzinātais akts ceļā uz varas virsotnēm. Pirmais cēliens. Tas notika valstī, kurā jau brieda ziemeļu un dienvidu pilsoņu karš, kurā vēl uzstājās 16. gadsimtu pietiekami lielu spēku iemantojušais tirdzniecības un rūpniecības slānis un savā ziņā maliņā nostumto aristokrātisko dzimtu pēcteči. Visneapmierinātākā bija dižciltīgo Gīzu dzimta, kuru saknes nāk no paša Kārļa Lielā. Un viņi tagad nav Francijas karaļi!
Katrīnai neklājās viegli. Gadījās arī nopietni misēkļi. Piemēram, tā dēvētā Puasī konference, kurā viņa plānoja pati vienkārši samierināt Francijas katoļus un kalvinistus. Pētnieki pauž – ak, kāda pašpārliecinātība, kāda kļūda! Viņa nezināja iepriekš un nesaprata arī vēlāk, ka, risinot ticības jautājumus, īpaši jau kristietībā, jābūt vienkārši izcilai sagatavotībai, un tur ar klostera pusmūķenes izglītību nepietiek.
Viņas iniciētās pārrunas ne tikai nedeva cerēto, bet gan tikai visu padarīja vēl sliktāku. Vispārējā situācija saasinājās aizvien vairāk. Katrīna neko nesaprata, viņa tikai redzēja, ka šajā jomā viņai nekas neizdodas. Iespējams, tieši tāpēc, ka viņa šos spēkus uzlūkoja kā politiskas partijas, nevis kā reliģiskas apmātības pārņemtus cilvēkus, nesaskatīja šīs viņu pārliecības dziļās saknes. Viņa vairāk domāja tikai par sevi, savu ģimeni, par to, lai viņas bērni varētu netraucēti valdīt Francijā.
Pamazām nobrieda visi priekšnosacījumi bēdīgi slavenajai Bērtuļu naktij, savukārt pati Katrīnai tikai ļoti attāli pietuvinājās vispārējās situācijas izpratnei.
Pilsoņu karš
Tostarp valstī jau bija atraisījies īstens pilsoņu karš, kas uzplauka 1566. gadā. Hercogu Gīzu vadītā katoļu “partija”, kas uzskatīja, ka viņiem ir lielākas tiesības atrasties tronī, nekā šai “tirgonei un baņķierenei”, tomēr nespēja samierināties ar esošo situāciju: “Ārvalstniece, kas pauž naidu un ļaunumu pret ikvienu, atvase no tirgoņu dzimtas, kas iedzīvojusies, pateicoties augļošanai, audzināta saskaņā ar bezdievību”.
Tiktāl viss skaidrs – tie bija hugenoti, vienkārši viņas ienaidnieki. Mūsdienās politiķi viens otram velta vēl iznīcinošākus vārdus. Bet – ar ko kopā bija viņa pati, kad no vienas puses bija Gīzu pārstāvētie katoļi, no otras dienvidu kalvinisti, kuru vadībā šūmējās arī Nīderlande, Šveice, Vācija, faktiski visa Rietumeiropa, pārvēršot to visu garīgajā apvērsumā, kā rezultātā jau nobriedusī buržuāzija gribēja būtiski izmainīt lietu stāvokli? Proti, tā bija cīņa pret veco, iesīkstējušo kārtību. Bet to savukārt pārstāvēja katoļu baznīca – tūkstošgadīgs Rietumeiropas viduslaiku karogs.
Tiesa, tas tik politiski vērienīgi izskatās vien vārdos, atskatoties uz to laiku notikumiem no mūsdienām, taču tolaik realitātē tā bija visnotaļ parasta mazāk aizsargāto slepkavošana, ieskaitot mēģinājumus nolaupīt mazgadīgo karali Kārli IX. Izvairīties no tās izdevās tikai kārtējo reizi gluži neticamā kārtā.
Lūk, un Katrīna ārēji atbalstīja šo it kā tikai divu klanu savstarpējo cīņu, sak, izkausies un tad nomierināsies. Taču, kā jau minēts, viņa diemžēl nesaprata to, cik dziļas ir šīs domstarpības, ka tas nav vienkāršs ģimenes strīds, ka tās nav tikai atsevišķu prinču alkas iegūt vairāk naudas, zemju un lokālās varas.
Viņas laikabiedrs humānists Žaks Bodēns teicis, ka viņas galvenā kļūda bija tā, ka viņa nepieaicināja pakonsultēt tos, kuri teorētiski varētu dot vispareizākos padomus. Nē, viņa visu pati labi zina! Bodēns rakstīja: “Ja valdnieks ir vājš un nikns – viņš rada tirāniju, ja cietsirdīgs – sarīko slaktiņu, ja izvirtis – ierīko bordeli, ja alkatīgs – noplēsīs pavalstniekiem pēdējo ādu, ja nav savaldāms – izsūks visiem asinis un smadzenes. Taču vislielākās briesmas ir valdnieka intelektuālā nepiemērotība”.
Viss liecina, ka Katrīna patiešām sevī iemiesoja tieši šo briesmīgo apdraudējumu, lai gan pati pauda, ka jau esot pilnībā iemācījusies vadīt valsti. Piemēram, savai meitai Elizabetei viņa rakstīja: “Jums mēģina iegalvot, ka es nespējuu vadīt valsti, un ka dievs un pasaule ar mani nebūs apmierināti. Taču dievs ir liecinieks – es uzskatu par goda lietu saglabāt varu ne jau sev, bet gan karaļvalsts interesēs, visu Jūsu brāļu interesēs”. Proti, viņa joprojām vēlējās gluži ģimeniskā kārtā norobežoties no visa tā, kas patiesībā jau pārvērties par lielu stihisko nelaimi viduslaiku un jauno laiku sadursmē.
Bezjēdzīgi hiperaktīvā valdītāja
Lai arī faktiski var uzskatīt, ka Katrīna rīkojās it kā piesardzīgi un iecietīgi, tomēr šī pacietība izpaudās tikai sīkumos, detaļās. Pētnieki uzskata, ka viņa nebija valdītāja. Vienkārši sieviete tronī, nekas vairāk. Jo – nav iespējams saskatīt to, ko viņa gatavojusies likt pretim aizvien spēkus uzņemošajam pilsoņu karam. Viņai šķita, ka karaļgalma spožums visātrāk atjaunos Franciska I tikumus, ko viņa uzskatīja par vienīgo ideālu. Viņa vēlējās atgriezties aizgājušajā laikā – nodarbojās ar būvniecību, sāka būvēt Tilerī dārzu, ierīkoja jaunus parkus, diskutēja ar arhitektiem un tamlīdzīgi. Patiesībā tajos konkrētajos apstākļos tā bija pilnībā bezjēdzīga rosība.
Otra viņas kaislība bija nepārtrauktā pieķeršanās dinastiskajām laulībām jeb tātad tirdzniecībai ar saviem bērniem. Apprecinot dēlu (Kārli IX) ar imperatora Maksimiliāna meitu, viņa uzskatīja, ka tagad ar Hābsburgiem viss būs sakārtots. Viņa mēģināja saprecināt jebkuru no saviem jaunākajiem dēliem ar Anglijas Elizabeti I, no kā visvairāk cieta Fransuā. Savukārt meitu Elizabeti, vienu no visgaišākajām būtnēm Katrīnas bērnu pulciņā, viņa sūtīja uz Spāniju, cerot izprecināt princim don Karlosam. Taču meitene pēkšņi tik ļoti iepatikās viņa tēvam Spānijas karalim Filipam II, ka viņš pats apprecēja Elizabeti, tādējādi faktiski pilnībā salaužot viņas dzīvi (Elizabete nomira 23 gadu vecumā). Savukārt meitu Margaritu viņa nolēma izprecināt nelielās Navarras valstiņas, kas atradās uz pašas robežas starp Franciju un Spāniju, troņmantiniekam Heinriham. Viņai šķita, ka tad nu gan beidzot viss būs labi.
Un vēl, protams, jāmin viņas pēkšņi atraisījusies hiperaktivitāte – viņa bija gan karaliene, gan ministre, gan sekretāre, gan vēstnieks vienlaikus, un tas nozīmē, ka visu, ko darīja, viņa darīja sasteigti, pa roku galam, nepilnvērtīgi.
Slaktiņa priekšspēle
Katrīnas mēģinājums izbeigt pilsoņu karu, izprecinot Navarras princim meitu Margaritu, bija ļoti izmisīgs un bezpalīdzīgs. Turklāt šo darījumu vēl caurauda arī aizdomu ēna par prinča mātes noindēšanu…
Par viņas kopumā ne sevišķi augsto intelektu – vismaz valdītāja līmenī – liecina arī viņas daudzkārt paustais, ka vispirms nepieciešams uzturēt iedzīvotāju labu noskaņojumu, galvenokārt liekot viņiem ar kaut ko nodarboties, jo pretējā gadījumā tauta (īpaši jau franči!) uz daudz ko esot spējīga. Pat apbrīnojami, cik sadzīviski sīkas ir šīs domas! Un viņa arī centās kaut ko darīt šajā virzienā – nemitīgi apbraukāja valsti, veicot bezgalīgas, visus nogurdinošas vizītes visās provincēs, uzrakstot līdz 20 vēstulēm dienā un tamlīdzīgi.
Savukārt buržuāzija aizvien uzstājīgāk pieprasīja – kāpēc tikai mums jāmaksā nodokļi, lai muižnieki arī maksā! Bet muižnieki norādīja uz baznīcu – labāk ņemiet no tās… Katrīna mēģināja kaut ko saprast, taču tas neizdevās. Viņa atkal ņēma talkā sev pašai labāk izprotamas metodes.
Parīzē ieradās Navarras Heinriha – hugenotu līdera – māte Žanna d’Albrē. Viņai tobrīd bija mazliet vairāk par 40 gadiem, itin labi saglabājusies, taču, atšķirībā kaut vai no tās pašas Katrīnas, ārkārtīgi fanātiski noskaņota, īstena protestante. Viņa bija ieradusies, lai labāk sagatavotu gaidāmās kāzas, taču pēkšņi Parīzē… nomira. Baumo, ka tas tāpēc, ka Katrīna ātri sapratusi – Žanna ir par viņu vēl valdonīgāka būtne, un viņas ietekmi uz dēlu Katrīnai nepārvarēt. Bet tieši tāds taču jau sākotnēji bija Katrīnas plāns. Ilgi nedomājot, Katrīna it kā nosūtījusi Žannai dāvanu – saindētus cimdus. Pārliecinoši lielākā daļa pētnieku gan apšauba šo faktu, kā jau parasti, jo noindēšanu vispār ir ļoti grūti pierādīt, īpaši tad, ja mūsdienās mēģina atšķetināt patālas pagātnes notikumus. Taču šī pārsteidzoši ātrā nāve bija pirmais simptoms tam, ka faktiski Katrīna ir gatava, lai arī ne gluži savām rokām, nostāties uz vardarbības un terora ceļa, kas paredz vienkārši fizisku sev neērtu cilvēku novākšanu.
Un nākamais kandidāts šajā sarakstā jau bija viens no visneērtākajiem – admirālis Gaspars Koliņjī. Tā jau bija figūra, ievērojams valsts darbinieks. Turklāt viņš pēkšņi tieši Katrīnas acu priekšā sāka iemantot aizvien lielāku autoritāti Kārļa IX acīs. Bet karalis, lai arī ne gluži aprobežots un katrā ziņā ne ļauns, tomēr bija vājš, viegli ietekmējams un ilgstošā savas mātes kontrolē esošs cilvēks. Katrīna to zināja labāk par jebkuru citu.
Kas vispār bija šis Koliņjī? Grāfs, itāļu kara dalībnieks, kopš 1552. gada admirālis, sabijis gūstā, tad devies uz Brazīliju, lai tur mēģinātu kaut ko iekarot Francijai, kas gan lāga neizdevās. Un kopš 1569. gada atklāti atzīts par vienu no hugenotu līderiem. Nemanāmi kļuvis par Kārļa IX tuvāko padomnieku, viņš pakāpeniski aizpildīja Katrīnas personīgo nišu. Piemēram, tieši Koliņjī ieteica karalim atbalstīt karojošo Nīderlandi un tās kalvinistus, tādējādi it kā novājinot Spāniju. Protams, plāns bija gudrs, bet – tieši tāpēc arī ļoti bīstams.
Lūk, un tieši šajā brīdī Katrīna dod sankciju Koliņjī novākšanai, jeb, kā mūsdienās izteiktos, “pasūta” viņu. Turklāt, iesaistot Gīzus.
Tobrīd Parīze bija pilna ar hugenotiem, jo viņi bija uzaicināti uz Navarras Heinriha un Katrīnas meitas Margaritas kāzām, un tur viņi kaitināja katoļus ar savu grezno apģērbu un stāju. Taču kāzu trešajā dienā – 1572. gada 22. augustā – kāds Mervers pēkšņi ar pistoli šāva uz Koliņjī. Šāva slikti, jo netrāpīja, tikai ievainoja Koliņjī rokā. Visi bija šokā un daudzi sabijušies. Arī Katrīna – sak, vai tikai tagad neizpeldēs dienas gaismā viņas līdzdalība? Savukārt karalis Kārlis IX jau divas stundas pēc atentāta personīgi apmeklēja Koliņjī, izturoties pret savainoto gluži kā pret tēvu. Jāpiebilst, vairākus nākamos Francijas karaļus atentātos visnotaļ sekmīgi nogalināja, izmantojot nažus, kas tajā laikā izrādījās drošāks ierocis par vēl nepilnvērtīgo pistoli, kas, izrādās, pēdējā mirklī bija gluži tehniski pievīlusi Merveru. Tostarp arī Bērtuļu naktī cilvēkus slepkavoja faktiski tikai ar tā dēvētajiem aukstajiem ieročiem, galvenokārt sacērtot ar špagām…
Katrīnai tas viss bija ļoti mulsinoši. Turklāt izskanēja aicinājumi veikt izmeklēšanu, ko dedzīgi atbalstīja arī Kārlis IX, vēloties sarīkot publisku tiesu. Mervers jau bija notverts, tāpēc tādā izmeklēšanā patiešām varētu uzpeldēt pasūtītāju vārdi, tostarp tātad arī Katrīnas. Viņa bija ļoti izbijusies, tostarp arī Gīzi, tāpēc notika strauja izšķiršanās par ārkārtēji galēju soli – dodot sankciju tam, ko tagad dēvē par šaušalīgo Bērtuļu nakti.
Patiesībā gan var atzīt, ka neveiksmīgais atentāts pret Koloņjī bija tikai pēdējais piliens, jo kopumā šo soli sagatavoja visa Katrīnas iepriekšējā dzīve. Katrā ziņā jau kopš agras bērnības viņa Florencē bija pati izjutusi to, kas ir pūļa cietsirdība, piemēram, kad tas viņu pašu gatavojās pakārt pilsētas vārtos, tāpēc viņa labi apzinājās, uz ko tas ir spējīgs.
Bērtuļu nakts
Vispirms izplatīja baumas, ka hugenoti gatavo sazvērestību. Tas notika naktī uz 1572. gada 24. augustu. Katrīna nostājās uz vardarbīgas rīcības takas, pareizāk sakot, turpināja to, ko bija iesākusi ar Žannu d’Albrē un Koliņjī. Viņa kā valdītāja nespēja atrast citas metodes. Un viņai pietrūka arī sakarīgu padomdevēju, jo pati vien jau visus bija noraidījusi. Faktiski viņa jau bija pasākusi vienoties tikai pati ar sevi.
Šaušalīgajā naktī Katrīna atradās pilī. Viņa galvenokārt bažījās tikai par to, kā ar sagaidāmajiem notikumiem iepazīstināt dēlu, karali Kārli IX. Viņa atklāja, ka iepriekš visu zinājusi, taču neko nav aizkavējusi, jo šajā hugenotu dumpī galvenais objekts it kā esot pats karalis, kuru izlemts nogalināt. Tas izdevās. Karalis nobijās, noticēja sazvērestībai, un, kā jau tas parasti mēdz būt vājas gribas cilvēkiem tamlīdzīgos gadījumos, viņš no absolūtas līdzjūtības pret Koloņjī metās pilnībā pretējā grāvī. Tajā mirklī viņam bija 22 gadi, un viņš faktiski bija absolūts memmesdēliņš.
Formāli tieši Kārlis IX bija tas, kurš deva pēdējo, izšķirošo rīkojumu: “Tādā gadījumā nogaliniet viņus visus!” Katrīnas vēlmēm pilnībā atbilstoša devīze. Tostarp pilsētas vadītāji jau iepriekš bija brīdināti par sagaidāmajiem grautiņiem, viņi sekmēja sagatavošanos, noslēdza kvartālus, novāca laivas – lai neviens hugenots nevarētu aizbēgt. Virs vārtiem izkāra krustus, sak, lai visi zina, kur ir katoļi un kur nemaz nevajag ielūkojoties, meklējot vajājamos. Ļoti šaušalīga pilsoņu kara izpausme.
Avoti vēsta arī par citām Bērtuļu nakts detaļām. Piemēram, Kārlim IX pasniegta pielādēta muskete, lai viņš pats personīgi varētu no pils logiem apšaudīt bēgošos, ko viņš arī darīja. Katrīna visu laiku bija blakus dēlam. Bet pašā rīta agrumā viņa pati personīgi devās pilsētas ielās, lai kopā ar galminiekiem apskatītos, kā tur guļ nogalinātie cilvēki. Tas ir neapšaubāmi vēsturisks fakts un ir efektīgi aprakstīts gan literatūrā, gan atainots modernajās kinofilmās. Un visur Katrīna – visdrīzāk, pilnībā pamatoti – rādīta kā šaušalīga būtne.
Izdevās beidzot nogalināt arī Koliņjī, turklāt tagad jau pildot paša karaļa pavēli. Viņa līķi ar galvu uz leju izkāra uz viena no tiltiem. Daudz cieta arī tajā laikā Parīzē pietiekami lielā daudzumā esošie ārvalstnieki, īpaši studenti no Vācijas un Nīderlandes, galvenokārt gados jauni protestanti. Satracinātais katoļu pūlis slepkavoja nežēlīgi. Vardarbības vilnis acumirklī pārklāja visu Franciju, dažu nedēļu laikā aptverot lielāko daļu provinču, bet – ne gluži visas. Un tas patiešām ir interesanti, jo dažviet vietējā vara – gubernatori – tomēr nekā tamlīdzīga nepieļāva. Tādi bija laiki: ja pirmā persona kaut ko negribēja, nekas arī nenotika, tostarp pat šķietami neapturamas stihiskas masu nekārtības un pūļa izrēķināšanās.
Prātiņš lāga nenāk mājās
Vien divus gadus pēc šiem notikumiem kārtējo reizi ļoti noslēpumainos apstākļos nomira vēl viens viņas dēls karaļa tronī – šoreiz kārta pienākusi Kārlim IX. Tas notika 1574. gada maijā. Aleksandrs Dimā arī uzturējis spēkā versiju par viņa noindēšanu. Pārliecinošu, nešaubīgu pierādījumu, protams, nav. Tostarp pilnībā droši zināms, ka visiem Katrīnas bērniem, izņemot varbūt tikai Margaritu, kura vienīgā no visiem Katrīnas bērniem nodzīvoja vairāk par 60 gadiem, jau kopš dzimšanas bija lielas problēmas ar elpošanas orgāniem. Jāatzīst, šāda problēma bija arī Katrīnai pašai. Pilnībā iespējams, ka tā bija tajā laikā vēl nenoteiktā tuberkuloze, un Kārlis IX varēja nomirt no tās. Taču šeit katrā ziņā jāatceras oficiāli fiksētie visus pārsteigušie viņa pēdējie pirmsnāves vārdi: “Ak, mana māte!” Proti, viņam varēja būt pamatotas aizdomas par to, ka māte fiziski novāc arī viņu…
Var mēģināt apsvērt, kāpēc Katrīnai tas varētu būt nepieciešams. Raugi, nekas viņai joprojām lāga nesanāk, pilsoņu karš neapdziest, karaļa šaudīšanās pa pils logu Bērtuļu naktī absolūti sabojājusi viņa autoritāti, mantinieka viņam nav. Bet nākamais Katrīnai ir viņas visvairāk mīlētais dēls Eduards Aleksandrs (Heinrihs), kuram tajā mirklī Katrīnas pūliņu rezultātā jau bija nodrošināts Polijas valdnieka tronis. Jāpiebilst, ka tajā laikā Polija karaļus vienkārši ievēlēja, un Katrīna prata izmantot šo viduslaiku “demokrātiju”.
Heinrihs bija gudrs, talantīgs, apveltīts ar literārām dotībām. Ja vien nebūtu šīs nolādētās dzimtas pēcteča oreola, kas agri vai vēlu pazudina visus tās cilvēkus, viņš, iespējams, patiešām būtu kļuvis par ievērojamu kultūras darbinieku. Taču māte bija sagatavojusi gluži citu likteni. Viņa atsauca Heinrihu no Polijas, un viņš nešaubīgi pakļāvās mātes “pirmajam svilpienam”, turklāt būtībā pret Poliju izturoties gļēvi – naktī vienkārši aizbēga, pametot valdnieka troni. Turklāt krietni vien traģikomiski šķiet arī tas, ka viņam sarīkoja pat pakaļdzīšanos, bet tikai vienā nolūkā – ielikt atpakaļ Polijas valdnieka krēslā.
Bet Heinrihs bēga prasmīgi. Un – kur viņš nokļuva? Valstī, kurā joprojām plosījās pilsoņu karš, kurā faktiski valdīja viņa māte, un visi un ikviens, ieskaitot Katrīnu pašu, domāja par to, kā gan būs turpmāk. Proti – vai viņa arī turpinās tāpat valdīt? Iespējams, viņa tā bija ieplānojusi, taču Heinriham bija sava nostāja. Viņš spēja Katrīnu sajūtami nobīdīt malā, tiesa, pilnībā saglabājot viņas iespējas rīkot savas greznās balles un tajās joprojām turpināt neveiksmīgos mēģinājumus visus “ģimeniski” samierināt.
Pētnieki uzskata, ka aptuveni šajā laikā Katrīna savā ziņā jau bija pilnībā zaudējusi veselo saprātu. Tam bija vairāki objektīvi iemesli. Neilgā laikā miruši divi viņas dēli, trešais viņu atklāti nobīdījis malā no jau ierastās valsts vadīšanas, joprojām viņa bija vispārējas nicināšanas objekts, savukārt saistībā ar Bērtuļu nakts slaktiņu viņai jau bija nelāga slava ne tikai Francijā, bet faktiski visā Eiropā. Ne uz mirkli neapklusa arī baumošana par viņu kā prasmīgu indētāju un slepkavību pasūtītāju.
Runājot par pēdējo buķeti, jāatgādina, ka šīs runas patiešām nebija gluži bez pamata. Jau minēts, ka bērnībā viņa alkaini pievērsās astroloģijai, pareģojumiem, alķīmijai. Viņas tuvumā allaž grozījās dažādi šo jomu “speciālisti”. Ir kāda leģenda arī par kādu Mišela Nostradamus speciāli viņai veltītu zīlēšanas seansu, kas noticis laikā, kad vēl dzīvs bija viņas pirmais dēls. Nostradamus viņu nosēdinājis iepretim spogulim, tādam kā ieapaļam dzīves ratam, mēģinot noskaidrot, “cik ilgi valdīs viņas dēli”. Saistībā ar Francisku rats pagriezies vienu reizi, un viņš patiešām valdīja tikai nepilnu gadu. Kārlim IX tas griezies 14 reizes, un viņš patiešām valdīja 14 gadus. Bet Heinriham III tas griezies 15 reizes, un – viņš arī valdīja 15 gadus! Katrīna vēl gaidījusi ziņas arī par visjaunāko dēlu Fransuā, taču viņš tā arī nav parādījies, un, kā zināms, viņš par karali nekļuva. Bet viņa vietā Nostradamus spoguļratā parādījusies Navarras Heinriha Burbona seja… Leģenda, protams, izklausās skaista, taču krietni vien apšaubāma. Taču tā nepārprotami vēsta par to, ko tajā laikā sabiedrībā domāja par Katrīnu.
Iepriekš pieminēta Katrīnas it kā sajukšana prātā izpaudās arī tādējādi, ka viņa pēkšņi sāka atklāti meklēt tiesības iegūt Portugāles troni. Tieši tajā laikā! Ak, žēliņ – visi kā viens vienlaikus nopūšas pētnieki. Taču, izrādās, pirms 300 gadiem portugāļu infants Alfonss apprecējis Buloņas grāfieni Matildi. Atcerēsimies, ka pa mātes līniju Katrīna arī cēlusies no Buloņas grāfu dzimtas. Un tad viņa sacerēja stāstu par to, ka infantam un Matildei bijuši bērni, kuri nezin kāpēc noslēpti. Lūk, un līdz ar to sanākot, ka tagad viņa ir tiešā Portugāles troņa mantiniece. Tā bija tik liela neprātība, ka tas tikai pasliktināja viņas jau tā nelāgo reputāciju citu Eiropas valstu galmos, un tostarp nevairoja arī viņas autoritāti Francijā.
Zīmīgs gadījums notika 1581. gadā, kad viņa mēģināja savu visjaunāko dēlu Fransuā, kuram tobrīd bija 26 gadi, izprecināt Anglijas Elizabetei I, kurai bija jau 47 gadi, un kura krietni vien paņirgājās gan par pašu piedāvājumu, gan konkrēti par jauno precinieku. Viņa Fransuā dēvēja par “mans vardulēns”, bet vēlāk, kad jau notika viņu personīgā satikšanās, skaļi paziņoja, ka viņš tomēr neesot tik ļoti atbaidošs, kā domājusi iepriekš. Jau sākotnēji Elizabete I ņirgājās, īpaši vēloties pazemot Francijas karaļgalmu, galvenokārt pašu Katrīnu. Tiesa, Katrīnai arī šajā gadījumā tā arī lāga nepietika saprāta to visu saprast un attiecīgi novērtēt.
Visi bērni jāiedzen postā pašai
Tajā laikā Katrīnai bija palikuši vairs tikai divi dēli – Fransuā un Heinrihs III – un vēl meita Margarita, kuras laulības ar Navarras Heinrihu turklāt atzina par fiktīvām. Tomēr briesmīgākais bija tas, ka vēl joprojām dzīvs bija pats Navarras Heinrihs, Katrīnas formālais znots, kuru viņa tā ir nespēja pāraudzināt, proti, pievērst katoļu ticībai. Bērtuļu naktī viņš gan nāves bailēs to formāli pieņēma, taču ļoti drīz, izmantojot jau pirmo izdevību, atkal atteicās no tās.
Un nevienam no viņas dēliem nav pēcnācēju, arī karalim Heinriham III!
Mātes sakūdīts, Fransuā, kurš jau nopietni sirga ar apņēmību – man, lūdzu, arī troni, un vienalga kur un kādu –, metās pēc kārtas divās avantūrās. Pētnieki pauž, ka Katrīna bijusi vienkārši izmisīga savu bērnu bendētāja. Katrā ziņā Fransuā viņa gluži nepārprotami nogalināja jau ar to, ka piespieda iesaistīties Portugāles iekarošanas avantūrā, kurā franču karaspēks un līdz ar to arī Fransuā cieta absolūtu sakāvi. Nākamā bija līdzīga avantūra Nīderlandē. Noskaities uz Anglijas Elizabeti I par viņas ņirgāšanos par viņu, Fransuā izlēma piekrist kļūt par Nīderlandes kalvinistu līderi. Taču viņš neapjēdza, ka praktiski tas nav iespējams. Līdzīgi mātei, arī viņam šajā virzienā vienkārši pietrūka prāta spēju. Viņu nemaz nepieņēma.
Visi, kuri vien kaut ko rakstījuši par šo laiku un Mediči ģimenes gaitām, vienprātīgi pauž – Fransuā 1584. gadā vienkārši nomira no bēdām. Kā jau visi Katrīnas bērni, arī viņš bija apveltīts ar vārgu veselību, iespējams, vienkārši neizturēja pārlieku lielo ņirgāšanās un izgāšanās izraisīto stresu.
Un šajā mirklī leģenda par Nostradamusa pareģojumu, kurā viņš bija paredzējis visu Katrīnas dēlu pāragru nāvi, kļūst maksimāli aktuāla. Bet! Vēl dzīvs bija Heinrihs III. Tiesa, jau bija pilnībā droši zināms, ka viņam pēcnācēju nebūs – ne no sievas, ne no kādas citas. Viņam nebija arī, kā tas monarhu galmos bija visnotaļ pieņemts, ārlaulības bērnu jeb bastardu. Un tad Heinrihs III pats spēra soli virzienā uz to, lai nodibinātu kontaktus ar Francijas troņa pretendentu Navarras Heinrihu, kā rezultātā pēdējais kļuva par Francijas karali…
Pēdējās gaitas
Bet Katrīna tajā laikā, jau sasniegusi 69 gadu vecumu, joprojām dedzīgi turpināja apceļot Franciju, aizvien cenšoties mātišķi apvaldīt kašķīgos bērnus, turklāt vienlaikus, gluži kā ļaujoties senam ieradumam, arī sarīkot izdevīgas kāzas savai mazmeitai. Viņa joprojām bija uzticīga šīm sadzīves tradīcijām un tirdzniecībai ar bērniem kā brīnumzālītei. Tas bija viņas intelektuālo spēju galvenais jājamzirdziņš, kas beigās tomēr viņas karalisko politiku aizveda līdz bezdibenim, jo pirmie gaišie saules stariņi nesamierināmajos Francijas reliģiskajos karos diemžēl parādīsies tikai tad, kad jau būs beigusies Mediči valdīšanas ēra Francijā un būs atnācis Navarras Heinrihs.
Bet Katrīna vēl it kā ir visur, it kā vienmēr visu zina. Visviet var redzēt viņas ceļojošo karieti, un vienmēr līdzi ir visa kanceleja, turpinās bezgalīga apjomīgu vēstuļu rakstīšana. Tieši šis ārišķīgais lietišķums faktiski arī neļauj runāt par vairāk vai mazāk nopietnām šīs rosmes sekām visa viņas dzīves gājuma laikā. Protams, ja vien nerunā par Katrīnas iniciētajām individuālajām masveida slepkavībām Bērtuļu nakts izpausmē. Kopumā ņemot, viņu vērtē kā visnotaļ virspusīgu politiķi.
Šī dziļākajā būtībā nelaimīgā sieviete nomira pus gadu ātrāk par savu pēdējo dzīvajos palikušo dēlu karali Heinrihu III, un var droši teikt, ka viņa aizgāja savas enerģiskās, neprātīgās un ļoti lielā mērā arī pilnībā bezjēdzīgās darbības plaukumā. Gluži kā kaujas postenī viņa līdz pēdējam elpas vilcienam pavadīja laiku pārbraucienos, kamēr pēkšņs nespēks viņu pārņēma Bluā, kur viņa arī kārtējās vizītes laikā nomira.
Zīmīgi, ka pēc viņas nāves līķi nepārveda uz Parīzi. Tauta bija nopietni piedraudējusi, ka tajā gadījumā, ja zārks ar Katrīnas mirstīgajām atliekām parādīsies kaut vai Parīzes vārtu tuvumā, viņi to taisnā ceļā iesviedīs Sēnā. Gluži tāpat, kā savulaik florencieši draudēja viņu pakārt pilsētas vārtos. Nu, kaut kā ļoti nemācēja tie Mediči un tostarp arī Katrīna dzīvot un rīkoties tā, lai cilvēkiem uz viņiem būtu labs prāts…
Tiesa, vēlāk gan atļāva urnu ar viņas mirstīgajām atliekām pārvest uz galvaspilsētu, taču arī tur, tāpat kā dzīvē, viņai neatradās vieta līdzās vīram. Urnu apraka krietni patālu no Francijas karaļa kapavietas.
