Atis Klimovičs: Kur rodas absurdas ANO prasības? 1
Ja jau pat ANO Bērnu tiesību komiteja paudusi rūpes par Latvijas Jaunsardzes darbību, nākas secināt, ka esam uz pareizā ceļa, jo reāli nodarbojamies ar valsts drošības līmeņa uzturēšanu un celšanu.
Lai gan publiski nav izskanējis, no kādas valsts pārstāvjiem nākusi iniciatīva pēc absurdās prasības Latvijai pildīt Konvenciju par bērnu neiesaistīšanu bruņotos konfliktos, to pavisam viegli iztēloties.
Paraudzīsimies austrumu virzienā, kur labi saprot Latvijas aizvien nopietnāko attieksmi pret valsts aizsardzību.
ANO komitejas pilnīgo neorientēšanos šejienes apstākļos, kā arī neizpratni par to, kas ir Latvijas Jaunsardze, atbilstoši novērtējusi Aizsardzības ministrija, kas, pēc ministra Arta Pabrika teiktā, labprāt sagatavos atbildi ANO un paskaidros, “ar ko Latvija atšķiras no Sjerraleones” un citām Āfrikas valstīm.
Diezin vai iespējams sagaidīt, ka Apvienoto nāciju pārstāvju prāva daļa saprastu arī to, kādēļ Latvijā sākta obligātās valsts aizsardzības mācības ieviešana.
Būtiski, lai mēs paši to zinātu. Labi, ka premjera līmenī, šķiet, ir šī sapratne. Nesenajā valdības sēdē, kur ticis spriests par ANO komitejas prasību Latvijai, viņš ironiski Latvijas Jaunsapajautājis: “Vai viņi (ANO pārstāvji) nāks sargāt mūsu valsti?”
Kā redzams no dažādu valstu piemēriem, uz miera uzturētājiem nav iespējams paļauties ne vismazākā ziņā. Gluži labs piemērs šādam apgalvojumam ir Ukraina. Ja šī valsts 2014. gadā aicinātu reaģēt ANO un apturēt karu Donbasā, bet pati nekādi nepretotos agresijai, tad krievu tanki visdrīzāk jau sen atrastos Kijevā.
Tomēr tas nenotika, iniciatīvu savās rokās ņēma pati Ukrainas sabiedrība, un, varbūt zināmā mērā negaidīti (vismaz ienaidniekam), tā vairs nebija viegli bez kaujas iegūstama zeme.
Drīz jau būs seši gadi, par karu Ukrainā daudz nerunā, jo galu galā “nekas īpašs” tur nenotiek. Pat nacionālo televīzijas ziņu kanālā Latvijā nepastāsta, ka šā gada pirmajās divdesmit dienās krituši vienpadsmit ukraiņu karavīri. Lūk, par to ANO komitejās diezin kā neuztraucas. Kādēļ – labs jautājums. Taču nevajag meklēt tik tālu, labāk pievērsties Eiropas Padomei, kur atjaunota Krievijas darbība – itin kā būtu beigusies agresijas Donbasā un likvidēta Krimas aneksija.
Noprotams, ka, cenšoties sevi parādīt pasaulei kā militāru varenu spēku, Kremlis tomēr respektē tos, kas nav ar mieru gluži vienkārši pacelt rokas un padoties.
Tas redzams Ukrainā, pie kuras robežām tiek izvietots aizvien vairāk krievu karaspēka, taču jauna liela uzbrukuma nav. Neviens nezina, kāda šādā gadījumā būtu ukraiņu pretošanās un cik daudz zārku ceļotu uz Krieviju. Var noprast, ka līdzīgu skolu izgājuši daudzi Gruzijā.
Kā nesen “Latvijas Avīzei” stāstīja bijušais šīs valsts armijas ģenerālštāba priekšnieks, atkārtotas Krievijas agresijas gadījumā gruzīni karošot. Droši vien to zina arī Maskavā, kas tagad cenšas īstenot Gruzijā citu plānu – ar pašu gruzīnu jeb Krievijai izdabājošas valdības rokām novājinot savus bruņotos spēkus.
Visticamāk, Krievijas emisāri līdzīgā veidā darbojas arī Ukrainā tās jaunā prezidenta aprindās – ne velti tikušas izteiktas šaubas par Volodimira Zelenska administrācijas patiesu ieinteresētību armijas būtiskā attīstībā. Vērts par to nopietni padomāt arī Latvijā.
