Atis Klimovičs: Par tuvajiem kariem 0
Ukraina vienkārši ir tuvu, pat tuvāk, nekā domājam. Tā liek par sevi domāt visiem, kam dārgs arī Latvijas liktenis. Beidzamie gadi Ukrainā daudziem no mums likuši aptvert to, kam iepriekš nebijām gatavi. Pamanīts, ka iespējams ir ārkārtīgi daudz kas.
Un, ja kāds vēl pārsteigtā intonācijā izsaucas, kā gan tas iespējams 21. gadsimtā, būs nepieciešama atkāpe nesenajā vēsturē. Tā ļaus izprast, ka
brutālajai Ukrainas teritorijas apšaudīšanai saknes var sameklēt mežonīgajā Groznijas bombardēšanā,
ka sagūstīto ukraiņu spīdzināšana aizgūta no federālo spēku filtrācijas nometnēm Čečenijas karu laikā.
Arī Krievija ir tuvu. Par to nenāktos domāt tik bieži, ja nebūtu karu Krievijas sastāvā esošajā Ziemeļkaukāza republikā Čečenijā un Ukrainā. Taisnības labad jāpievieno vēl viens, lai gan krietni īsāks, piecas dienas ilgušais 2008. gada karš Gruzijā.
Šos karus vieno tas, ka Maskava savas darbības un karu uzsākšanu attaisno ar dažādiem izdomājumiem. Dēvē uzbrukumam pakļauto otru pusi par fašistiem un huntu (Ukrainas gadījums), uzspridzina vairākas mājas Krievijā un apsūdz šī nozieguma izdarīšanā čečenus, apšauda gruzīnu ciemus un, kad tie neizturējuši atklāj uguni pret Dienvidosetijas centru Chinvali, kur jau nelikumīgi bija ieradušās Krievijas armijas vienības, nu jau “legāli” raida uzbrukumā Krievijas armiju.
Formāli Krievijas Federācijas sastāvā esošā Čečenija, iespējams, nevar sniegt Latvijai tik daudz vielas pārdomām kā neatkarīgu valstu statusā esošās Gruzija un Ukraina.
Iebrukums šajās valstīs ar teritoriju sagrābšanu liek ar aizdomām izturēties pret Kremļa apgalvojumiem par vēlēšanos pēc labām savstarpējām attiecībām. Tie izrādījušies klaji meli, kuriem nebūs iespējams ticēt vismaz tik ilgi, kamēr šajā valstī valdīs VDK virsnieks.
Tas ļauj saprast viņa skumjas par zudušo “vareno” lielvalsti PSRS un mudina izturēties (beidzot) nopietni pret vēlēšanos atjaunot bijušo varenumu. Vismaz ukraiņi uz to raugās nopietni, uzskatot, ka
Vladimira Putina mērķis nav vienīgi Krima un Donbass, bet gan visa Ukraina.
To apstiprinot arī krievu militārā koncentrācija pie ukraiņu robežām un aizdomīgas militārās mācības, piemēram, Odesas sagrābšanai.
Gruzijas gadījums ir pilnīgi atšķirīgs – tur pie varas kopš 2012. gada ir promaskaviskais no Krievijas atbraukušais miljardieris Bidzina Ivanišvili un viņa vadītā partija “Gruzijas sapnis”, kas šajā laikā ir novājinājusi Gruzijas bruņotos spēkus.
Tikko valsts prezidente Salome Zurabišvili vaļsirdīgi klāstījusi, ka Gruzijai neesot armijas un arī nebūšot. Ierindas Gruzijas pilsonim tas rada bezpalīdzības sajūtu – Krievija līdz šim atņēmusi šai valstij 20% teritorijas un krievu armijas vienības atrodas nedaudz vairāk kā 40 kilometru attālumā no galvaspilsētas Tbilisi.
Mierinājumam var atsaukties uz bijušo ASV valsts sekretāra padomnieku Polu Goublu, kas aicina nepārvērtēt krievu spēku. Nevienu nopietnu karu, piemēram, pret Somiju vai Poliju, Kremlis nav uzsācis. Abos gadījumos tas tiktu apturēts, kā tas redzams arī Ukrainā, uzskata amerikāņu analītiķis.
