“Kāpēc mums jāmaksā Polijai?” 11
Taču par ko praktiski ir runa, piesaucot “solidaritāti”? Vienošanās par 160 000 bēgļu pārvietošanu, kaut negribīgi, galu galā ir panākta. Kamēr Latvijā šī joprojām ir viena no karstākajām tēmām, Vācijas mediji un politiķi tai pievērš arvien mazāk uzmanības. Cerības, ka Žana Kloda Junkera ideja varētu realizēties, ir gandrīz izplēnējušas.
Tas, ka vairāku mēnešu laikā no 160 000 izdevies pārvietot tikai pārsimt bēgļu, “ir smieklīgi”, uzskata arī Feningers. Viņš netic, ka tādā formā kā patlaban plānu izdosies īstenot. Taču vairāk viņu uztraucot simbolpolitika: “Eiropai ir steidzami nepieciešams atkal kļūt vienotai. Ja tas neizdosies, arvien skaļākas kļūs tās balsis, kuras runā par naudu. Kā lielākie maksātāji ES budžetā vācieši sāks jautāt: Polija par mūsu naudu būvē sev šosejas, bet atsakās uzņemt kaut vienu bēgli. Tad kāpēc mums tas jāturpina? Un, ja tiks atvērts naudas jautājums, sāks brukt ļoti daudz kas.”
Uz Georga Feningera rakstāmgalda stāv divas ierāmētas fotogrāfijas – vienā Šarls de Golls, otrā – Konrāds Adenauers. “Ar viņiem es esmu uzaudzis,” Feningers ar lepnumu rāda uz bildēm. Viņš esot kaismīgs eiropietis. Jaunībā bijis vēl jūsmīgāks, pat naivs: “Kad Vācijas valdība no Bonnas pārcēlās uz Berlīni, man tas nebija saprotams. Es biju domājis, ka tā pārcelsies uz Briseli. Biju iedomājies, ka mums vairs nevajadzēs ne ārlietu ministru, ne ekonomikas ministru, jo tas viss tiks vadīts no turienes.” Tagad, kļuvis vecāks, viņš domājot reālistiskāk. Taču idejas par, piemēram, Eiropas armiju vai kopīgu ārlietu ministru viņš joprojām uzskata par lieliskām. Tādēļ žogu celšana uz Eiropas iekšējām robežām Feningeram nozīmējot dziļu personīgu vilšanos.
