– Ko jums ir devusi dzimtas pētīšana? 0
– Dzimtas kopības izjūtu. Kad tikko pārnācu te dzīvot un grūti gāja, domāju: lai senču gari palīdz! Un izjutu, ka palīdzēja. Varbūt arī vēl tagad palīdz, ja reiz mēs mājas un zemi, kur viņi savu sirdi atstājuši, neesam noniecinājuši un tālāk uzturam un kopjam. Varbūt viņu svētība nāk līdzi. Tas spēks. Vectēva brālis Giļers veda sienu no tālajām pļavām, un vezums uzgāzās viņam virsū, izkūņojās tikko dzīvs, bet vezumu atveda mājās, jo katra siena skupsniņa bija dārga. Ja viņi to visu varēja izturēt, arī manī ir spēks, tikai tas jāatrod.
Palīdz arī dievbijība, kas nākusi pūrā no senčiem. Varbūt mājām patiešām ir taustāma svētība, jo “Birztaliņās” visi vecie ļaudis ir nodzīvojuši cienījamu un garu mūžu un aizgājuši pie Dieva klusi un mierīgi savās gultās, tuvinieku klātbūtnē. Tonakt, kad mana vecmamma mira, ieraudājās Ārītis, pamodāmies un paspējām būt klāt un svecīti iedegt. Āris togad ieradās pasaulītē, viņa vecvecmamma aizgāja. Vecāmāte Veronika ar vecotēvu Ontonu 1969. gadā šajās mājās nosvinēja zelta kāzas, arī mammai Janīnai ar tēvu Broņislavu 2006. gadā bija piecdesmitā kāzu jubileja, un, ja Dieviņš dos, 2016. gadā būs Dimanta kāzas. Mums ar vīru tajā gadā būs Pērļu kāzas – 30 gadi kopā.
