– Kā sākāt pētīt dzimtu, un kas ir tās turpinātāji? 0
– Uz to jau bērni mani pamudināja un viņus savukārt – skola. Pirmo darbu “Mūsmājas” dēli pa abiem uzrakstīja. Rakstīja, ko vecmamma ar vecotēvu bija par “Birztaliņām” stāstījuši. Kad Āris bija mazāks, viņš ierausās vecmammai klēpī un lūdza: baba, pastāsti par veciem laikiem! Un mūsdienas jau paši piedzīvoja – svinējām gan visus gadskārtu svētkus, gan mazos svētkus – pirmais sniegs kā svētki, pirmās zemenes, pirmās sēnes. Pirmās vizbulītes likām pie actiņām, lai actiņas redzīgas. Un pirmajā pērkonā metām kūleņus, lai mugura nesāpētu. Bērni meta kūleņus arī par vecmammu un vectēvu, lai viņiem nesāpētu. Tā viņi te auga. Meita Daina jau ir “Birztaliņu” bērns. Atceros – vēl bija sniegs, izkāru autiņus pie mājas un domāju – jā, tie mani beidzamie autiņi, tagad mazbērniņi jāgaida. Kad Daina jau skrēja kājām – dzelteni pieneņu lauki visapkārt, un viņa skrien un krīt tajās pienenēs, un gavilē. Viņai ir iedzimta puķu mīlestība, tagad Bulduros mācās dārzu un parku kopšanu, grib savu dzīvi ar puķēm saistīt un ar dzimto pusi, grib atgriezties. Dēli abi pašlaik rīdzinieki, Āris, izmācījies Policijas akadēmijā, strādā kriminālpolicijā, Jānis RTU pabeidza Būvniecības fakultāti, ir mērnieks.
Mans kluss sapnis ir uzrakstīt, ko man bērnībā vecāmamma stāstīja. Varbūt mani bērni, bērnu bērni izlasīs un viņiem būs interesanti.
– Kā tad! Un vēl viņi pētīs arī jūsmāju muzeju…
