Kalpot uz skatuves 13
Dažbrīd ir grūti, jo skatuve ir kalpošana. Taču to nevar salīdzināt ar to, ko dara mana māsa kapelāne Danīte. Viņai piezvana ārsti un saka: cilvēkam ir slikti. Viņa ierodas, iepazīstas, bet viņu vienkārši dzen laukā. Cilvēkam garīgā paliatīvā aprūpe ir nepieciešama, bet viņš saka nē. Varbūt viņu tobrīd pārņem bailes – ja atnācis mācītājs, ar mani cauri… Cilvēki jau tādi ir. Mums ir stereotipiska domāšana.
Garīgā aprūpe nenozīmē tikai Dievu. Gars nav tikai Dievs. Miesa ir Dievs. Viss ir Dievs, un Dievs ir visā. Mēs nodalām, jo varbūt kādam tā ir izdevīgi. Patērētāju sabiedrībai vispār ir izdevīgi nodalīt materiālo no ēteriskā un garīgā, padarot pasauli tikai par fizioloģisku un fizisku būtņu eksistences vietu.
Es kalpoju citādi – ar lomām un izrādēm. Strādājot pie jaunas lomas, es būtībā pārbaudu savu pulsu, salāgoju to ar lomas pulsu, līdz beidzot mēģinu atšķirt to, kas vairs nav mans, bet jau kļuvis par lomas pulsu. Tad vajadzīgi garīgie vingrinājumi, lai tiktu atpakaļ pie savējā.
Manā mūžā bija laiks, kad dzīvi dalīju lomu posmos, taču pēdējos divos gados, esot ārpus teātra, esmu atklājusi tik daudz interesanta, piedzīvojusi tik daudz pārmaiņu, atklāsmju, apbraukājusi pasauli, ka tas kļuvis it kā… par putna lidojumu.
Mērīt vērtību
Divdesmit gadu teātrī, tad divi gadi ārpus. Tagad ir pilnīgi cita apziņa. Pilnībā piekrītu Ēvaldam Valteram, kurš teica – ja tu teātri uztver pārāk nopietni, tev laiks iet slimnīcā. Nu, tajā slimnīcā… Dzīvot un strādāt vajag ar prieku, bet, ja nevar, tad meklēt un atrast šo prieku sevī. Bet mēs, lai piešķirtu sev lielāku, nereti pārspīlētu vērtību, mēdzam izturēties pārāk svarīgi un nopietni. Taču vērtību nevar nopirkt – tā vai nu ir, vai nav.
Rau, kāds slēpts smagums nāk līdzi. Nepanesamais esības vieglums…
