– Gada aktrises balvu “Spēlmaņu naktī” saņēmāt par trim lomām – Matrjonu “Tumsas varā”, vienu no trim Odesas večiņām “Divpadsmit krēslos” un titullomu uzvedumā “Aspazija. Personīgi”. Esat teikusi, ka tieši Aspazijas loma nākusi ar lielāko piepūli. Ko šī loma atstājusi jūsos? 1
– Ļoti novērtēju Aspazijas drosmi. Tā ir gandrīz vai neticama. Jauna meitene no laukiem un ar tādu interesi par antīko kultūru, idejām, degsmi, un ne mazāko baiļu pārkāpt jebkādas sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas. Un fantastisks talants. Jā, drosme, kas tik ļoti vajadzīga jebkuram cilvēkam jebkurā laikā, ir šīs lomas ievērojamākais nospiedums arī manī.
– Skatītāju zālē varēja sajust tādu kā vibrāciju mirklī, kad no jūsu mutes izskanēja pirmie vārdi. It kā tik tiešām runātu pati Aspazija…
– Pirms iestudējuma ļoti cerēju, ka būs saglabājies Aspazijas balss ieraksts. Un tāds, apmēram divdesmit minūšu garš, arī atradās. Tas tapis 1938. gadā vai vēlāk, kad Aspazija radio stāsta savu biogrāfiju, un vēl ir viņas runa Zemgalē, kurā viņa saka kaismīgus, prezidentam Kārlim Ulmanim veltītus vārdus, par kuriem vēlāk dabūja samaksāt ar padomju varas attieksmi, kas centās mazināt Aspazijas nozīmi un mērogu. Tagad šis Aspazijas balss ieraksts ir manā tālrunī, un es to klausos pirms izrādēm.
– Pirms katras?
