Lūzuma brīdis cīņā par Latvijas starptautisko atzīšanu 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem, pateicoties Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica neatlaidīgajiem pūliņiem, Francijas prezidents Aleksandrs Milerāns nosūtīja Pirmajā pasaules karā uzvarējušo sabiedroto lielvalstu valdībām ierosinājumu atzīt Baltijas valstis “de iure”.
Tas bija lūzums cīņā par Latvijas starptautisko atzīšanu. Vēl pirms tam, decembra gaitā, savu atbalstu Latvijas pūlēm kļūt par pilntiesīgu starptautisku subjektu atkārtoti bija paudusi Itālija, kas vienīgā no Eiropas lielvarām Tautu Savienības (TS) sēdē nobalsoja par Baltijas valstu uzņemšanu TS un ar to izpelnījās dziļu atzinību baltiešu vidū, kaut vairums valstu priekšlikumu toreiz noraidīja.
Politiski daudz ietekmīgākās Francijas uzskatu maiņa tomēr bija būtiskāka. Franču politiķu aprindas beidzot bija sapratušas, ka cerēt uz vecās vai kādas jauna parauga Krievijas atjaunošanu vairs nav vērts un līdz ar to nav vairs arī ko rūpēties par bijušās impērijas nedalāmību.
Grūtāka situācija veidojās Anglijā, jo tās politiskajā elitē vienprātības par Baltiju bija vēl mazāk nekā Francijā. Ārlietu ministrs lords Kērzons vispār uzskatīja, ka mazām tautām neatkarību dot nav vērts, turklāt Baltija neesot stabila ne politiski, ne ekonomiski – Igaunijas un Latvijas atzīšana “de iure” varot novest pie kara ar lieliniecisko Krieviju.
Pārsvaru beigās tomēr guva britu premjera Loida Džordža pozīcija, kas bija pielaidīgāka baltiešiem, un, kā zināms, 1921. gada 26. janvārī Antantes valstu Augstākā padome pieņēma ilgi gaidīto lēmumu.
