“Man prezidentam Levitam ir divi jautājumi!” atklāj zemessargs veterāns Aivars 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Balvos, Brīvības ielā. Tā ir simt procentus atbilstoša iela, kādā dzīvot zemessargam veterānam 67 gadus vacajam Aivaram Pauliņam.
Satieku viņu svētdienā, bet vēl iepriekšējā dienā viņš kopā ar pārējiem Balvu novada veterāniem piedalījies sava – Zemessardzes 31. kājnieku – bataljona mācībās. Šāvuši. Gājis gana labi. Aivaram ticis iedots G-36 un mērķi spējis sašaut. Vaicāju, kā klājas.
“Nu, kā var klāties! Visas vecās kaites lien laukā. Agrāk nejutu, tagad viss izpaužas,” sarunas sākumā nedaudz pasūkstās pieredzējušais zemessargs, kas bijis arī vada komandieris. Tomēr pavisam drīz sarunā vietu ieņem zināma pašapziņa. Tās pamatā Zemessardzes veikums kādreiz, it īpaši deviņdesmitajos gados, gan paša spējas atrasties joprojām ierindā.
Tam apliecinājums ir piedalīšanās iepriekšējās dienas mācībās. Piecus sešus gadus veterāni faktiski nav tikuši traucēti, bet tagad laikam atskārsts, ka šie nu jau sirmie, bet daudz karavīra iemaņu apguvušie vīri ir vajadzīgi valsts aizsardzībā. Laiki visai trauksmaini un zemessargiem labi jāzina, uz kuriem biedriem var paļauties. Jāzina, ko darīt nestundā. To zina arī Aivars, jo viņš vada pārējos sava novada veterānus zemessargus Balvu novadā. Arī Aivara dēls Guntis un mazdēls Armands ir karavīri, dienē Zemessardzes 36. kaujas atbalsta bataljonā.
Padomju armijas dienests pagājis Kaļiņingradas apgabalā tanku divīzijā instruktora amatā. Strādājis ar krievu bruņutransportieriem – BTR-60 PB. Tie esot bijuši līdzīgi mūsdienu modelim BTR-80. “Vispār krievam tolaik tehnika bija laba. Ja izdevās noregulēt abus motorus sinhronam darbam, tad gāja kā pulkstenis. Ja gāja, tad gāja, ja peldēja, tad peldēja. Kā tad – tas taču var arī peldēt! Uz BTR atrodas divi ložmetēji – 12,7 un 7,62 milimetri. Brauc ar deviņiem karavīriem, kas desantējas, un trīs apkalpes locekļiem.”
Vaicāju Aivaram, kādas ir viņa atmiņas par Zemessardzē pavadītajiem gadiem. “Labāk nevaicā. Par to sāpīgi runāt!” “Ja jums būtu jātiekas ar prezidentu Egilu Levitu, kādu jautājumu uzdotu?” “Es pavaicātu, kādēļ tika likvidēti Zemessardzes bataljoni pierobežā? Piemēram, ko lai dara Viļakas puiši, ja kaut kas sākas? Viņiem jābrauc uz bataljonu Alūksnē gandrīz simts kilometru. Vēl viens jautājums – kāpēc prezidents kā virspavēlnieks neapmeklēja Zemessardzes dibināšanas 30. gadadienas parādi pagājušajā gadā Jelgavā?”
Atceroties pagātni Zemessardzē, Aivars uzsver, ka tolaik bijušas neparasti labas sajūtas: “Bija tāda vienotība, ko grūti izteikt vārdos. Mēs labi sapratām, kas esam, ko varam izdarīt. Pateicoties zemessargiem, te bija kārtība, nenotika nekādas laupīšanas. Deviņdesmitajos gados pamatā “karojuši” vadu līmenī.
Viens vads aizstāvējies, otrs uzbrucis. Reizi ceturksnī bijušas bataljona līmeņa mācības. Daudz laika pavadījuši kopīgās dežūrās ar robežsargiem. Kā pārnāci mājās, tā uz robežu prom. Tur visa kā bija gana!” “Kā jūtaties, dzīvodami tik tuvu Krievijas robežai, baiļu nav?” “Nav nekādu īpašo sajūtu, baiļu nav. Labi zinām, ko saka Baidens, ko saka Duda, bet tās ir vispārīgas frāzes. Vajag vairāk konkrētas informācijas,” “Zemessargam” stāstīja Aivars.
