Andis Kudors
Andis Kudors
Foto: Evija Trifanova/LETA

Andis Kudors: Krievijas kareivji turpina sarkanarmiešu tradīcijas izvarošanā un marodierismā 0

Andis Kudors, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Sievietes spēks un iedvesma: 10 ietekmīgas dāmas līderes, kas veidojušas Latvijas vēsturi 29
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 137
Kokteilis
Viņi dzīvo, lai piedzīvotu! 10 vārdu īpašnieki, kuros mīt nepiesātināms ceļotāja gars 12
Lasīt citas ziņas

Pirms kāda laika pasauli pāršalca video ainas, kurās redzams, kā Krievijas kareivji ar Baltkrievijas pasta starpniecību sūta pakas saviem radiniekiem uz dzimteni. Mihaila Hodorkovska vadītais “Dosjē centrs” izpētīja, kas 2. aprīlī sūtīja Ukrainā nolaupītās veļasmašīnas, televizorus, mēbeles uz Rubcovskas pilsētu Altaja apgabalā.

Par tās dienas marodieru čempionu kļuva leitnants Jevgēņijs Kovaļenko, kurš tajā dienā aizsūtīja 17 pakas ar kopējo svaru 440 kg. Starp sūtījumiem sievai bija instrumenti, telts, skaņu kastes (tumbas), galds. Savukārt viņa “cīņu” biedrs Artjoms Lazarevs aizsūtīja trīs pakas ar kopējo svaru 256 kg. Lazarevam bija iepaticies elektroskrejritenis un autodaļas.

CITI ŠOBRĪD LASA
Bez morāles problēmām parādās arī atgādinājums par to, cik nabadzīgi ir krievi savas valsts attālākos nostūros.

Marodieri sūta sievām nevis zeltlietas un briljantus, bet sadzīves tehniku, galdu un telti. Kas ir zināms par Rub­covskas pilsētu? Tur atrodas četras kolonijas, pilsētā ir rūpnīcas gruveši un tualetes papīra deficīts.

Zīmīgi, ka Otrā pasaules kara laikā uz Altaja apgabalu tika izvests aprīkojums no Harkivas un Odesas rūpnīcām. Tajā laikā izveidotā rūpnīca Altajā nostrādāja līdz 2011. gadam un bankrotēja. Tās aprīkojums tika izzagts, bet daļa celtņu sabruka. Agrākās rūpnīcas kvartāls tagad ir degradēta teritorija. Vai nav simboliski?! Ved un ved no Ukrainas, bet attīstības kā nav, tā nav. Toties ir četras ieslodzījuma vietas.

Putina kareivjiem bija svarīgāk paņemt galdu un telti nekā kritušos kareivjus.

Un kā tad ar saukli: “Savējos neatstājam”? Žurnālisti ziņo, ka redzējuši vienu otru jaunieti Rubcovskā rokoties atkritumu tvertnēs, bet Altaja apgabala gubernatoram ienākumi 2021. gada laikā ir pieauguši desmitkārtīgi. Te simbols uz simbola; vienas vienīgas Putina varas laikmeta zīmes. Ko šādā situācijā darīt? – Protams, doties “denacificēt” Ukrainu.

Skatoties uz to, kas pašlaik notiek Ukrainā, nav iespējams nesaskatīt līdzību ar sarkanarmiešu pastrādātajiem noziegumiem Otrā pasaules kara laikā Vācijā un citur.

1945. gada maijā sarkanarmieši šturmēja Berlīni, kalpodami par lielgabala gaļu nežēlīgo padomju karavadoņu rokās. Sarkanarmieši laupīja vāciešu namos, muzejus un izvaroja viņu sievietes.

Sarkanarmieši piedzīvoja kultūršoku, ierodoties bagātajā Vācijā no nabadzīgās PSRS.

Ģenerāļu marodierisma mērogs bija lielo uzpleču cienīgs. Maršals Koņevs esot paņēmis līdzi daļu slavenās Drēzdenes galerijas. Muzeja dārgumus pirmie apskatīja padomju virsnieki; oficiālai konfiscēšanai norīkotie NKVD speciālisti atbrauca tikai pēc pāris nedēļām, kad frontes “eksperti” jau bija paplosījušies un paņēmuši to, kas tīk.

Žukova līdzgaitnieks, valsts drošības ģenerālis Ivans Serovs lika izlauzt greznu kamīnu un pārvest sev uz viņa “daču” (vasarnīcu) Maskavā. Serovs esot izvedis arī Beļģijas karalienes kroni, ko viņa sieva esot uzlikusi galvā kādā pasākumā, kas izraisīja skandālu, un kroni nācās atgriezt atpakaļ uz Beļģiju.

Reklāma
Reklāma

Bija vēl lielāki kuriozi, kad padomju marodieru sievas ieradās kādā pasākumā, tērpušās peņuāros, domādamas, ka tās ir kleitas. Vai kas ir būtiski mainījies Krievijā? 2022. gadā kāds ukrainis vēstīja, ka krievu marodieri ir paņēmuši gan viņa darbarīkus – instrumentus, gan sievas apakšveļu. Kā teica Sālamans – nav nekā jauna uz šīs pasaules.

Padomju spēku vadība ļāva virsniekiem izvest no Vācijas automašīnas. Tas notika atbilstoši hierarhijai – ģenerāļiem tika luksusa auto, savukārt zemāk stāvošie virsnieki tika pie tautas klases spēkratiem.

Seržantiem bija jāiztiek ar trofejas motocikliem. Maršalam Georgijam Žukovam tika ekskluzīvs auto – “Horch” markas rumaks. Žukovs esot ne tikai sev vagonus sūtījis, bet arī vadonim Staļinam, kurš esot atteicies no laupījuma. Vienlaikus Staļins arī neaizliedza ģenerāļiem laupīt, bet tikai līdz brīdim, kad vajadzēja pārmācīt Žukovu, kurš pārāk labi izskatījās uzvaras parādē, jādams uz balta zirga pa Sarkano laukumu 1945. gada jūnijā.

Diktatori netur sev tuvumā pārāk spilgtas personības, lai tās neaizsegtu tautas skatu uz vadoni.

ASV ģenerālis Eizenhauers kādā pieņemšanā teica, ka iešot politikā un kļūšot par ASV prezidentu, bet viņa draugs Žukovs pēc Staļina nāves vadīs PSRS, un kopā viņi uzbūvēšot jaunu pasauli. Tā nedrīkst runāt, kamēr “tautu tēvs” ir dzīvs. Nekas gan neliecināja, ka Žukovam būtu kādi reāli plāni valsts apvērsuma rīkošanā, tomēr, drošs, paliek drošs, mutīgais “uzvaras maršals” bija jāpastumj malā.

Melno darbu uzdeva PSRS valsts drošības ministram Viktoram Abakumovam. 1946. gada pavasarī drošībnieki izsekoja Žukovu. Bet ko lai piesien maršalam – nodevību? Sazvērestību pret Staļinu? Tad būtu jānošauj, bet tas būtu vairāk kā riskanti, ņemot vērā Žukova popularitāti, un Staļins ar to rēķinājās.

Vajadzēja kaut ko pietiekamu, bet ne pār mēru, tāpēc “nelieli” grēciņi ar trofejām te labi atbilst mērķa sasniegšanai – Žukova atvirzīšanai no varas virsotnēm. Bija ērti, jo nekas nebija jāfalsificē – Žukova septiņi no Vācijas atvestie vagoni ar laupījumu runāja paši par sevi. Ja ne politiskās intrigas un Staļina satraukums, iespējams, mēs neuzzinātu par Žukova (un citu sarkano ģenerāļu) lielo laupījumu Vācijā.

Žukova adjutants, apakšpulkvedis Semočkins, tika arestēts pirmais un deva liecību, ka pie Žukova esot daudz vērtīgu no Vācijas atvestu mantu. 1946. gada 1. jūnijā jau bija arestēti 74 virsnieki no Žukova tuvākā loka. Izmeklētāji izsita vajadzīgās liecības pret Žukovu. Visvairāk cieta tuvs viņa draugs ģenerālis Konstantīns Telegins, kurš pēc ilgas sišanas nespēja atcerēties ne savas sievas, ne četru bērnu vārdus.

Ko atrada izmeklētāji “uzvaras maršala” vasarnīcā? Vairāk nekā 4000 m zīda un dažādu citu audumu, 323 lapsu un dažādu citu zvēru kažokādas, 35 ādas gabalus apavu izveidošanai, no Potsdamas un citu pilsētu pilīm un namiem izvestus 44 liela izmēra tepiķus un gobelēnus, 55 ierāmētas gleznas, septiņas lielas kastes ar porcelāna servīzēm un kristāla traukiem, divas kastes ar sudraba traukiem un galda piederumiem, astoņus dārgus akordeonus, divdesmit unikālus (Vācijā ražotus) medību ieročus, daudz vērtīgu grāmatu, zelta un sudraba rotaslietu. Vasarnīcā Žukovs nelietoja neko Padomju Savienībā ražotu. Dārgas gleznas bija piekārtas pat pie vasarnīcas virtuves sienām. Bet divi gleznu audekli, uz kuriem bija attēlotas vācu imperatores, bija piekārtas Žukova guļamistabā.

Zīmīgi, ka visa padomju nomenklatūra zināja, ka sarkanie pulkveži no kara atgriezās ar laupījuma pilnām rokām. Kāpēc tikai reto kratīja? Kāpēc Vladimirs Putins īsteno selektīvo tiesiskumu un arestēja Mihailu Hodorkovski, bet ne citus? Atbilde ir vienkārša – Krievijas (un PSRS) varas olimpā tiesiskums un taisnīgums bija otršķirīgi faktori, svarīgākais bija un ir lojalitāte vadonim. Kratīšanas protokolu parakstīja PSRS valsts drošības ministrs, ģenerālis Viktors Abakumovs. Ar šo “trofeju protokolu” bija iespējams kontrolēt Žukovu un neļaut viņam spert kādus drošus soļus politiskajā karjerā.

Žukovs skaidroja, ka daļa mantu ir dāvanas, daļu ir pircis par savu naudu Vācijā un vēl daļu viņš uzskatīja par valsts īpašumu, jo arī vasarnīca, kurā viņš dzīvoja, bija valsts īpašums. 1946. gada 1. jūnijā Kremlī notika Kara padomes sēde, kurā tika lemts Žukova liktenis. Maršalu publiski kaunināja, teica, ka esot sev pierakstījis visas uzvaras utt. Žukovu neuzdrošinājās arestēt, bet tikai atcēla no Padomju okupācijas zonas pavēlnieka amata, norīkoja par Odesas kara apgabala pavēlnieku, un vēlāk viņš tika pārcelts uz Urālu kara apgabalu.

Var jau Krievijas TV stāstīt, cik eiropieši ir nejauki, egoistiski naciķi utt., bet Krievijas kareivju barbarisms un sadisms runā skaļāk nekā propaganda. Putina režīma būtība un mūsdienu Krievijas vērtību saikne ar Maskaviju un Ordu ir spilgti redzama. Garīguma sludinātāji ir pieķerti liekulībā un melos. Tāpat kā PSRS laikā komunisti nebija tie, kuri rūpējās par strādnieku dzīvi, tāpat arī tagad putinisti ir nevis tradicionālo vērtību izplatītāji, bet marodieri, izvarotāji un mierīgo iedzīvotāju slepkavas. Bučas bildes un Mariupoles video uz visiem laikiem Putina varas vīrus un “Krievu pasaules” būvētājus iemūžinās kā barbarisku režīmu, kas turpināja Ivana Bargā, Pētera I un Staļina tradīcijas.

SAISTĪTIE RAKSTI