Monika Zīle: Ministrija līdz pat šim brīdim uzvedusies kā pēkšņi grūtniecībā “ielidojusi” pusaudze 55
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Nepatīkamas lietas jānokārto no paša rīta, tīkamās jāpietaupa vakaram, lai netīksmes ātri beigtos un prieka iecere ilgtu.”
Zenta Mauriņa
Kopš pērnā rudens, kad pasaule jau skaļi runāja par nepieciešamību potēties pret jauno koronavīrusu, mūsu Veselības ministrija līdz pat šim brīdim uzvedusies kā pēkšņi grūtniecībā “ielidojusi” pusaudze, kura mammai nestāsta notikušo un cer, ka notiks brīnums un TAS kaut kur izkusīs, uzsūksies, pazudīs.
Šī Ilzes Viņķeles ministrēšanas beigu posmu cauraudusī doma, kas labi izskaidro paviršību vakcīnu pasūtīšanā, plūdeni sasniedza Danielu Pavļutu (“Attīstībai/Par”), viņam amatā stājoties un joprojām nekur nav izgaisusi.
Lai gan D. Pavļuts gandrīz ik dienas redzams tālrādes ekrānos un izsakās citos masu saziņas līdzekļos, tur galvenokārt bijuši daudzās frāzēs ietērpti nākotnes plāni par to, kas darāms sabiedrības masveida vakcinēšanas labad.
Tāpat veselības ministra enerģiskās darbības, paša organizētu aplausu pavadībā sastiķējot Vakcinācijas projekta biroju, un līdzekļu tērēšana strauji iecerētiem un tikpat ātri sevi neattaisnojušiem IT brīnumiem atgādina multfilmu tēla Blīkšķu Banija akcijas.
Un tagad, gribi vai ne, beidzot jāpiedzemdē nepatīkamais secinājums, ka trūkst iemesla lepoties ar rudenī skaitāmajiem cāļiem – līdz kārotajai pūļa imunitātei tāltālu.
Tāpēc nu gluži kā populārajā dziesmā, kur raudāja visi, ieskaitot mēnesi debesīs, alegoriskās asarās mirkst gan premjers Krišjānis Kariņš, gan veselības ministrs un viņam pietuvinātas personas, brīnīdamies: kas par lietu, vakcīnas taču burtiski met pakaļ, kādēļ ļaudis tik kūtri uz potēšanos?
Ar steigu jāsacer valdībā apspriežami priekšlikumi situācijas labošanai, iespējams, vēl jāpiemet kāds miljons eiro Daniela Pavļuta idejām un… Jāuzrunā sabiedrība, piebilst pats veselības ministrs. Svētā nopietnībā, bez kādām smaida pazīmēm.
Kaut arī, kas zina, sacītais izrādīsies kārtējais manevrs pavilcināt to, kas jau sen nokavēts. Tagad, rokas izmisīgi vicinot, jāskrien pakaļ tīšuprāt nokavētam vilcienam.
Nav jābūt dižam analītiķim, lai saprastu, ka, no visām iespējamajām tribīnēm daudzinot nepieciešamību apgaismot sabiedrību par potēšanos pret Covid-19, profesionālas komunikācijas valodā tas cilvēkus joprojām nav sasniedzis.
Cerams, Valsts kontrole pēc kāda laika mums darīs zināmus nolūkus, kuriem Veselības ministrija tērējusi sabiedrības aicināšanai vakcinēties atvēlēto trekno finansējumu.
Ja ministra iecerētā vakcinācijas avīze izrādījās vanckars, vai tiešām dāsni apmaksāto profesionāļu pulkam nebija citu ideju, izņemot amatieriskus sižetiņus par dažu kultūras personu sapotēšanos?
Taisnību sakot, ir pat brīnums, ka, neskatoties uz informatīvo vakuumu un haosu vakcinācijas procesa sākumā, tik daudzi tomēr saņēmuši poti.
Skaitlis būtu vismaz divreiz lielāks, ja D. Pavļuta komandētie vakcinācijas organizatori jau pirmsākumos neignorējuši ģimenes ārstus.
Viņi vēl pirms potēšanas starta īsti nezināja savu lomu nopietnajā pasākumā. Pēdējā brīdī gluži vai caur zobiem piesaistīti, ģimenes ārsti neizprotamu iemeslu dēļ joprojām ir kā nabaga radinieki, kam vispārējās naudas šķiešanas dzīrēs ministrija atmet žēlastības grasi.
Gluži nopietni D. Pavļuts stāsta, ka vakcinēties kavējušos uzrunā procesa zvanu centra operatores. Aiz neko darīt uzklikšķiniet 8989 un pajautājiet kaut ko primitīvu, teiksim, par dažādu vakcīnu iedarbību, blaknēm u. tml. Būs interesanti…
Pie viena vēl skaidrāk sapratīsiet: bez nopietna līdzekļu piešķīruma ģimenes ārstu informatīvajam resursam pūļa vai daudzmaz tai tuva imunitāte ir vēl tālāka, nekā stāsta veselības ministrs.
