– Kā interesantu piemēru šajā aspektā var minēt faktu, ka Dailes teātra aktieris Artūrs Dīcis gada sasniegumu oriģināldramaturģijā nominēts par lugu “Lidojošais Travolta”, bet pati izrāde nav atrodama nevienā kategorijā. Vai tā ir režisora Regnāra Vaivara neveiksme? 2
H. Verhoustinska: – Es teiktu, ne pārāk liela veiksme. Lielisks ir Ivara Kļavinska aktierdarbs, kurš šajā izrādē bija kā Stravinska Petruška. Man patika režisora būvētās paralēles starp Dīča lugas un Peļevina “Kukaiņu dzīvi” (“Žižņ nasekomyh”), kur mēslu bumbas kā metaforisku liktens iemiesojumu katrs sev stumj pa priekšu. Interesanta iecere, bet parādījās Regnāra Vaivara vājā vieta – pārāk liela priecāšanās pašam par sevi un savām mākslinieciskajām idejām, un vienlaikus nespēja uz skatuves tās strukturizēt.
Atis Rozentāls: – Skolmeistariski skatoties, ja mēs liktu atzīmes desmit ballu sistēmā, šajā sezonā būtu ļoti, ļoti daudz septītnieku, visnotaļ daudz astotnieku, bet man ir bail, ka es personiski ar tīru sirdi nevienu desmitnieku ielikt nevarētu atšķirībā no pagājušās sezonas, kad tomēr “Asins kāzām” dotu visus desmit punktus bez jebkādas šaubīšanās.
Grūti pat īsti pateikt, kas šogad atsevišķos gadījumos paklupinājis vienu vai otru ieceri, jo ieceru kā reiz ir ārkārtīgi daudz un interesantas. Arī visādu veidu izpētes bijis gana, bet daudz kas iestrēdzis un nav izdevies līdz galam, režisori aizrāvušies vienā virzienā, nepadomājot par kaut ko citu. Līdz ar to kopaina sadrumstalota. Un, ja es lasu jau pirmās atsauksmes sociālajos tīklos, kur žūrijai tiek aizrādīts, ka mēs ar nominācijām tā kā nerādām teātriem vēlamo attīstības virzienu, jo nominācijās atklājusies aina ir ļoti raiba, tad šī aina diemžēl ļoti raiba ir arī kopējā piedāvājumā, un spektrs ir ārkārtīgi plašs. Teātra mākslinieki meklējuši ļoti daudz dažādos virzienos, darījuši to no sirds, un būtu jāmeklē kāds kopsaucējs, kādēļ šogad ārkārtīgi nepārprotama izcilība nav sasniegta. Taču nav arī bezkaunīgu haltūru. Individuālajos sniegumos – pērn lielas galvassāpes, izšķiroties par nominēšanu, sagādāja daudzi labi vīriešu lomu atveidotāji, bet šoreiz tāda pati problēma bija ar aktrisēm. Tas, ka visās paaudzēs – un gan pirmajā plānā, gan otrajā – ir ļoti interesanti aktierdarbi tieši aktrisēm, ļoti iepriecina.
Edīte Tišheizere: – Bet varbūt tieši tādēļ nav izrāžu izcilību, ka bijis daudz meklējumu? Un meklējumu ceļš nevar uzreiz būt rezultatīvs. Piemēram, “Trīne” Nacionālajā teātrī man arī liekas ļoti vērtīgs meklējums – kā savienot tradicionālo, “pirms Staņislavska” laika teātra spēlēšanu ar delartisko komēdiju vai citiem laukuma teātra žanriem. Iespējams, Elmāram Seņkovam viss nav izdevies līdz galam, bet tas ir ceļa sākums. Tieši tāpat Reinis Suhanovs virzījis aktierus jaunās izpausmēs gan Valmieras teātra “Pazudušajā dēlā”, gan “Džeinā Eirā”. Jā, vienā gadījumā tas varbūt ir strupceļš, kurā nonācis režisors un aktieri, bet es ļoti skaidri redzu, ka iezīmējas jaunu virzienu meklēšanas tendence, un tas ir nozīmīgāk nekā pārliecinoša gaita pa iemītu taku.
Otrs, kas man likās ļoti būtisks, ir masveidīga jauna veida bērnu teātra rašanās. Tas vairs nav kā iepriekš – ei, bridīsim pa visu teātri meklēt vilku vai kliegsim, uz kuru pusi aizgāja lācis, bet sarunāsimies ar bērnu individuāli. Šajā ziņā man ļoti būtiska likās Jāņa Znotiņa izrāde “Staburaga bērni”. Bet diemžēl ir tādas trauslas izrādes, kas balstās tikai uz aktieru saspēli un aktieru saspēli ar bērniem. Ja kaut kas nesaslēdzas, izrāde “nenotiek”. Man veicās, citiem varbūt neveicās šo izrādi redzēt jeb ieraudzīt.
Ļoti interesanti šajā nišā strādā Kārlis Krūmiņš, piemēram, Nacionālā teātra “Šausmu autobusā”, kas mums visiem bērnu un pusaudžu izrāžu kategorijā bija absolūtais favorīts.
