Meklējumi spēlmaņus strauji virsotnē neved. “LA” diskutē teātra balvas žūrija 2
“Spēlmaņu nakts” žūrija nākusi klajā ar nominantiem 18 kategorijās. Kuras izrādes un kādēļ var pretendēt uz balvām “Spēlmaņu naktī”? Kuri individuālie sniegumi – režijā un aktieru spēlē – bijuši visspožākie? Kādas iezīmes aizvadītajā sezonā apstiprina nu jau pēdējo gadu tradicionālās tendences un kādas jaunas šķautnes atklājušās? Diskusijā pie apaļā galda “Kultūrzīmes” aicināja žūrijas pārstāvjus – teātra kritiķus Valdu Čakari, Edīti Tišheizeri, Henrieti Verhoustinsku un žūrijas priekšsēdētāju, teātra kritiķi, laikraksta “Diena” žurnālistu Ati Rozentālu. Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja.
Ļoti daudz septītnieku
– Sāksim ar aizvadītās sezonas raksturojumu. Kādas iezīmes iekļaujas pēdējo gadu jau tradicionālajās tendencēs un kādas jaunas šķautnes atklājušās?
Henrieta Verhoustinska: – Sezona bagāta kvalitatīviem iestudējumiem, bet mazāk dāsna revolucionāriem mēģinājumiem iziet ārpus gan tradicionālās teātra telpas, gan tematikas. Katrā ziņā provokatīvu mēģinājumu pietrūkst. Tādi aizvadītajā sezonā bijuši vien divi, un abi man personiski liekas ļoti nozīmīgi. Tie ir Kirila Serebreņņikova iestudētā “Tuvā pilsēta” un Elmāra Seņkova režisētā “Trīne” Nacionālajā teātrī. Šie mēģinājumi laikam gan nav bijuši tik pārliecinoši, lai uzvedumi iekļūtu nominantu sarakstā.
Valda Čakare: – Varu piekrist, ka aizvadītā sezona bijusi lēzena, bez straujiem izrāvieniem. Uzmanību piesaistošais ir jaunu teritoriju izpēte, ko es konkrēti redzu, piemēram, Mārča Lāča mēģinājumos apgūt gan šausmu estētiku, gan būvēt filozofisko teātri, gan atgriezties pie absurda, ar kuru tikt galā arī ir ārkārtīgi grūts uzdevums, un ar mainīgiem panākumiem pārsvarā nevalstisko jeb neatkarīgo teātru nišā tas arī tiek darīts. “Dramaturgu cehs” konsekventi papildinās, un tur parādās jauni vārdi.
– Kā interesantu piemēru šajā aspektā var minēt faktu, ka Dailes teātra aktieris Artūrs Dīcis gada sasniegumu oriģināldramaturģijā nominēts par lugu “Lidojošais Travolta”, bet pati izrāde nav atrodama nevienā kategorijā. Vai tā ir režisora Regnāra Vaivara neveiksme?
H. Verhoustinska: – Es teiktu, ne pārāk liela veiksme. Lielisks ir Ivara Kļavinska aktierdarbs, kurš šajā izrādē bija kā Stravinska Petruška. Man patika režisora būvētās paralēles starp Dīča lugas un Peļevina “Kukaiņu dzīvi” (“Žižņ nasekomyh”), kur mēslu bumbas kā metaforisku liktens iemiesojumu katrs sev stumj pa priekšu. Interesanta iecere, bet parādījās Regnāra Vaivara vājā vieta – pārāk liela priecāšanās pašam par sevi un savām mākslinieciskajām idejām, un vienlaikus nespēja uz skatuves tās strukturizēt.
Atis Rozentāls: – Skolmeistariski skatoties, ja mēs liktu atzīmes desmit ballu sistēmā, šajā sezonā būtu ļoti, ļoti daudz septītnieku, visnotaļ daudz astotnieku, bet man ir bail, ka es personiski ar tīru sirdi nevienu desmitnieku ielikt nevarētu atšķirībā no pagājušās sezonas, kad tomēr “Asins kāzām” dotu visus desmit punktus bez jebkādas šaubīšanās.
Grūti pat īsti pateikt, kas šogad atsevišķos gadījumos paklupinājis vienu vai otru ieceri, jo ieceru kā reiz ir ārkārtīgi daudz un interesantas. Arī visādu veidu izpētes bijis gana, bet daudz kas iestrēdzis un nav izdevies līdz galam, režisori aizrāvušies vienā virzienā, nepadomājot par kaut ko citu. Līdz ar to kopaina sadrumstalota. Un, ja es lasu jau pirmās atsauksmes sociālajos tīklos, kur žūrijai tiek aizrādīts, ka mēs ar nominācijām tā kā nerādām teātriem vēlamo attīstības virzienu, jo nominācijās atklājusies aina ir ļoti raiba, tad šī aina diemžēl ļoti raiba ir arī kopējā piedāvājumā, un spektrs ir ārkārtīgi plašs. Teātra mākslinieki meklējuši ļoti daudz dažādos virzienos, darījuši to no sirds, un būtu jāmeklē kāds kopsaucējs, kādēļ šogad ārkārtīgi nepārprotama izcilība nav sasniegta. Taču nav arī bezkaunīgu haltūru. Individuālajos sniegumos – pērn lielas galvassāpes, izšķiroties par nominēšanu, sagādāja daudzi labi vīriešu lomu atveidotāji, bet šoreiz tāda pati problēma bija ar aktrisēm. Tas, ka visās paaudzēs – un gan pirmajā plānā, gan otrajā – ir ļoti interesanti aktierdarbi tieši aktrisēm, ļoti iepriecina.
Edīte Tišheizere: – Bet varbūt tieši tādēļ nav izrāžu izcilību, ka bijis daudz meklējumu? Un meklējumu ceļš nevar uzreiz būt rezultatīvs. Piemēram, “Trīne” Nacionālajā teātrī man arī liekas ļoti vērtīgs meklējums – kā savienot tradicionālo, “pirms Staņislavska” laika teātra spēlēšanu ar delartisko komēdiju vai citiem laukuma teātra žanriem. Iespējams, Elmāram Seņkovam viss nav izdevies līdz galam, bet tas ir ceļa sākums. Tieši tāpat Reinis Suhanovs virzījis aktierus jaunās izpausmēs gan Valmieras teātra “Pazudušajā dēlā”, gan “Džeinā Eirā”. Jā, vienā gadījumā tas varbūt ir strupceļš, kurā nonācis režisors un aktieri, bet es ļoti skaidri redzu, ka iezīmējas jaunu virzienu meklēšanas tendence, un tas ir nozīmīgāk nekā pārliecinoša gaita pa iemītu taku.
Otrs, kas man likās ļoti būtisks, ir masveidīga jauna veida bērnu teātra rašanās. Tas vairs nav kā iepriekš – ei, bridīsim pa visu teātri meklēt vilku vai kliegsim, uz kuru pusi aizgāja lācis, bet sarunāsimies ar bērnu individuāli. Šajā ziņā man ļoti būtiska likās Jāņa Znotiņa izrāde “Staburaga bērni”. Bet diemžēl ir tādas trauslas izrādes, kas balstās tikai uz aktieru saspēli un aktieru saspēli ar bērniem. Ja kaut kas nesaslēdzas, izrāde “nenotiek”. Man veicās, citiem varbūt neveicās šo izrādi redzēt jeb ieraudzīt.
Ļoti interesanti šajā nišā strādā Kārlis Krūmiņš, piemēram, Nacionālā teātra “Šausmu autobusā”, kas mums visiem bērnu un pusaudžu izrāžu kategorijā bija absolūtais favorīts.
H. Verhoustinska: – Mēs arī bijām izredzēti, jo tikām tur, kur neviens pieaugušais netiek (izrādē ielaiž tikai bērnus, aktieri visnotaļ atraktīvā veidā pie rokas mazos ieved šausmu autobusā, vecāki to laiku pavada kafejnīcā, un arī žūrijas locekļi izrādē tika ielaisti pa vienam katrs citā vakarā. – V. K.).
E. Tišheizere: – Līdz ar to redzējām arī bērnu attieksmi, brīžiem kļuvām viņiem par tādiem kā “drošības eņģeļiem”, jo bailīgākie sēdās pie mums tuvāk… Un trešā, ļoti būtiskā tendence arī, manuprāt, ir kolēģes Valdas Čakares jau minētā jaunu dramaturgu ienākšana, bet nevis vairs ar abstraktām attiecību izrādēm, bet ļoti konkrētām tēmām. Piemēram, runāsim tagad par Latviju! Šāda pieeja atklājas vairākos iestudējumos, sākot ar “Būt nacionālistam” “Dirty Deal Teatro” un “Jubileja 98” Daugavpils teātrī, kur Justīne Kļava atsperas no jau eksistējoša sižeta, zināmas filmas, bet ieliek to pilnīgi konkrētā laikmeta ainā. Izrādē “Jubileja 98” mani ļoti patīkami pārsteidza, ka jaunas mākslinieces, dramaturģe Justīne Kļava un režisore Paula Pļavniece tik būtiski iedziļinās tajā laikā un tā reālijās ar visu tam laikam raksturīgo valodu sajaukumu, frizūrām, tērpiem, ēdieniem, dzērieniem un neprasmi tos lietot. Tie visi ir tādi patiesības diedziņi! Jo diemžēl šajā sezonā ir bijuši arī piemēri, kad jauns dramaturgs uzraksta lugu, balstoties savos priekšstatos par kaut kādu laiku, pat necenšoties par to dziļāk painteresēties. Bet “Jubileja 98” iemieso fantastisku mērķtiecību – ja sapratīsi laika reālijas, sapratīsi arī to, kā un kāpēc tajā laikā taviem vecākiem “jumts brauca” citā virzienā.
H. Verhoustinska: – Dramaturgu ienākšana parāda vēl vienu svarīgu tendenci – jaunie nevis raksta gatavas lugas kā savulaik Pauls Putniņš vai Gunārs Priede, bet nereti palīdz režisoriem un aktieriem jau esošu darbu – prozu vai pat lugu – pielāgot šodienas skatuvei. Un es secināju, ka tajās izrādēs, kur dramaturgs nav pieslēdzies kā viens no radošās komandas līdzautoriem, varu pārņem tāda tekstu plūsma, ka tā skatītājiem iet gar abām ausīm un notiek kā pasakā, kur “pienu ēdu, medu dzēru, bet mutē nekas netika…”. Piemēram, Jaunā Rīgas teātra izrādē “Ciniķi” nesastrukturēts un nepietiekami atlasīts, skatuvei ne pārāk pielāgots teksts galu galā “uzvarēja” arī brīnišķīgās inscenējuma lietas. Savukārt no lugām kā piemēru šai problēmai varētu minēt Tenesija Viljamsa “Kaķi uz nokaitēta skārda jumta” Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumā Dailē, kur, ņemot visu, “kā stāv”, tekstu vienkārši ieliekot it kā mūsdienās, neko daudz ar to neizdarot, vien piečibinot finālu no filmas, rezultātā ir pļāpīgi personāži. Dramaturga roka būtu ļoti līdzējusi. Tieši jaunie, Laura Gundara izskolotie dramaturgi ļoti palīdz strukturēt skatuves tekstu. Kaut arī sanāk paradokss – mūsdienās tieši dramaturgs ir tas, kurš palīdz uz skatuves nekļūt pļāpīgiem.
E. Tišheizere: – Aizvadītajā sezonā vispār citādi uzlūkots Blaumanis. Nesen jau bija viens liels Blaumaņa vilnis – līdz ar Seņkova iestudēto triloģiju “Purva bridējs”, “Indrāni”, “Raudupiete” – un tagad atnācis vēl viens būtisks, interesants, atšķirīgs Blaumaņa vilnis – līdz ar Jura Joneļa Daugavpilī iestudēto “Purva bridēju(-iem)”, Reiņa Suhanova “Pazudušo dēlu” Valmierā un Elmāra Seņkova “Trīni” Nacionālajā teātrī. Un pēkšņi ieraugi to seksuālo dzirksti, ko jau pirms Freida laika Blaumanis ir dziļi iekodējis savos varoņos, mūsu rāmajos, šķietami pelēkajos latviešos.
Daudz punktu un mazliet aizvainojuma
– Kas jums katram ir lielākais prieks, ielūkojoties teātru kopainā?
V. Čakare: – Laba pārsteiguma aspektā neapšaubāmi minams Daugavpils teātris. Visiem bija pierasts, turp braucot, rēķināties, ka būs nepieciešamas zināmas atlaides vērtējumā, jo nereti gadījās visai amatieriski risinājumi, bet šajā sezonā izrādes ir gan laikmetīgas, gan labi nostrādātas, arī aktieru trupa šķiet esam atplaukusi.
E. Tišheizere: – Un tas, ne tikai runājot par krievu, bet arī latviešu trupu!
Ar desmit punktu pārsvaru nominācijās izvirzās Nacionālais teātris, par ko, šķiet, varam priecāties, jo galu galā Nacionālajam teātrim atbilstoši tā sūtībai arī vajadzētu būt mākslinieciski visjaudīgākajam valstī.
E. Tišheizere: – Nacionālajam pēdējos gados ir ļoti skaidra mākslinieciskā virzība. Otrs teātris, kuram ir šī noteiktā mākslinieciskā virzība, ir jau Valdas Čakares minētais Daugavpils teātris, kam arī vairāk ir nomināciju, salīdzinot ar citiem gadiem.
A. Rozentāls: – Nacionālajam teātrim varbūt ir mazliet aizvainojuma sajūta, ka ne viss lolotais ticis žūrijas novērtēts augstākajā līmenī, bet tas, ka šis teātris, kā saka Edīte, ļoti mērķtiecīgi salicis savas prioritātes, ir fakts. Un arī nenominētajās izrādēs ir meklējumi un mērķi, un mēs redzam, kāpēc konkrētais uzvedums nonācis uz skatuves. Var strīdēties, piemēram, par to, kāds rezultāts sanācis “Pērā Gintā”, bet tas, ka teātris uz lielās skatuves rāda neatvieglinātu, neatšķaidītu Ibsena “Pēru Gintu”, jau idejas ziņā ir brīnišķīgi.
Ir vēl viens teātris, kur, nominācijās skatoties, nešķiet, ka būtu notikusi milzīga revolūcija, bet tāda tur tomēr ir izvērsusies. Es runāju par M. Čehova Rīgas Krievu teātri. Aizvadītajā sezonā tur iestudēta “Mēdeja” (režisors V. Nastavševs), “Krietnais cilvēks no Sečuānas” (režisors E. Seņkovs), “Karalis Līrs” (režisors V. Kairišs). Ar šādām izrādēm teātris lielā mērā uzdrošinās lauzt sava konsekventākā skatītāja gaidas un cerības, kas, piemēram, atklājas publikas aptaujā, kur par simpātiskāko izrādi izraudzīta “Mīlēt” – liriska komēdija par padomju laiku –, bet teātris satura smagumu uzticējis trim Latvijas vidējās un jaunākās paaudzes režisoriem un būtiski izmainījis savu māksliniecisko programmu.
E. Tišheizere: – Ļoti konsekvents teātris bijis attieksmē pret latviešu klasiku. Tā nav iestudēta bieži, bet kvalitatīvi, šogad, piemēram, tāds bija Austrai Skujiņai veltītais nelielais koncerts, kas krievu skatītājiem parāda sen dzīvojušas latviešu dzejnieces mantojumu pietiekami kvalitatīvā līmenī.
– Arī Valmieras teātrim šogad vairāk nomināciju nekā iepriekšējā gadā, bet, tāpat kā pērn, īsti nav veicies Jaunajam Rīgas teātrim.
– JRT neko īpaši nevar pārmest. Teātris vārda tiešā nozīmē sēž uz čemodāniem, nevarēdams rēķināties, kas notiks sezonas laikā. Dod Dievs, lai arī nākamā sezona JRT nebūtu tāda pati…
H. Verhoustinska: – Pēdējā laikā mēs visi vairāk ilgojamies pēc JRT mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa stratēģiskās un radošās klātbūtnes. Bet nominācijas parāda teātra spēcīgāko pusi – brīnišķīgos aktierus.
A. Rozentāls: – Prieks, ka radīts jauns punkts Latvijas teātru kartē un, cerams, tāds arī paliks. Rēzeknē “Jorikam” pievienojusies latviešu trupa ar kaut dažiem, bet profesionāliem aktieriem.
Erotiskā spriedze Blaumanī
– Un ja skatāmies iestudējumu aspektā?
A. Rozentāls: – Ļoti labi, ka ir izrādes, kas runā gan par šodienu, gan pagātni kontekstā ar šodienu. Konsekventākais un svaigākais pienesums ir izrāde “Būt nacionālistam” “Dirty Deal Teatro”, lai gan it kā pēc mākslinieciskiem paņēmieniem nekā “graujoša” tur nav. Spēlē aktieri, kuri piešāvuši roku uz ļoti zibenīgu pārmiesošanos no viena tēla otrā, kas notiek arī šajā izrādē, ideja, ka lugas autors piedalās kā aktieris izrādē, arī nav nekas jauns, bet konkrētā kombinācija ar konkrēto lugas autoru Matīsu Gricmani, konkrēto stāstu konkrētajā salikumā padara ļoti interesantu tieši ar ārkārtīgo pietuvināšanos ļoti personiskām izjūtām. No stāsta par jauna cilvēka centieniem atrast sevi politikā uzvedums pāraug jauna cilvēka savas vietas meklējumos sabiedrībā kopumā. Politiskais konteksts pat kļūst mazāk svarīgs. Turpretim mēģinājumi taisīt politisku kabarē, kad iztiek, uzliekot parūku vai runājot politiķa balsī vai izloksnē, kā tas ir izrādē “Kārkli” JRT, ar milzīgu pretenziju uz politisku drosmi, manuprāt, nestrādā – kaut gan izrāde pārpildīta, cilvēki uz to iet, ir izsmējušies, viņiem šķiet, ka piedalījušies kaut kādā atmaskošanas procesā. Bet šī pieeja ir salīdzinoši plakātiska, un uz mani kā skatītāju neiedarbojas ar pirkstu bakstīšana – redziet, kur tie sliktie…
H. Verhoustinska: – Neapgalvošu, ka “Kārkli” ir izcili labs uzvedums, bet vai nu esmu bijusi radikāli citā izrādē, vai radikāli atšķirīgā noskaņojumā, taču man bija interesanti no sākuma līdz galam. Un ne tikai tādēļ, ka Andris Keišs žilbinoši atklāja prezidentu Vējoni. Man bija interesanta režisora psihodēliskā pieeja, attēlojot Latvijas politiskos džungļus kā metafizisku vietu, kurā notiek visbrīnumainākās un pārdabiskākās lietas, piešķirot metaforas līmenī tam visam fantastikas aspektu un vienlaikus saglabājot nešpetnu ironiju.
E. Tišheizere: – No vienas puses, piekrītu Henrietai, bet, no otras puses, izrādes veidotāji paši sev “iekoda kājā” vienas lietas dēļ – seksuāli pazemojot Solvitu Āboltiņu, jo viņu vienīgo šajā uzvedumā izģērba.
H. Verhoustinska: – Bet Kalnmeieru pārvērta par suni!
E. Tišheizere: – Bet tam nav sakara ar seksualitāti! Ja atkailinātu arī pārējos izrādes varoņus, nekādu pretenziju, jo tā būtu politiķu izģērbšana. Bet, ja tā rīkojas tikai ar vienu Solvitas Āboltiņas tēlu, man uzreiz rodas negribēta līdzjūtību pret šā tēla prototipu.
Man lielākais gandarījums ir visi trīs Blaumaņa iestudējumi, īpaši “Purva bridējs(-i)” un “Pazudušais dēls”, kurā jauni režisori izvirza priekšplānā Blaumaņa sarežģīto varoni, bet pilnīgi citā krāsā. Krustiņš pēkšņi ir krietns cilvēks, kurš izdarījis vienu aplamību, pieļāvis vienu kļūdu un nu vairs nevar apstāties ripojumā no kalna. Bet, kā jau krietns cilvēks, viņš daudz trakāk pārdzīvo šo kritienu, to, ka viņam jārīkojas pašam pret savu būtību. Un te atklājas jaunas traģēdijas krāsas, nemaz nerunājot par to lielo erotisko spriedzi, kas iekodēta šajos varoņos gan vienā uzvedumā, gan otrā. “Purva bridējā(-os)” ir ārkārtīgi labi jauno mākslinieku aktierdarbi – Zandas Mankopas Kristīne un Alberta Vecmaņa Edgars. Man nekad nebija ienācis prātā, ka Kristīnes atteikšanās no Akmentiņa nav nekāds upuris. Šajā izrādē pēkšņi ļoti skaidri bija redzams, ka, iedomājoties vien sevi blakus šim cilvēkam uz mūžu, Kristīnei tas šķiet daudz pretīgāk, nekā būt blakus Edgaram. Bet visskaistākais, ka šajā izrādē Kristīne atradusi trešo ceļu. Viņa nepaliek nedz ar Edgaru, nedz ar Akmentiņu. Un tas ir visskaistākais kā no dramaturģes Agneses Rutkēvičas, tā režisora Jura Joneļa puses.
H. Verhoustinska: – Turpinot kolēģes domu, man prieks, ka latviešu teātrim – un abi minētie Blaumaņa iestudējumi to parāda – vairs nav neveiklības sajūtas, attēlojot vai skatoties uz jutekliskām vai erotiskām attiecībām, mākslinieki un skatītāji vairs nevairās no šīs tēmas. Vakar man bija jāatbild uz paziņas zvanu, kādēļ kā Gada aktieris otrā plāna lomā nominēts Mārtiņš Meiers par Mikus lomu “Pazudušajā dēlā”, kas, zvanītājaprāt, nav bijusi tik spēcīga. Varēju godīgi atbildēt – tāpēc, ka Mārtiņš nospēlē gan globālu, dzīves mēroga greizsirdību uz Krustiņu, gan tāpēc, ka šoreiz Mikum gan patīk Ilze – droši vien tāpēc, ka viņa ir Krustiņa iemīļotā –, bet seksuāli viņš iekāro Līziņu. Cik smalki Meiers to nospēlēja! Man šī izrāde izvirzās par virsotni arī sezonas kopainā. Sajūta, ka teksti radušies tepat, ir ārkārtīgi spraigi, kā uz vietas izdzīvoti. Režisors pārvalda veco labo Staņislavska metodi, ko bagātinājis ar citām ietekmēm.
E. Tišheizere: – Tajā brīdī, kad vairs nav puritāniskās attieksmes, zūd arī vajadzība kaut ko rādīt, demonstrēt un imitēt. Jo pastāv erotiskā spriedze starp aktieriem. Un tas man liekas ļoti būtiski.
A. Rozentāls: – Pie šiem priekiem klāt arī zināms rūgtums. Gan “Pazudušajā dēlā”, gan vairākās citās šīs sezonas izrādēs sevi ļoti interesanti piesacīja Kultūras akadēmijas Teātra absolventu 4. kurss, taču nebūt ne visiem atradīsies vieta kāda teātra štatā. Tie, kurus uzņēma pēdējos gados, teorētiski it kā piesaistīti kādam teātrim, bet ir pilnīgi skaidrs, ka visus tāpat nepaņems. Kā man teica Leļļu teātra direktors, kod, kurā pirkstā gribi, bet no tiem, kuri šobrīd studē Leļļu kursā, visiem vietas teātrī nebūs.
– To piedzīvoja gan Mihaila Gruzdova un Indras Rogas kurss, gan M. Čehova Rīgas Krievu teātra toreizējā mākslinieciskā vadītāja Igora Koņajeva skolotie studenti…
H. Verhoustinska: – Žēl, ka aiz borta paliek aktieri, kuri ikvienā lomā sevi pieteikuši ļoti spilgti, piemēram, Alise Danovska nupat minētajā Līziņas lomā. Ja viņai nebūs vietas teātra štatā…
A. Rozentāls: – Runa par aktrisi, kura jau vairākus gadus tikusi nominēta!
E. Tišheizere: – Bet ir daudzi aktieri, kuri nemaz pēc štata vietas tā nealkst, viņi pieņem sistēmu, ka var strādāt brīvi, jo štats vienmēr ir arī zināma “kaste”. Piemēram, Kārlis Krūmiņš, aktieris un režisors, ir mākslinieks, kuru katrs teātris vēlētos savā štatā.
H. Verhoustinska: – Kultūras akadēmija bijusi diezgan godīga, jo 1. septembrī nevienam nesola, ka viņš noteikti nokļūs teātra štatā.
E. Tišheizere: – Mīļie, garantētu darba vietu nesola neviena augstskola!
Kas paklupināja “Tuvo pilsētu” un “Pakļaušanos”
– Ir divas izrādes, kas saviļņoja sabiedrību, sašķeļot gandrīz vai pretējās nometnēs. Šīs sarunas sākumā jau minējām “Tuvo pilsētu”. Sarunā ar mani rakstniece Māra Svīre teica – “Spēlmaņu nakts” balvu šis darbs nedabūs. Nu izrādās, izrāde nav pat nominēta, arī Kirils Serebreņņikovs ne. Otra ļoti dažādi vērtētā izrāde ir Alvja Hermaņa “Pakļaušanās”. Kas liedza šīm izrādēm tikt līdz nominācijām?
E. Tišheizere: – Nominēšanai nepietiek ar vienu vai divām balsīm, mēs esam pieci. Atim Rozentālam kā žūrijas priekšsēdētājam ir vēl sestā balss…
A. Rozentāls: – …kuru vispār netiku izmantojis.
– Nupat šajā sarunā izskanēja, ka latviešu teātrī vairs nevalda neērtības sajūta, skarot seksuālas un erotiskas tēmas.
V. Čakare: – Tieši erotikas “Tuvajā pilsētā” nebija un diez vai tā vispār bija paredzēta. Man šo izrādi pieņemt par tīru mantu traucēja divas lietas. Jā, man ārkārtīgi patīk luga, kas runā par to, kā cilvēks jūtas mūsdienu pasaulē un atklāj to ļoti ironiskā veidā. Bet Serebreņņikova skatījumā cilvēka eksistence bija parādīta bez šai lugai piemītošās ironijas, kuru saskatīju tikai atsevišķu aktieru darbā atsevišķās epizodēs. Tā bija viena lieta, kas man likās mulsinoša, jo pret visām tām peripetijām, kurām iet cauri izrādes varoņi, izturēties svinīgā nopietnībā man likās pārspīlēti. Otra lieta, Kirila Serebreņņikova domāšana telpā mēdz būt abstrakta, vispārinošās zīmēs ietverta. Bet abstrakcija uz skatuves cilvēku personiski neskar. Šie divi aspekti man lika no izrādes distancēties, bet tas ir ļoti subjektīvi.
E. Tišheizere: – Savulaik Džilindžers izrādē “Jūdasa skūpsts” uz skatuves parādīja vienu pliku ļoti skaistu vīrieti un otru, kurš atkailinājās garīgi. Vienā brīdī man gribējās to pliko pabīdīt nost, jo vairāk vēlējos redzēt to, kurš atkailinājās garīgi. Tas teātrī arvien ir interesantāk. Plikumus labāk skatīties dzīvē.
H. Verhoustinska: – Man nav iebildumu arī teātrī.
A. Rozentāls: – Savukārt runājot par “Pakļaušanos”, jāmin tas pats, ko Henrieta Verhoustinska nule sacīja “Ciniķu” sakarā. Arī Hermaņa iestudētajā izrādē atklājas nespēja atteikties no ļoti liela daudzuma Velbeka teksta, kas padarīja izrādi smagnēju. Līdz ar to uzvedums no skatītāja prasa ārkārtīgi lielu izturību. Vili Daudziņu var apbrīnot par spēju ar tekstu tikt galā un radīt atmiņā paliekošu raksturu. Protams, interesants ir Andra Keiša aktierdarbs, kas trešajā cēlienā burtiski atsvaidzina. Aiz teksta daudzuma paliek nospiesta doma, kāpēc Hermanis tik daudz teksta atstājis, jo neapšaubāmi viņš to darījis ļoti apzināti – arī mēs taču mēdzam laiku pa laikam ārkārtīgi daudz runāt un ārkārtīgi maz rīkoties. Bet mākslinieciski ar šo pieeju režisors sev nodara pāri, jo lielākā izrādes daļa sastāv no tā, ka cilvēki sēž un runā. Vai tas viss sasniedz mērķi, varam strīdēties.
H. Verhoustinska: – Pilnīgi piekrītu Atim par uzveduma problēmu, bet tajā izrādē, kuru redzēju es, spēju kaut kā tik ārkārtīgi personiski identificēties ar Viļa Daudziņa nomākto, nīgro varoni, kurš neko vairs negrib un mokās! Tas, kā viņš savas nespējas dēļ pasākt jel ko jēdzīgu uz dīvāna savijas vai pilnīgi mezglā, vien ir ko vērts! Tas dīvāna varonis mani uzrunāja. Daudziņa personāžs nostiprināja sajūtu, ka viena no tēmām šajā sezonā ir pusmūža vīrieša krīzes. Lai piesaucam tādas izrādes kā “Pērs Gints”, visa Džilindžera “triloģija” (“Iemīlējās muļķis muļķītē”, “Bannija Manro nāve”, “Platonovs un viņa sievietes”), Gruzdova “Klusā daba ar resno puisēnu”, arī “Tuvā pilsēta” – un tas droši vien saistīts ar attiecīgās paaudzes režisoriem, kas šīs izrādes iestudē. Bet, protams, katrā atsevišķā gadījumā pusmūža vīrieša krīzes tēma pāraug globālākā tēmā, runājot gan par latviešu sabiedrības daļas, gan visas Rietumu civilizācijas krīzi.
