E. Līcītis: – Kamdēļ tiek veidots mums bīstamais impēriskās domāšanas noskaņojums? Tam taču kaut kādā veidā jāizlaužas? 14
– Putins kā personība nekad nav zaudējis KGB virsniekā iepotēto impēriskās domāšanas ideoloģiju, tālākā Krievijas kā PSRS lomas pārņēmējas pasaules “miera” uzturēšanā. Lasīju vācu laikrakstā “Die Welt” analītisku rakstu par Putina psiholoģisko portretu. Viņš iedzīvinot Krievijas ambīcijas un kompleksus, kuru pamatā ir PSRS sabrukšana, kad ar Krievijas lomu pietiekami nerēķinājās. Savukārt no Kremļa nesen klusi pieņemtās jaunās militārās doktrīnas pazudusi tēze par sadarbību ar NATO un – kas mums nevēlamākais – ka vajadzīga buferzona ap Krieviju, lai NATO nepietuvojas robežām. Ukraina ir pirmais izmēģinājums radīt buferzonu, kurā ir valstis ar Maskavai saprotamām un pakļāvīgām valdībām. Tas ir vienots komplekts – mazvērtības kompleksa nomešana, revanšisms, lielkrievu domāšana, – kas tiek maskēts zem Krievijas miera un vērtību nesējas tēla. Paralēli skan teksti, ka ir pienācis laiks atteikties no ASV pasaules varas monopolietekmes, Krievijai arī jāpiedaloties pasaules kārtības noteikšanā ar ASV līdzvērtīgiem noteikumiem. Tas skan pietiekami agresīvi un dara mūs uzmanīgus. Tādēļ uzreiz necelsim paniku, bet ņemsim vērā, ka vienīgā atbilde uz šo ir savas valsts nostiprināšana Eiropas Savienības un NATO sastāvā.
V. Krustiņš: – Vai mūsu sabiedrība saņem pareizās situācijas diagnozes? Vai valstsvīru izpratne par apkārt notiekošo ir adekvāta?
– Publiskajā telpā izpratnes plašumu, problēmas kompleksitātes izpratni un dziļumu maz redz. Prioritāšu uzstādījumā kā ES prezidējošai valstij mums ir Austrumu partnerība. Man šī laika prioritāte būtu Latvijas, arī citu Austrumeiropas dalībvalstu straujāka integrācija ES un NATO struktūrās. Ja kaimiņos notiek būtiskas ekonomiskās, politiskās konstrukcijas maiņas, mums kā robežvalstij arī ātrāk jāreaģē un jāpārkārto savas prioritātes. Protams, kāpēc kaut ko nepārdot arī Centrālāzijā, bet tā nav bāzes ekonomika. Jāapzinās, kurai ekonomikai mēs piederam. Nevaram spēlēt graudu lomu starp diviem dzirnakmeņiem, divām sistēmām – pat ja dzirnakmeņi kustas vienā virzienā, tikai viens ātrāk, otrs lēnāk, – mēs tiksim samalti. Latvijai ir tikai trīs iespējas. Bijām vienā sistēmā, no kuras izstājāmies. Otrs variants – būt par graudiem starp diviem dzirnakmeņiem. Un trešais, uz kuru es vedinu, – būt absolūti integrētiem jaunajā ģeopolitiskās domāšanas telpā – struktūrā, ko sauc par Eiropas Savienību un NATO. Integrētiem kā atbildīgiem šīs sabiedrības locekļiem, integrētiem darba dalīšanā, pieredzes pārņemšanā un likumdošanā. Pats galvenais – emocionāli un intelektuāli mums jābūt Rietumu kultūras sastāvdaļai.
