E. Līcītis: – Vienpadsmitajā gadā savienībā – vai tad mēs par maz emocionāli, intelektuāli piederam Eiropai? 14
– Domāju, ka jā. Sāksim ar uzņēmējiem. Paanalizējot uzņēmējdarbības vidi, mana iekšējā sajūta, kas gan vairāk balstās uz psiholoģiskiem vērojumiem, nevis socioloģiskām aptaujām, saka tā – tas ir Latvijas uzņēmēju mazākums, kas spēj iekļauties Rietumu saimnieciskajā telpā. Eksporta skaitļi it kā pārsvarā būtu tajā virzienā, bet liela eksporta daļa ir uz kaimiņiem Igaunijā, Lietuvā, un tas ir mums līdzīgs uzņēmējdarbības mentālais līmenis. Nišas produkti, protams, nokļūst Skandināvijā un citur, bet es runāju par daudz augstākas, sarežģītākas pakāpes tautsaimniecību, kas Latvijai nodrošinātu dziļāku integrēties spēju Eiropas Savienībā. Tas būtu arī lielāks drošības faktors ar iekļaušanos augstāk organizētā ekonomikā. Tad mēs esam sastāvdaļa kaut kam tādam, ko vērts aizsargāt. Tālāk – cik politiķu spējīgi integrēties Rietumu politiskajā vidē? Izņemot vienu otru pārpratumu, lielākoties Eiroparlamenta deputāti, kurus izvēlējām, Briselē ir profesionāļi un labi. Taču mūsu ministri, prezidenta institūcija un Saeima – cik ātri, cik lielā mērā tie spēj pārliecināt par Latvijas valstiskajām vajadzībām kolēģus Briselē, kā arī citās Eiropas valstu galvaspilsētās? Tā darbakārtība, kas šobrīd ir Merkeles vai Olanda programmā, man liekas diezgan atšķirīga no Latvijas – ES prezidējošās valsts – liktās darbakārtības. Lielās problēmas Ukrainā patlaban risina pat ne Junkers vai Mogerīni, bet nacionālo valstu augstākie līderi. ES, protams, ir un var būt lietderīgs instruments, ja to atbrīvo no liekām, dekoratīvām funkcijām. Neesam pārvarējuši to līmeni ES, kur nacionālo valstu interešu dominantes vietā būtu kolektīvā atbildība par ES kā sistēmu. Un šādā modelī, protams, mazām valstīm ir mazāka ietekme uz kopējiem procesiem.
– … jo mums ir maza paja?
– Arī tas, bet es pirmkārt uzsveru – zems integrācijas līmenis ES struktūrās. Junkers arī nāk no mazās Luksemburgas, taču viņa svars ES iekšienē ir ļoti iespaidīgs. Ar interesi vēroju grieķu premjera un finanšu ministra uzvedību. Jā, šantažējošu. Un ES ar pierēm sasitas kopā – konservatīvas, taupīgas ekonomikas politika ar pretēju, galēji kreisu spārnu, kas Atēnās nāca pie varas tikai tāpēc, ka spiediens uz Grieķiju bija tik liels, ka daudziem nelikās panesams, iespējams, tas satricināja nācijas pašapziņu. Ja mums liekas, ka ES ir ideāla konstrukcija un mēs esam ideāli, tad tas ir ļoti kļūdaini. Un tad neredzam, kas notiek daudz dziļāk. Dziļāk, ko vienmēr uzsveru, reģionālās politikas neesamība, vismaz atbilstoši laika prasībām, nereformēta izglītība un nesakārtotība citās nozarēs. Jebkurā krīzē jārēķinās, ka arvien vairāk pilnvaru tiek nodots centrālai varai. Un tagad nāk krīze saistībā ar Krieviju. Nav domājams, ka vienā pusē attīstās arvien autoritārāks režīms ar impēriskām ambīcijām, kurā šaurā lokā spēj nolemt sākt vai nesākt karot, bet ES tikmēr nemainās laikiem līdzi, nekļūst monolītāka un ātrāka lēmumu pieņemšanā. Tas nozīmē, ka ir pienākuši vēsturiskie laiki, kad jāmainās arī demokrātiskām struktūrām. Manuprāt, ES jākļūst daudz askētiskākai savā uzbūvē, atbildīgākai, un nav pieļaujams, ka tā ir nacionālo valstu savstarpējās apspēles mehānisms, kur lielie dabū cauri intereses, mazais neko īpaši nespēj ietekmēt. Es labprāt redzētu, ka bez ārlietu ministra arī citi mūsu līderi būtu daudz vairāk Eiropā un ka viņi tur būtu cīņasspējīgi. Integrācija pēc iespējas dziļāk Eiropā ir modernas nacionālās valsts izdzīvošanas karkass, jo tādējādi spēsim mums svarīgās nacionālās vērtības kopt un uzturēt – caur ekonomiskās labklājības un reģionālās attīstības prizmu. Un NATO nostiprināšanās šai teritorijā tikai piešķir drošumu konstrukcijai. Mums jābūt atbildīgākiem arī par investoru piesaisti Latvijā, tajā skaitā nekustamā īpašuma sektorā. Investoru kvalitāte ir viens no smalkā Eirointegrācijas mehānisma nozīmīgiem punktiem.
