Nepieļausim, ka latviešu valoda paliek tikai Dainu skapī 0
Lauma Paegļkalna, Rīgas domes deputāte, aizsardzības ministra juridiskā padomniece
Es negribu gaidīt dienu, kad uz šo jautājumu būs jāatbild ar nožēlu.
Latviešu valoda man nav tikai vārdi, kurus protu izrunāt. Tā ir valoda, kurā spēju pateikt, kas man sāp un kas man rūp. Kurā varu aizstāvēt savu pārliecību, iebilst varai, prasīt taisnīgumu un sadzirdēt otru cilvēku. Tajā glabājas mūsu atmiņa, un tajā mums jāspēj runāt arī par pasauli, kas vēl tikai top.
Latviešu valoda ir viena no divām dzīvajām baltu valodām. Dainu skapis ir iekļauts UNESCO programmas «Pasaules atmiņa» starptautiskajā reģistrā, bet Dziesmu un deju svētku tradīcija – Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tas, kas mums šķiet tik pazīstams – dziesma, vārds, balss līdzās citai balsij – ir saglabāts paaudžu darbā.
Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir ietverta arī Latvijas Republikas Satversmes negrozāmajā kodolā un ir viens no Latvijas valsts konstitucionālās iekārtas virsprincipiem. Taču konstitucionāls princips iegūst īstu nozīmi tieši tad, kad cilvēks to var piedzīvot savā ikdienā, arī ieejot veikalā, apsēžoties kafejnīcā vai zvanot pakalpojumu sniedzējam.
Valodu nevar nosargāt, vienīgi godinot pagātni. Tai ir jābūt vajadzīgai un lietojamai nepārtraukti.
Tai jāskan bērna klasē un ārsta kabinetā. Tajā cilvēkam jāspēj saprast likumu, kas ietekmē viņa dzīvi, un lēmumu, ko pieņem viņa pašvaldība. Latviski jābūt iespējai apgūt zinātni, radīt tehnoloģijas, rakstīt līgumus un saņemt skaidru atbildi no valsts. Ja kādā no šīm jomām mūsu valodai vairs neatrodas vieta, mēs zaudējam vairāk nekā dažus vārdus. Mēs sašaurinām telpu, kurā varam pilnvērtīgi dzīvot savā valstī.
Kā patriote es vēlos Latviju, kurā latviešu valoda ir pašsaprotama kopīga valoda. Kurā cilvēkam ir ne tikai iespēja to apgūt, bet arī – lietot. Kurā valsts pati rāda piemēru: runā skaidri, raksta saprotami un nepadara savu valodu par šķērsli starp iestādi un cilvēku.
Tāpēc man ir svarīgi, ka š. g. 15. septembrī stājās spēkā grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas skaidri noteic patērētāja tiesības saņemt pakalpojumu valsts valodā: pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pirmā un primārā mutvārdu saziņas valoda ir latviešu valoda. Turklāt šie grozījumi nodrošina arī to, ka nevienam darbiniekam nav pienākuma apkalpot klientu krieviski.
Kopā ar Inesi Lībiņu-Egneri un Valsts valodas centru strādājām pie šiem grozījumiem, un Saeima tos pieņēma. Vēlējos, lai likumā bez aplinkiem būtu pateikts tas, kam mūsu valstī jau sen vajadzēja būt pašsaprotamam: cilvēkam nav jālūdz īpaša atļauja, lai Latvijā saņemtu pakalpojumu latviski un lai pakalpojuma sniedzējs vai preces pārdevējs nebūtu faktiski spiests pāriet uz valodu, kurā cilvēkam nav nedz jārunā, nedz jāsaprot.
Likums aptver arī pakalpojumu dokumentus, digitālās saskarnes un valodas izvēli tehniskajos risinājumos, piemēram, tīmekļvietnēs un zvanu centros. Citiem vārdiem, turpmāk filmu subtitriem, tālruņa operatoriem, mājaslapām un citiem digitālajiem risinājumiem būs jābūt tikai valsts valodā vai līdztekus tai kādā no Eiropas Savienības dalībvalsts vai kandidātvalsts valodā. Šo prasību ieviešanai uzņēmējiem dots laiks līdz 2027. gada 30. jūnijam. Tās ir pārmaiņas, ko pamazām redzēsim un dzirdēsim arī ikdienā.
Varētu jautāt: vai tiešām ir tik svarīgi, kādā valodā sākas saruna ar pārdevēju vai kādas valodas vispirms piedāvā automātiskais atbildētājs? Manuprāt, ir. Šādos brīžos kļūst redzams, kuru valodu savā valstī uzskatām par pašsaprotamu. Neviena atsevišķa saruna neizšķir valodas nākotni. Taču tūkstošiem ikdienas sarunu veido vidi, kurā šai valodai vai nu ir vieta, vai tās pamazām kļūst mazāk.
Mūsu vēsture māca, ka latviešu valodas vieta nav radusies pati no sevis. Atmodas laikā tās atgūšana bija daļa no ceļa uz valstiskās neatkarības atjaunošanu. Taču mēģinājumi apšaubīt latviešu valodas kā valsts valodas nozīmi turpinājās, lai atceramies valodas referendumu ne tik senajā 2012. gadā.
Šodien valodas jautājums skan arī citā, sāpīgā kontekstā. ANO novērotāji ir dokumentējuši, kā Krievija okupētajā Krimā uzspiež krievu valodu un ierobežo cilvēku iespējas uzturēt ukraiņu valodu un kultūru. Redzot to, es nevaru valodu uzskatīt par mazsvarīgu sadzīves detaļu. Tās vieta publiskajā dzīvē ir saistīta arī ar cilvēku tiesībām saglabāt savu identitāti. Vēsture atkārtojas, jo šo uzspiešanu mēs esam piedzīvojuši vairāk nekā 50 gadus.
Tomēr valodu stiprinām ne tikai ar likumiem. Mēs to stiprinām arī ar attieksmi. Ar pacietību pret cilvēku, kurš latviski vēl mācās runāt. Ar prasību, lai valsts informācija būtu saprotama. Ar pārliecību pašiem turpināt sarunu latviski, nevis automātiski pāriet uz citu valodu, kaut neviens to nav lūdzis. Ar rūpēm par to, lai bērnam šī valoda piederētu ne vien mācību stundā, bet arī grāmatās, spēlēs un viņa nākotnes iespējās.
Es gribu, lai latviešu valoda ir droša savās mājās un atvērta ikvienam, kurš šīs mājas sauc par savējām. Lai tā spēj augt līdzi laikam, nezaudējot balsi, ko esam mantojuši.
Tāpēc negaidīsim, ka latviešu valodu mūsu vietā nosargās kāds cits. Lietosim to visur, kur veidojam Latvijas ikdienu. Turpināsim sarunu latviski. Prasīsim, lai mūsu tiesības tiek ievērotas. Un nodosim nākamajai paaudzei valodu, kurā tā varēs ne tikai atcerēties Latviju, bet arī veidot tās nākotni.
