“Čau!” sakām gandrīz katru dienu, bet vien retais zina tā vēsturi Latvijā; skaidro valodnieki
0
Uz mirkli apstājies un padomā, kas ir tavs visbiežāk izmantotais vārds latviešu valodā. Daudziem no mums pār lūpām bieži ikdienā izskan sasveicināšanās vai atsveicināšanās vārdi. Viens no tiem – čau!.
Kā zināms, čau! jeb ciao! saknes ved uz Itāliju. Bet kā tas nākas, ka mēs, latvieši, to sākām izmantot arī mūsu valodā? Šādu jautājumu uzdod arī “Threads” lietotāja: “Vai kāds zina, kad un kāpēc Latvijā sāka izmantot “čau” kā sveicienu?”
Komentāros izskan vairāki minējumi, kāpēc Latvijā sāka izmantot čau!:
“Sešdesmitajos gados pa radio bieži skanēja itāliešu partizānu dziesmiņa “Bella čau, Bella čau, Bella čau, čau, čau!”, un iznāca latviski tulkotā Astrīdas Lindgrēnas grāmata “Brālītis un Karlsons”. Ko viņi saka, kad satiekas? “Čau, čau, Brālīt!” “Čau, čau, Karlson!””
“Bija tāda populāra dziesmiņa “Chao, chao, bambino”, pēc tās ilgi sveicinājās: “Čau, bambino!”, vēlāk saīsinot uz parastu: “Čau!””
“Var jau būt, ka Strunke tā sasveicinājās, tikai tolaik tas nebija populāri. Pirmskara Latvijā jaunieši, sasveicinoties, teica: “Moins!” Mans tētis tā šad tad sveicinājās, un “Skroderdienās Silmačos” taču saka: “Moin, Rūde, moin, Joske!” Manuprāt, tas čau ienāca no “Karlsona” – tā bija ļoti populāra grāmata un vēlāk arī izrāde. Vispirms sāka bērni, pēc tam pievienojās vecāki, un tā aizgāja.”
“Ļoti labi atceros 80. gadu otrajā pusē, kad pagalma bērni sākām teikt “čau”. Sākumā bija jocīgi. Par Strunki mūsu ciemā neko nezinājām, gan jau no “Karlsona” ienāca. Bet es vēlāk esmu domājusi, kā tad mēs, sīkie, sasveicinājāmies pirms “čau”?”
“Dzirdēju kādu anekdotisku stāstu par to, ka kāds Itālijas politiķis vai vēstnieks bija atbraucis ciemos uz Rīgu 20. gadsimta 70. gados un visus uz ielas sveicinājis ar “ciao”. Kaut kā tas kļuva populārs. Turklāt itāļu mūzika un filmas jau bija diezgan populāras visā Eiropā ap to laiku.”
Lai saņemtu oficiālu skaidrojumu par čau! ienākšanu latviešu valodā, jautājām Latviešu valodas aģentūrai. Zemāk lasāms viņu skaidrojums.
“Latviešu sarunvalodā izsauksmes vārds čau! aizgūts no itāļu valodas ciao!. Latviešu valodā tas tiek lietots neformālā saziņā sasveicinoties un atsveicinoties. Literārajā valodā tam atbilst izsauksmes vārdi sveiks!, sveika!, sveiki!.
Pateikt pavisam precīzi, kurā gadā latviešu valodā sākts lietot izsauksmes vārdu čau!, nevar.
Tomēr zināms, ka viens no pirmajiem, kam tiek piedēvēta čau! atvešana uz Latviju, ir mākslinieks Niklāvs Strunke, kurš 20. gadsimta 20. gados studējis un uzturējies Itālijā.
“Čau! Jūs ieraugāt savā priekšā iznirstam un tā sveicinām Niklāvu Strunki. Tā tas katru reizi satiekoties un atvadoties. Šis īsi aprautais “Čau” māksliniekam jau ilgus gadus raksturīgākais teiciens. Vārds gan nav paša izdomāts, bet atvests uz Rīgu no Romas un ir turienes itāļu gleznotāju parastais salutējums,” raksta Arturs Bērziņš monogrāfijā “Pazīstamas sejas” (Pētera Mantnieka apgāds, 1947). Mākslinieka 130. jubilejai par godu pirms pāris gadiem tika sarīkota izstāde ar nosaukumu “Čau, Niklāv Strunke!”, tā atgādinot, ka šis sveiciena vārds bijusi viņa atpazīšanas zīme.
Nedaudz vēlākos gados izsauksmes vārds čau! konstatējams arī daiļliteratūrā, piemēram, Jāņa Bankava romānā “Divas dvēseles” (1935) un Jāņa Jaunsudrabiņa romānā “Kapri” (1939), – tiesa gan, raksturojot tieši itālisko vidi. Izsauksmes vārdu čau! noteikti popularizējuši Astridas Lindgrēnes radīto tēlu Karlsona un Brālīša piedzīvojumi – 20. gadsimta 60. gados tulkojums latviešu valodā iznāca grāmatā, vēlāk tika iedzīvināts uz teātra skatuves un radioierakstā. Tā skanīgie “Čau, čau, Brālīt!” un „Čau, čau, Karlson!” ienāca teju katrā mājā.
Domājams, 20. gadsimta 60. un 70. gadus arī var uzskatīt par brīdi, kad čau! ienāk latviešu valodā uz palikšanu.
Īsais un skanīgais čau! latviešu valodā ienāca arī ar itāļu dziesmām. “Kad šis vārds ieklīda pie mums, kad to lietoja pirmoreiz – neņemos apgalvot. (Šķiet, ka pati to pirmoreiz sastapu itāliešu dziesmas “Sveika, māmiņ!” piedziedājumā.) Tāpat nevaru nosaukt mirkli, kad izrunāju to pirmoreiz. Tāpat kā daudziem vārdiem, arī šim sākumā bija īpatnēja garša (ir vārdi, kas īpaši garšo savas labskaņas vai lietošanas aizlieguma dēļ). Bija patīkami to izrunāt un izdevīgi arī – vārda īsuma un lietošanas plašuma dēļ. Un galvenais – kā jau visus modes untumus, vieni čau! pēla, otri cēla vai debesīs. Taču to, kas līdzēja šā vārda izplatībai, bija vairāk,” 1977. gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne”, aicinot diskutēt par vārda nepieciešamību latviešu valodā, raksta L. Vilsone.
Viņa norāda – vārdam nebūtu ne vainas, bet tas iesakņojies sarunvalodā un tiek lietots sasveicinoties ikvienā diennakts stundā, aizstājot labrīt!, labdien!, labvakar!, labu veiksmi!, visu labu! un citus vārdus, kas, pēc publikācijas autores domām, latviešu valodā ir daudz precīzāki.
Iepriekš minētajā publikācijā iezīmējas tā laika visai negatīvā attieksme pret aizguvumu arī valodnieku vidū. “Latviešu valodas kultūras jautājumos” (1974, Nr. 10) Janīna Rapša raksta, ka bieži vien dzirdami arī pusnopietni, puspajokam teikti, latviešu valodai sveši vārdi, kā čau!, un norāda: “Kultivēt šādus aizguvumus, kas uzlūkojami par barbarismiem, nav nekādas vajadzības, jo mums attiecīgajiem gadījumiem ir gluži piemēroti izsauksmes vārdi.”
No rakstītā varam arī secināt, ka sākotnēji sveiciens čau! valodā ienācis, nevis kā neitrāls neformālas sasveicināšanās vārds, bet gan ar zināmu stilistisku nokrāsu, tika izteikts it kā jokojot.
Vēl 20. gadsimta 90. gados valodniece Inta Freimane (Valodas kultūra teorētiskā skatījumā. Rīga: Zvaigzne, 1993) čau! raksturo kā modes vārdiņu bez īpaša profesionāla, vecuma vai cita ierobežojuma.
Tomēr šobrīd, 21. gadsimta trešās desmitgades vidū, droši varam teikt, ka izsauksmes vārds čau! latviešu sarunvalodā ir atradis pastāvīgu vietu un, visticamāk, tādu arī saglabās. Valodniece Ārija Ozola ir atzinusi – čau! kļuvis par izplatītu sveicinājuma vārdu un pret to nebūtu nekas iebilstams.
“Tas ir īss, draudzīgs, familiārs, tomēr paviršas sasveicināšanās un atsveicināšanās vārds, kas piemērojams dažādām neoficiālām situācijām.” (Ozola, Ārija. Pārdomas par sveicinājuma vārdiem gadsimtu gaitā. Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi. Populārzinātnisku rakstu krājums. Nr. 5. Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2010.)
Vismaz divas paaudzes ir uzaugušas kopā ar izsauksmes vārdu čau!, ko ik dienu velta saviem ģimenes locekļiem, draugiem, kolēģiem un citiem tuviem cilvēkiem, un arī vecāko paaudžu vārdu krājumā tam ir sava stabila vieta.
Protams, ir arī cilvēki, kas to savā vārdu krājumā nav uzņēmuši. Sveicinājuma vārdi sveiks!, sveika!, sveiki! no valodas nav zuduši, bet oficiāluma ziņā ir ieņēmuši stāvokli starp labdien!, uz redzēšanos! un čau!. Vērosim, ko nesīs nākamās desmitgades.”
