Vēstules nelabajam 4
Eksorcisma rituāls bija atkarīgs no cietēja apsēstības pakāpes. Vieglākajos gadījumos, kad runa bija par dēmona ļaunprātību izraisītu vājumu, pietika ar vienkāršu svētīšanu, un šajā gadījumā eksorcisms izpaudās kā parasta lūgšanās par atveseļošanos. Eksorcismu šā vārda īstajā nozīmē uzsāka tad, kad dēmons jau bija pilnībā pārņēmis savā varā cietēja ķermeni. Eksorcists uzskatīja, ka spēj uzturēt dialogu ar pašu dēmonu.
Tiesa, eksorcismu lietoja ne tikai saistībā ar apsēstajiem. Romas katoļu baznīcā eksorcisms bija arī neatņemama kristīšanas ceremonijas sastāvdaļa. Valdīja uzskats, ka kristīšanas ceremonija neofītu ne tikai piesaista Kristus baznīcai, bet vienlaikus arī izdzen no viņa dvēseles tur mītošo permanento nelabo, automātiski nomainot to ar Jēzus Kristus konstrukciju.
Eksorcisma tekstu ne gluži vienmēr izrunāja skaļi, un ne vienmēr arī bija nepieciešams rituālais pavadījums, jo valdīja uzskats par īpašo iedarbīgumu, kāds ir rakstiskajiem eksorcismiem, kurus varēja vienkārši uzkārt apsēstajam kaklā. Tiesa, šo paņēmienu par īpaši drošu gan neuzskatīja. Gallu hronikās vēstīts par kādu meiteni, kuru nomocījis īpaši negants dēmons un kurai kaklā uzkārti daudzi eksorcisma teksti. Taču nelabais ne tikai nav vēlējies no viņas nākt laukā, bet vēl arī izsmējīgi teicis vienam no šā pasākuma dalībniekiem, sak, tu jau vari uzkraut kaut vai visu Aleksandrijas manuskriptu smagumu, vienalga nespēsi mani izdzīt laukā no trauka (vasculum), ko esmu sev ieguvis, kamēr nenāks kāda spēcīgāka pavēle…
Vēl senie nelabā izdzinēji rakstīja eksorcisma vēstules, kurās dieva vārdā pašpārliecināti pavēlēja dēmonam pamest apsēsto ķermeni, piesaucot visus zināmos svētos visās iespējamās kombinācijās, turklāt piekodinot to darīt ātri un nesāpīgi. Esot bijuši dažādi gadījumi: tādi, kuros nelabais bramanīgi “lecas” pretim, kā arī tādi, kad tas pat nenogaida, kamēr vēstneši ar attiecīgo rakstu darbu nonāks līdz viņiem.
