Foto – Fotolia

Zombijs nāk! Īss, bet pamatīgs ieskats “dzīvo miroņu” mitoloģijā 1

Starp dzīvību un nāvi

APTAUJA. Kurām partijām novēlat tikt 14. Saeimā, un kurām vajadzētu veidot valdību?
14.Saeimas “krēslu” iespējamais sadalījums, ja vēlēšanas būtu notikušas septembrī 113
VIDEO. “Labākā priekšvēlēšanu reklāma, kāda redzēta!” Tiktokeri parodē partiju solījumus 1
Lasīt citas ziņas

Zombijs ir ļoti savdabīga būtne – ne dzīva, ne mirusi, un tādas visbiežāk sastopamas Haiti salā. Leģendas vēsta, ka zombijs ir miris ķermenis bez saprāta un dvēseles, bet tas atrodas burvja varā, kas to pakļāvis sev un izrīko. Katrā ziņā haitieši tic zombijam un baidās no tā. Vēl gan par zombijiem uzskata arī mūsdienu rietumpasaules visnotaļ dzīvos iedzīvotājus, kurus pasaules pārvaldītāju elite “sazombējusi” kļūt par negausīgiem patērētājiem, akli ticēt visiem propagandas meliem un uzskatīt sevi par labklājībā dzīvojošiem biorobotiem, bet tas laikam jau ir gluži cits stāsts…

Par pierādījumu tam, ka klasiskie zombiji patiešām eksistē, min gūzmu piemēru, kas neesot skaidrojami nekā citādi kā tikai tā, ka tie ir staigājoši miroņi. Pētnieks Viljams Sibruks pats esot Haiti reāli sastapies ar zombiju un kopš tā mirkļa nesatricināmi tic itin visam, ko par tiem stāsta. Sibruks apraksta savu personisko sastapšanos ar radījumu, kas, viņaprāt, ir visšaušalīgākais no visām pārdabiskajām parādībām. “Visbriesmīgākās ir acis. Un tā nav tikai mana iztēle. Tās patiešām bija miroņa acis, taču ne jau gluži aklas, bet gan kvēlojošas, dažādi fokusētas, neko neredzošas. Tāpēc seja izskatījās vienkārši šaušalīga. Tās bija tik tukšas, it kā aiz tām nekā nebūtu. Ne jau tāpēc, ka nebija nekādas izteiksmes, bet gan tāpēc, ka vienkārši nebija nekādu iespēju kaut ko paust. Līdz tam mirklim es Haiti jau biju redzējis tik daudz lietu, kas atrodas ārpus parastās cilvēku pieredzes, ka uz mirkli pilnībā it kā atslēdzos un nodomāju, drīzāk – sajutu: ak, kungs, bet varbūt visas šīs blēņas tomēr ir patiesība…”

CITI ŠOBRĪD LASA

Zombiju liktenis ir šaušalīgāks par to, kas piemeklējis vampīrus un vilkačus. Piemēram, vampīri vismaz atgriežas pie tiem, kurus mīl, tos var atpazīt un pat noturēt. Vilkačus ir iespējams ievainot, un tie spēj ieņemt cilvēka veidolu. Bet zombijs ir absolūts automāts bez vismazākās saprāta devas, nolemts eksistēšanai pusmiegā, un tas var kustēties, baroties, dzirdēt un pat runāt, taču neko neatceras par savu pagātni un neapjauš savu tagadni, tas bez jebkādām atpazīšanas pazīmēm var ielūkoties acīs tiem, kurus mīlējis, un rāmi paiet garām pats savai mājai.

Ne īsti dzīva būtne, ne gluži spoks – zombijs, iespējams, ir uz mūžīgiem laikiem ievietots šajā “starprobežā starp dzīvību un nāvi”. Vampīri ir dzīvie miroņi, toties zombiji – staigājošie miroņi, ķermeņi bez dvēseles un saprāta, kam ar burvestības spēku piešķirts dzīvības veidols. Un to īpašnieki ir burvji, kas tos izmanto kā savus vergus vai arī iznomā citiem, visbiežāk – darbiem tīrumos.

Foto – Shutterstock

Miroņi atnāk un staigā pa ielām

Haiti ir šā fenomena dzimtene, un tajā cirkulē gūzma nostāstu par ļaudīm, kuri nomiruši, apglabāti, taču pēc neilga laika atkal negaidīti uzradušies, tikai tagad jau kļuvuši par zombijiem. Vienu no leģendārākajiem stāstiem, ko pirmo reizi 1938. gadā aprakstījusi amerikāņu rakstniece Zora Hērstone, joprojām var regulāri dzirdēt stāstām Haiti.

Pievilcīgā meitene Marija nomira 1909. gadā. Bet piecus gadus pēc viņas nāves Haiti galvaspilsētā Portoprensā viņu kāda nama logā ieraudzīja un atpazina bijušie skolas biedri. Nama īpašnieks kategoriski atteicās kaut ko paskaidrot, tāpēc pie lietas ķērās Marijas tēvs. Kad meklētāji atkal atnāca pie galvaspilsētas nama, tajā nebija ne meitenes, nedz arī nerunīgā īpašnieka. Savukārt tajā laikā Portoprensā jau bija sākušas cirkulēt baumas, tāpēc, lai nomierinātu ļaužu prātus, izlēma atrakt meitenes kapu. Zārkā gulēja skelets, kas tomēr bija pārlieku garš skolas vecuma meitenei. Taču tas bija ietērpts tajās drēbēs, kurās apglabāja Mariju.

Mēļoja, ka Mariju no kapa izracis kāds burvis un pārvērtis zombijā, taču tad, kad viņš pats nomiris, atraitne šo meiteni atdevusi vietējam katoļu mācītājam. Pēc tam, kad Mariju bija pamanījuši skolas draugi, runāja arī par to, ka vecākiem tomēr izdevies viņu uzmeklēt un, pārģērbtu katoļu mūķenes drēbēs, izvest uz Franciju, kur viņu apciemojis brālis.

Tiesa, šis nav īpaši tipisks stāsts par zombijiem, jo tajos parasti visskumjākais ir tas, ka zombijiem jau vairs neviens nespēj palīdzēt. Tuvinieki un draugi parasti neko neuzzina par notikušo transformāciju, un, ja pat kaut ko uzzina, ir pārlieku sabijušies, lai sadūšotos uz kaut kādām darbībām.

Hērstone pierakstījusi arī stāstu, ko pavēstījusi kāda nomiruša zēna māte. Pēc apbedīšanas, nakts vidū, nelaiķa draugus pēkšņi pamodinājusi ārkārtīgi izbiedētā zēna māte un viņa māsa. Izrādās, naktī māsa pēkšņi uz ielas izdzirdējusi dīvainu troksni un dziedāšanu. Acumirklī viņa atpazinusi mirušā brāļa balsi. Viņa izbīlī sākusi skaļi raudāt, pamodinot māti, kura, paskatījusies pa logu laukā uz ielas, ieraudzījusi šaušalīgu zombiju procesiju, kas bezmērķīgi klimta pa ielu, un šo būtņu vidū bija skaidri saskatāms arī iepriekšējā dienā apglabātais zēns. Ar grūtībām cilājot kājas, zēns pietuvojies atvērtajam logam un pēkšņi sācis žēli gaudot. Hērstone raksta, ka šī šaušalīgā aina pilnībā satriekusi zēna māti un māsu. Drīz procesija aizgājusi, izzūdot skatienam. Pēc šā notikuma zēna māsa sajukusi prātā.

Nelaimīgo afrikāņu sūrais liktenis

Lai saprastu, kāpēc zombiji pēkšņi sadomā rīkot kaut kādus gājienus, kāpēc haitieši no tiem tik ļoti baidās un kas var notikt ar tiem tuviniekiem, kuri tomēr sadūšosies atbrīvot savus nomirušos tuviniekus no burvju varas, vispirms nepieciešams ielūkoties Haiti pagātnē, galvenokārt tieši vudū reliģiskajā praksē.

Vudū, kā zināms, ir unikāls afrikāņu, katoļu un savā ziņā arī Amerikas indiāņu un Eiropas okultisma apvienojums. Tomēr visdziļākās tā saknes meklējamas Āfrikā, un vudū parādīšanās saistīta ar lielas afrikāņu vergu partijas ierašanos Haiti. Šis šaušalīgais periods cilvēces dzīvē sākās 16. gadsimtā, kad Haiti pārvaldīja kristiešu asiņainie rokaspuiši no Spānijas, un jo īpaši uzplauka 17. gadsimtā, kad sala pārgāja Francijas valdījumā. Tā kļuva par visbagātāko Francijas koloniju, un, lai spētu uzturēt šo statusu, bija nepieciešami vergi. Eiropas vergu tirgoņi – pārsvarā ebreji – ar dzīvo preci nodrošināja Jaunās pasaules plantācijas, piegādājot tos galvenokārt no Āfrikas rietumu piekrastes, tāpēc viņi bija gatavi apmierināt arī aizvien pieaugošās franču prasības.

Tajos retajos gadījumos, kad franču varas iestādēm radās kaut kādas problēmas ar vergu tirdzniecību, tās allaž atrunājās, ka tas esot vislabākais veids, kā afrikāņu pagānus pievērst kristietībai. Raugi, citas zvērības neesot tik efektīvas. Tādējādi faktiski visi vergi automātiski kļuva arī par katoļu baznīcas “avīm”. Turklāt viņi pamanījās mazliet mainīt virkni kristiešu doktrīnu, pielāgojot tās savam dabiskajam temperamentam un vajadzībām, sajaucot kristiešu ceremonijas ar saviem reliģiskajiem rituāliem. Šis savienojums saglabājies līdz pat mūsdienām. Proti, pilnībā nerēķinoties ar skaudīgās kristiešu baznīcas protestiem, lielākā daļa haitiešu faktiski vienādā mērā vienlaikus piekopj gan katolicismu, gan vudū.

Uz Haiti vergus veda no visas Āfrikas rietumdaļas, taču lielākā daļa piederēja ciltīm, kas runāja jorubu valodā. Un šīs ciltis ticēja garu iemiesošanās fenomenam. Nošķirti no dzimtās zemes un tuviniekiem, šaušalīgos apstākļos pārvesti uz nepazīstamu valsti, neskatoties uz kristiešu varmācību, vergi tomēr spēja saglabāt pieķeršanos savām tradīcijām. Viņi joprojām godināja maģiju un buršanu un atcerējās savus dievus un senču garus, kurus bija pielūguši Āfrikas mežos, un tas tad arī veidoja vudū rašanās bāzi Haiti. Šī reliģija uzplauka ārkārtīgi strauji, ļoti samulsinot kristiešus, bez īpašas sludināšanas un piespiedu pievēršanas izplatījās salā un apvienoja no savas dzimtenes brutāli aizvestos cilvēkus. Kristieši acumirklī parūpējās, lai franču laicīgā vara šo reliģiju aizliedz, savā aprobežotībā neatskārstot, ka tādā veidā tikai nodrošināja vudū popularitāti un tās krietni vien šaušalīgo mistisko dominanti.

Bet verdzība tostarp bija lielisks peļņas avots. Ap 1750. gadu uz Haiti atveda vismaz 30 000 vergu katru gadu! Paaudzes nomainīja viena otru, taču dvēseles smeldze un nostalģija pēc dzimtenes nenoplaka, kamēr pamazām nobrieda augsne dumpim. 1757. gadā Haiti sala veica mēģinājumu iegūt neatkarību. Izbēgušo vergu sacelšanos vadīja kāds Makandals, taču franči spēja viņu sagūstīt un acumirklī sodīja ar nāvi. Drīz sekoja nākamie dumpji, kas pasteidzināja Haiti neatkarības pasludināšanu, kas notika 1804. gadā. Aizejot franču kolonistiem, kas ar saviem durkļiem šeit bija galvenie katoļu ticības uzturētāji, salā visviet izplatījās vudū reliģija.

Lielais un Mazais Labais Eņģelis

Vudū kā reliģijai ir divas puses. Viena ir ticība un pakļaušanās saviem dieviem, gluži kā klasiskajās reliģiskajās konfesijās. Otra jau ar mistisku iekrāsojumu – vudū kā melnā maģija, buršana, monstru un slepkavu pielūgšana un ticēšana miroņu atdzimušanai. Ļoti svarīga daudzu vudū ceremoniju sastāvdaļa ir asinis, tāpēc bieži upurē cūkas, vistas un gaiļus.

Vudū ceremonija notiek tā dēvētajās “pļāpnīcās” (tonnelles). Tā var būt gan kāda nožēlojama būdiņa ar netīru grīdu, gan arī gluži mūsdienīga ēka, taču visos gadījumos tur jābūt laukumiņam rituālajai dejai. Tieši dejā ceremonijas dalībnieki piedzīvo galveno vudū pieredzi, proti – garu iemiesošanos. Deja, dziedāšana un bungu ritms veido atmosfēru, kurā vudū piekopējs un gars var kļūt par vienotu veselumu, un iestājas mirklis, kad dejojošie iekrīt transā, kas noslēdzas ar samaņas zaudēšanu.

Dejojošo var pārņemt jebkurš no daudzajiem dieviem un gariem, no kuriem lielākajam vairumam joprojām ir afrikāņu vārdi. Šajā mirklī iemiesojumu guvušais ir pilnībā pārliecināts, ka kļuvis par “to” un pārņēmis atbilstoši ārējo veidolu, žestus un uzvedību. Piemēram, tas, kurā iemiesojies tēva Legbas gars, kas sargā vārtus uz citām pasaulēm un ir krustceļu dievība, kuras simbols ir kruķi, visu acu priekšā acīm redzami savecē un sāk pārliecinoši klibot. Apkārtesošie, atpazinuši garu, steidz palīgā ar nūjām un kruķiem.

Jūras dievs sāk aizrautīgi airēt ar neredzamiem airiem. Koķetas sievietes iemiesojums sāk uzvesties izaicinoši un pavedinoši. Viena no tradicionālajām dievietēm Dagomeja (no Beninas) ir lielisks sievietes un panteras apvienojums, kas joprojām saglabā savu varu Haiti, piespiežot iemiesojumu saliekt pirkstus gluži kā ķetnas nagus. Ļaunie gari spēj dejotājiem izraisīt konvulsijas. Iemiesojuma apmātība turpinās vairākas stundas, un šajā laikā cilvēks, nejuzdams sāpes, var staigāt pa kvēlojošām oglēm, iegremdēt roku verdošā ūdenī, kā arī transa stāvoklī pat nocirst sev roku pirkstus.

Pētnieks Patriks Lejs Fermers daudz laika pavadījis Haiti un piedāvā savu skaidrojumu tam, kā var rasties attiecīgā apmātība jeb iedomātā dieva iemiesošanās. Raugi, katrs Haiti iedzīvotājs jau kopš mazotnes ir apmācīts iemiesošanās mirklim, un viņš zina, ka šis brīnums katrā ziņā notiks. “Pļāpnīca”, kurā jau gaiss ir noslēpumu piesātināts un bungu dārdoņa teju vai fiziski iespaido smadzenes, viņš ieslīgst histērijas un tai sekojošās pašhipnozes stāvoklī.

Ar moderno encefalogrammu palīdzību pētnieki konstatējuši, ka cilvēka smadzenes ir neiedomājami jūtīgas pret ritmisku iedarbību. Tādējādi, mainot ceremoniālā rituāla toņa augstumu un ritmu, vudū garīdznieks – hungans – var palielināt iemiesošanās pakāpi. Lai palīdzētu ieiet apmātībā, hungani prot izmantot maģiskos pulverus un zālītes, taču runā, ka tik drudžainā atmosfērā, kādā parasti norit vudū ceremonijas, pilnīgi pietiek ar visparastākajām vielām, piemēram, pipariem.

Vudūisti uzskata, ka dievi nevar iemiesoties ķermenī, ja tur nav dvēseles, un tieši tas ir apmātību iniciējošs moments. Valda uzskats, ka vudū divas daļas veido Lielais labais eņģelis un Mazais labais eņģelis. Pirmais ir tas, ko var nodēvēt par pašapzināšanos, kas veido cilvēka būtību un dvēseli un padara cilvēku par to, kas viņš ir. Bez Lielā eņģeļa Mazais eņģelis un ķermenis zaudē saikni. Iemiesojuma laikā Lielo eņģeli izspiež, un cilvēks pārstāj būt tas, kas viņš ir, tādējādi kļūstot par to dievību, kas iemiesojusies viņa ķermenī. Parasti apmātība pāriet pati no sevis, un tad vudūista Lielais eņģelis atgriežas savā vietā. Taču dažkārt tas var notikt tikai ar tiešu hungana palīdzību. Pēc nāves ir jāparūpējas par to, lai piemeklētu no ķermeņa atbrīvotajai dvēselei jaunu mājokli. Dvēseli, kas sākotnēji uzturas upju dibenā, speciālas ceremonijas laikā izsauc hungans un ievieto to iesvētītā lādītē, kas tagad ir nomainījusi fizisko ķermeni. Tādā veidā tā kļūst par senča garu, kas sāk dot padomus un apsargā savu ģimeni.

Foto – Fotolia

Vudū burvji jeb bokori

Ideja par dvēseli ir pamatā daudzām vudū māņticībām, ieskaitot zombijus. Iziešanas mirklī dvēsele var nokļūt arī nelabā gara rokās. Protams, ir ļoti ērti iegūt ķermeni bez dvēseles, ko aizvietojusi dievība, taču, izmantojot sātaniskas mahinācijas, to savā pārziņā var iegūt arī burvis.

Vudū burvji jeb bokori ir visnotaļ šaušalīgas būtnes. Tās ar mirušajiem sazinās vai nu paši savās, vai kādu savu klientu interesēs, piekopjot visļaunāko burvestību. Dažkārt hungans un bokors ir viena un tā pati persona. Vudū garīdzniekam, kā jebkurā citā konfesijā, jāzina arī burvestību pamati, lai tādējādi spētu ar tām cīnīties. Mūsdienās hungans var uzlikt lāstu ar baltās maģijas palīdzību, taču jau rīt viņš var izmantot arī melnās maģijas elementus. Tie var izsaukt gan labos, gan ļaunos garus, piemēram, Zandoru, kas pārvērš cilvēku čūskā vai sikspārnī. Neskatoties uz to, vudūisti uzskata, ka īstens hungans nekad nenodarbosies ar burvestībām, un, protams, ir tādi bokori, kuri nekad nav bijuši vudū garīdznieki. Bokori vada slepenas biedrības, kas pielūdz nelabo un sapulcējas kapsētās, kur īsteno šaušalīgas mirušo ceremonijas.

Šie burvji no kapsētas zemes un miroņu kauliem izgatavo īpašus pulverīšus, lai ienaidniekam “uzsūtītu mironi”. Pie upura durvīm vai viņa ikdienas ceļā izbārstīts pulverītis var izraisīt paralīzi vai pat nāvi, ja vien tajā laikā hungans nav paspējis veikt pretpasākumus. Cita cīņas metode ir tāda, ka mironi ieģērbj upura apģērbā un noslēpj slepenā vietā, kur tas pamazām sadalīsies, bet nelaimīgais upuris zaudēs prātu, to meklējot. Pētnieki pauž, ka tajā gadījumā, ja upuris zina, kas notiek, un tic maģijas spēkam, esot visnotaļ viegli panākt vēlamo rezultātu.

Haiti saglabājušies dvēseli plosoši nostāsti par to, kā burvji izmanto miroņus. Jau minētais Viljams Sibruks vēsta par gadījumu ar jaunu sievieti Kamillu Tuseli un viņas vīru Metjū. Pirmajā viņu kāzu gadadienā Metjū drīz pēc pusnakts vedis sievu atzīmēt notikumu. Viņš uzstāja, lai Kamilla uzvelk kāzu kleitu. Mazliet izbijusies viņa tomēr paklausīja. Viņi devušies uz kādu svinīgi uzpostu un sveču izgaismotu istabu. Bez viņiem tur bija vēl četri viesi vakartērpos. Taču neviens nav meties apsveikt Kamillu. Metjū atvainojies viņu vietā, apsolot, ka pēc pasēdēšanas pie svētku galda vīrieši ar viņu padejos. Kamillai vīra balss likusies saspringta un nedabiska, un tad viņa piepeši ieraudzījusi, kā viena viesa nekustīgie pirksti neveikli sažņauguši vīna glāzi – tā, ka dzēriens šļakstījies laukā. Paņēmusi sveci, Kamilla strauji ielūkojusies noslēpumaino viesu sejās un atklājusi, ka atrodas telpā kopā ar četriem līķiem… Viņa panikā metusies bēgt, taču tā arī nav lāgā atjēgusies no murgpilnā notikuma. Nākamajā dienā viņas draugi devušies uz attiecīgo istabu un tur visu atraduši tieši tā, kā viņa aprakstījusi, tikai tuir vairs neesot bijis ne klusējošo viesu, ne viņas vīra Metjū. Mēļoja, ka viņš jau tajā pašā naktī aizceļojis no Haiti.

Leģenda vai fakts? Tie haitieši, kuri to vēstījuši Sibrukam, uzskatīja, ka tas ir reāls fakts. Turklāt viņi zināja vēl gūzmu līdzīgu stāstu. Bērni Haiti salā uzaug šādu melnas maģijas stāstu par spokiem un burvjiem atmosfērā. Mātes aizliedz bērniem rotaļāties ar savu ēnu, apgalvojot – ja viņi neklausīs, viņus aiznesīs bokors, vai tontons-makugs, klaiņojošs vudū burvis. Jāpiebilst, ka pēdējais brīdinājums kļuva par realitāti, kad Haiti varu ieguva diktators Fransuā Divaljē, jo viņa algotņus acumirklī nodēvēja par tontoniem-makugiem.

Tev neviens atļauju neprasīs

Šī baiļu un māņticības atmosfēra uzturēja ticību vudū. Ticot mirušo kultam, nav arī grūti noticēt melnās maģijas iespējām un tam, ka ir iespējams likt mironim kustēties un pildīt svešu gribu. Daudzi apgalvojuši, ka tieši tāds nolūks bijis Metjū Tuselam attiecībā uz saviem viesiem. Katrā ziņā no visām lamatām, kurās neuzmanīgs cilvēks var iekrist burvestības rezultātā, visšaušalīgākais ir tieši zombijs, jo ar to nespēj tikt galā praktiski neviens. Pagājušā gadsimta 50. gados grāmatas “Vudū Haiti” autors Alfreds Metro rakstījis par pētījumiem, kas saistīti ar zombijiem. Viņš raksta: “Portoprensā vispār nebija daudz tādu cilvēku, arī pietiekami izglītoto vidū, kuri daļēji vai pilnībā neticētu šiem šaušalīgajiem nostāstiem.”

Vienu no tādiem pierakstījis ar Metro. Tas ir stāsts par kādu jaunu meiteni, kura noraidījusi varena hungana precību piedāvājumu. Viņš aizgājis, zem deguna murminot dažādus draudus. Bet meitene pēkšņi saslima un drīz vien nomira. Tā sanāca, ka viņas zārks bija krietni vien par īsu, tāpēc nācās viņai ieliekt kaklu. Tajā mirklī līdzās esošā svece apgāzusies un apsvilinājusi viņai kāju. Pēc kāda laika cilvēki pamanīja meiteni dzīvu, atpazīstot pēc apsvilinājuma un šķībā kakla. Klīda runas, ka greizsirdīgais hungans pārvērtis viņu zombijā un izmantojis kā kalponi, taču drīz, sajutis pārlieku paaugstinātu interesi par šo gadījumu, bija spiests tomēr viņu “atbrīvot”.

Šo burvi vadīja vēlme atriebties, kas ir visnotaļ parasts iemesls ikviena cilvēka, kurš kādu iemeslu dēļ nav īpaši iepaticies, pārvēršanai zombijā. Dažkārt, ja vien ir piemēroti miroņi, tos pārvērš zombijos, lai izmantotu vienkārši kā bezmaksas darbaspēku. Retākos gadījumos viņi ir līguma ar nelabajiem spēkiem upuri, jo tādā veidā nelabie iekasē maksu par veiktajiem pakalpojumiem, pretim saņemot cilvēku dvēseles. Un, ja kristieši citus baida ar savas dvēseles pārdošanu nelabajam, tad vūdū sekotāji mierīgi tirgojas ar citu dvēselēm. Apmaiņā pret varu, bagātību vai jebkādiem citiem labumiem ir nepieciešams atdot sev vistuvāko un dārgāko cilvēku dvēseles. Katru gadu šī šaušalīgā procedūra atkārtojas, kamēr vairs nav palicis neviena tuvinieka, kuru varētu piedāvāt, un tad jau nākas beidzot atdot pašam savu dvēseli. Bet ķermenis, tāpat, kā gadījumos ar visiem pārdotajiem tuviniekiem, kļūst par zombiju.

Tādu līgumu slēdz, izmantojot bokoru pakalpojumu, jo tikai viņi var izveidot zombiju. Tiklīdz ir satumsis, burvis apseglo zirgu un jāj uz upura māju. Tur, pieplacis ar lūpām pie durvju šķirbas, bokors “izsūc” dvēseli un ievieto to pudelē, ko rūpīgi noslēdz. Drīz pēc tam upuris pēkšņi saslimst un tūlīt pat nomirst. Pēc apglabāšanas, parasti pusnaktī, bokors ar palīgiem ierodas pie kapa, atrok to un izrunā mirušā vārdu. Atbildot mironis mēģina pacelt galvu, jo bokors jau pārvalda viņa dvēseli. Tiklīdz tas ir noticis, bokors acumirklī tver pēc pudeles ar dvēseli un pagrūž to mironim pie deguna. Tagad tas skaitās reanimēts. Bokors izvelk to no kapa, sasien un pilnīgai atdzīvināšanai vēl sit tam pa galvu. Tad viņa palīgi rūpīgi aizrok kapu, lai nevienam nerastos aizdomas par notikušo.

Sākumā bokors un viņa palīgi ved upuri gar viņa paša māju. Runā, ka pēc tam tas vairs nekad nespēšot to atpazīt un mēģināt tajā atgriezties. Tad upuri nogādā bokora mājā vai vudū pilī, kur “pacienā” ar speciālu uzlievi. Pētnieki uzskata, ka tas ir indīgo augu – beladonnas vai datura (tā dēvētā Džimsona zāle) – ekstrakts. Koloniālisma laikā vergi bija pamanījušies ar to noindēt savus saimniekus. Savukārt citi pauž, ka to izgatavojot no tām pilēm, kas pil no miroņa deguna…

Kā pasargāt tuvinieku no kļūšanas par zombiju

Ir arī citi cilvēka dvēseles tvarstīšanas paņēmieni. Var zem mirstošā spilvena palikt trauku ar maģiskajiem priekšmetiem un zālītēm, un tas tad “iesūks” sevī dvēseli. Tāpat cilvēka dvēseli var nomainīt ar kukaiņa vai dzīvnieka dvēseli. Nevienā no šiem gadījumiem upuris neko nenojautīs. Var pat paņemt dvēseli no jau miruša cilvēka. Taču, lai arī kādu metodi izmantotu, kapa malā dvēseles loma aizvien paliek tā pati, un pēc maģisko narkotiku ieņemšanas var uzskatīt, ka lieta ir paveikta. Upuris kļūst par zombiju – šausmīgu, pakļāvīgu staigājošo mironi, kas gatavs izpildīt jebkuru burvja rīkojumu.

Lai burvis nevarētu iegūt līķi un iztaisīt no tā zombiju, jāpaveic patiešām grandiozs darbs. Vispirms ģimene, kas kaut ko tādu vispār var atļauties, kapu izbetonē. Citi apbedījumu ierīko savā dārzā vai dzīvas satiksmes ceļa malā. Tā kā bokora nolūkiem derīgs tikai gluži svaigs mironis, tuvinieki var dežurēt pie aizgājēja kapa tik ilgi, kamēr līķis sācis sadalīties. Dažkārt līķi pat vēlreiz nogalina, caurdurot tam galvu vai ievadot indi, citureiz to arī žņaudz vai vismaz apglabā ar nazi rokās, lai tas pats spētu sevi pasargāt. Bieži vien līķi kapā ieliek ar seju uz leju, bet mutē sabāž zemi vai pat aizšuj lūpas, lai tad, kad burvis izrunās tā vārdu, tas nevarētu atsaukties.

Ja cilvēks kļuvis par zombiju, izglābties no mūžīgā transa var tikai tad, ja apēd sāli, kas bieži vien kalpo kā baltās maģijas simbols. Pēc tā zombijs acumirklī apzinās savu stāvokli, saprot, ka ir miris, un uz visiem laikiem atgriežas kapā.

Grāmatā “Neredzamie” britu antropologs Frānsiss Haklijs vēsta par kādu zombiju, par ko viņam cita starpā pilnā nopietnībā stāstījis vietējais katoļu garīdznieks (!). Šis zombijs klimtis pa savu ciematu tik ilgi, kamēr beidzot aizturēts un nogādāts policijas iecirknī. Taču paši policisti bija tik izbijušies, ka neuzdrošinājās neko pasākt, tāpēc vienkārši izlika to atpakaļ uz ielas. Pēc dažām stundām kāds, saņēmis dūšu, iedeva zombijam padzerties sālsūdeni, un pēc tam tas izmocījis savu vārdu. Pēc tā zombiju atpazina viņa tante, kura turpat netālu dzīvoja. Un viņa pavēstīja, ka viņas radinieks nomiris un apglabāts pirms četriem gadiem…

Tad ļaudis pasaukuši to pašu katoļu garīdznieku, kuram zombijs esot vēlīgi pavēstījis tā burvja vārdu, kurš to atdzīvinājis kopā ar vēl vairākiem zombijiem. Tad vēl joprojām krietni sabijušies policisti nogādājuši attiecīgajam burvim vēstuli, kurā piedāvājuši savākt savu zombiju. Taču pēc dažām dienām zombijs, kas visu to laiku tā arī “rēgojās” visu acu priekšā uz ielas, beidzot pa īstam nomira. Ļaudis mēļoja, ka par “nepaklausību un izmuldēšanos” to nogalinājis pats burvis. Pēc tam beidzot drosmi atguva arī policisti un arestēja burvi un viņa sievu, taču citus zombijus tāpēc vien atrast neizdevās.

Visos šajos stāstos par zombijiem allaž ir tāds kā nepabeigtības elements. Proti, it kā būtu izlaisti kādi būtiski fakti. Tostarp gan tie paši katoļu, gan protestantu garīdznieki stāsta arī gūzmu citu stāstu, kuriem vienlaikus ir gan grūti noticēt, gan arī nav iespējams klaji neticēt – par to, ka paši savām acīm redzējuši mironi, aizvēruši zārka vāku un metuši kapā smiltis, bet pēc dažām dienām vai nedēļām sastapuši “bijušo klientu” uz ielas ar sastingušu skatienu un bez mīmikas, proti, pilnīgi nepieskaitāmu, bet vienlaikus arī ne īsti mirušu.

Zora Hērstone raksta, ka dažkārt pie kristiešu misionētājiem šīs būtnes atved pats bokors vai kāda burvja atraitne, lūdzot rast iespēju no tām atbrīvoties. Hērstone arī ilgstoši uzturējusies Haiti, un viņai ne tikai izdevies redzēt īstus zombijus, bet arī tiem pieskarties un pat nofotografēt. Tā, piemēram, viņa nofotografēja zombiju, vārdā Felīcija Fēliksa-Mentora, kura ar pēkšņu slimību nomira 1907. gadā. Taču tad viņu atrada 1936. gadā – viņa pilnīgi kaila pastaigājās pa ceļu netālu no sava brāļa fermas. Gan brālis, gan liela daļa citu cilvēku acumirklī atpazina sievieti, kuru paši bija apglabājuši pirms 29 gadiem! Felīcija bija tik drausmīgā stāvoklī, ka viņu nogādāja slimnīcā, kur pēc dažām nedēļām viņu ieraudzīja arī Hērstone. Viņa rakstīja, ka skats patiešām bijis šaušalīgs – pilnībā balta seja, gluži kā izdedzināta ar skābi, ar absolūti mirušām acīm. Viņai neko nevarēja izdarīt, neko ne pajautāt, ne sadzirdēt atbildam, tikai skatīties uz viņu. Un ilgi šādu skatu izturēt nebija iespējams.

Kāds Haiti Kriminālkodeksa pants

Tātad, kā secina vairums pātnieku, zombiji jeb kaut kas tiem ļoti līdzīgs reāli eksistē. Bet jautājums jebkurā gadījumā ir šāds: vai tie patiešām ir staigājoši miroņi? Un kā vispār varētu būt iespējams mirušam ķermenim piešķirt dzīvības paskatu? Dažādu burvestību un melnās maģijas pētnieks Montegjū Sammerss uzskata, ka ar melnās maģijas palīdzību ir iespējams radīt šķietamību par miruša ķermeņa “dzīvošanu” – tas kustēsies un pat runās, taču, kā atzinuši paši burvji, tas nav ilgstoši. Katrā ziņā uzlikt lāstu uz ilgu laiku tā, lai tas nebūtu periodiski jāatjauno, esot īstens varoņdarbs, kas ir pa spēkam “tikai visnelietīgākajiem hunganiem, kas ieslīguši visdziļākajā elles zampā”.

Bet gadījumā ar Felīsiju Fēliksu-Mentoru taču diezin vai pat visellišķīgākais lāsts spētu noturēties 29 gadus! Tāpēc, šķiet, vairāk ticams ir skaidrojums, kas pauž, ka patiesībā zombiji nekad nav nomiruši. Daudzi uzskata, ka zombijs vienkārši ir mirušā cilvēka dubultnieks. Bet, ja tas ir tā, tad kāpēc gan šis dubultnieks vienmēr izskatās un kustas kā zombijs? Zombijiem raksturīgs tas, ka tiem skatiens ir absolūti neizteiksmīgs, vērsts lejup, pilnībā bāla seja un grīļīga gaita, un tie nesaprot, kad kāds pie tiem vēršas, savukārt viņu pašu “runa” vienmēr ir absolūti bezsaturīga. Visbiežāk tās ir vienkārši kaut kādas no rīkles izlauzušās skaņas, kas atgādina rukšķēšanu.

Gandrīz vienmēr tiem ir garīgas atpalicības pazīmes, un, iespējams, daudzi no sastaptajiem zombijiem varbūt patiešām arī ir vienkārši plānprātīgie, kurus ģimene centusies cītīgi slēpt, izliekoties, ka viņi jau sen vairs nav dzīvo vidū, kamēr tie pēkšņi kaut kādā veidā pazūd, lai uzrastos vietā, kur viņus kāds atpazīst pat pēc ilgiem gadiem. Tā, piemēram, Alfredam Metro reiz kā zombiju parādīja kādu meiteni, kura izrādījās “parasta” mēnessērdzīgā, nejauši izbēgusi no mājas, kurā vecāki viņu ilgstoši turējuši ieslodzītu.

Vairums Haiti pētnieku pauž, ka tur pret zombijiem izturas kopumā ne sliktāk kā pret garīgi atpalikušajiem, jo, raugi, pēdējos, lai panāktu viņu pakļaušanos, lielākajā vairumā gadījumu vienkārši sit. Kad Viljams Sibruks bija mazliet atguvies no šoka, ko izraisīja “degošās, dažādi fokusētās un neko neredzošās” acis, viņš arī secināja, ka tie zombiji, kurus viņš pats sastapis, bijuši tikai “nelaimīgas, plānprātīgas cilvēciskas būtnes, idioti, kuri piespiesti strādāt tīrumos”, nevis pa pusei atdzīvojušies miroņi.

Bet kā gan tādā gadījumā izturēties pret aculieciniekiem, kuri apzvērējuši, ka dažus zombijus redzējuši mirušus? Vai viņi visi melojuši? Turklāt ne jau gluži visi zombiji allaž bijuši plānprātiņi. Daudzus tuvinieki un paziņas atceras kā visnotaļ veselus, gudrus un saprātīgus cilvēkus. Tie ir tādi sarežģīti,
neērti jautājumi.

Izrādās, atbildi uz tiem var gūt no gluži negaidīta avota, un tas ir Haiti vecais Kriminālkodekss, konkrēti – tā 246. pants. Tur rakstīts: “Tāpat par slepkavības mēģinājumu uzskatāma tādu vielu izmantošana, ar kuru palīdzību subjekts ieslīgst vairāk vai mazāk ilgstošā letarģiskajā miegā, neatkarīgi no vielas lietošanas nolūka un sekām. Ja subjekts ir apglabāts letarģiskā miega stāvoklī, tad slepkavības mēģinājums kļūst par tīšu slepkavību.” No tā izriet, ka zombijs patiešām var būt cilvēks, kuru tuvinieki apglabājuši un apraudājuši, bet bokors, kā pausts leģendās, to izvilcis laukā no kapa. Taču iepriekš viņš apglabāts faktiski dzīvs, iegremdēts nāvei ļoti līdzīgā transā, no kura vairs nekad nebūs spējīgs iziet.

Kāds Haiti savulaik pazīstams ārsts intervijā Viljamam Sibrukam teicis, ka vismaz atsevišķi zombiji, ar kuriem viņam nācies sastapties, bijuši tieši šādas tīšas vai netīšas kļūmes upuri. Zora Hērstone ar ārstiem apspriedusi Felīcijas Fēliksas-Mentoras gadījumu, par ko raksta, ka viņi ilgi kopīgi centušies radīt teoriju, kas izskaidrotu zombiju rašanās fenomenu. Tas laikam tomēr neesot mirušo augšāmcelšanas gadījums, bet gan drīzāk tie visi bijuši ieslīguši stāvoklī, kas ļoti tuvs nāvei un ko sasniedz ar kaut kādu zāļu palīdzību, kuru izgatavošanas paņēmiens, iespējams, savulaik atvests no Āfrikas un tālāk nodots no paaudzes uz paaudzi. Šīs zāles, visdrīzāk, kā pauž Hērstone, sagrauj to smadzeņu daļu, kas pārvalda gribu un runu, tādējādi upuri spēj tikai pārvietoties, bet ne apzināties un formulēt savu rīcību vai vispār jebkādu domu.

Izdevīgs bizness

Teju visi ir pārliecināti, ka zombiju “ideja” izceļojusi no Āfrikas, kur joprojām apritē ir neskaitāmi leģendāri stāsti arī par to, kā burvji spējuši atdzīvināt jau mirušos. Tomēr īsti zombiji ir faktiski tikai Haiti specifika. Protams, skeptiķi var runāt, ka zombiji patiesībā ir tikai mēnessērdzīgie vai tādi cilvēki, kuri ieslīguši dziļā transā, taču ir pārlieku daudz tādu gadījumu, kuri neizraisa nekādas šaubas un kurus var izskaidrot jau tikai maģijas līmenī.

SAISTĪTIE RAKSTI

Mūsdienās vudū bieži izmanto nolūkā piesaistīt tūristus, un krāšņi priekšnesumi ar baltās maģijas demonstrēšanu allaž iepriecina gan tūristis, gan pašmāju interesentus. Frensis Hakslijs vēstījis par kādu tienesi, kurš savukārt redzējis, kā hungans viņa klātbūtnē izrok no kapa mironi un turpat to arī reanimē. Vērīgais tiesnesis kapā atklājis cauruli, pa kuru no virszemes kapā pieplūdis gaiss. Vēlāk noskaidrojies, ka patiesībā “mironis” bijis veiklā hungana asistents, kurš allaž izlīdzējis saimniekam attiecīgu pieprasījumu gadījumos.

Haitieši, protams, lielākoties zina par šādām mistifikācijām. Taču lielākā daļa vienalga turpina ticēt zombijiem, un bailes no tā, ka arī viņiem varētu nākties papildināt to rindas, viņiem vienkārši ir asinīs. Pilnīgi iespējams, ka zombijus vispār nemaz neizrok no kapiem, bet gan, izmantojot speciālus līdzekļus, vienkārši ieved stāvoklī, kas ļoti līdzīgs nāvei. Tiesa, neviens nevar pateikt, kas šeit ir ļaunāk. Katrā ziņā zombiji ir viens no piemēriem, kas apliecina, ka šajā pasaulē ir tāda gluži reāla parādība – staigājoši miroņi.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
APTAUJA. Kurām partijām novēlat tikt 14. Saeimā, un kurām vajadzētu veidot valdību?
14.Saeimas “krēslu” iespējamais sadalījums, ja vēlēšanas būtu notikušas septembrī 113
VIDEO. “Labākā priekšvēlēšanu reklāma, kāda redzēta!” Tiktokeri parodē partiju solījumus 1
VIDEO. “Jums arī tā ir?”: latvietis uzliek “skaitītājus” uz radiatoriem, bet tie nepavisam nedarbojas pareizi 24
VIDEO. Pirmais sagūstītais Krievijas mobilizētais neslēpj pārsteigumu par piedzīvoto: “Es no sirds nožēloju, ka tā rīkojos”
Lasīt citas ziņas
Putins okupēto Ukrainas reģionu iedzīvotājus pasludina par Krievijas pilsoņiem
Laikraksts: Jaunzeme nav ļāvusi atstādināt vai rotēt fiktīvu krimināllietu sākušos VID darbiniekus
Uz vēlēšanām ar vai bez lietussarga? Laika prognoze sestdienai
FOTO. Pasakaini skati! Rudens izgreznojis atjaunoto Ķemeru vēsturisko parku Jūrmalā
Putins okupēto Ukrainas reģionu iedzīvotājus pasludina par Krievijas pilsoņiem
16:02
5G pret liesmojošajiem draudiem
16:01
VIDEO. Sirdi plosošs skats: suns vārdā Krima gaida savus saimniekus, kas aprakti mājas gruvešos
15:53
FOTO. Atklāts oficiālais Lielbritānijas karalienes Elizabetes II nāves iemesls
Būs jācīnās par izdzīvošanu. Vai “Nord Stream” skuju taka?
Nodibinājums ceļ trauksmi par mēģinājumiem ietekmēt Mārtiņa Bunkus slepkavības izmeklēšanu 11
VIDEO. Sirdi plosošs skats: suns vārdā Krima gaida savus saimniekus, kas aprakti mājas gruvešos
FOTO. Īstas rudens skaistules! Nacionālajā dabas muzejā “uzmirdz” visdažādākās sēnes
APTAUJA. Kurām partijām novēlat tikt 14. Saeimā, un kurām vajadzētu veidot valdību?
Natalka Homenko-Pozņaka: Putins nolēmis iet uz visu banku
Sēnes, kas vajadzīgas labai koku augšanai: kas tās tādas un kā pie tādām tikt?
Atis Klimovičs: Priekšā nopietnu pārbaudījumu ziema
VIDEO. “Tu tā kā mani tagad bildini?”: Kambalu ģimenē gaidāmas lielas pārmaiņas 7
VIDEO. Latvijā dzīvojošais brazīlietis Felipe Gabriels laidis klajā jaunu dziesmu latviešu valodā 4
Sārts: Nevaru Latvijai solīt mierīgu un paredzamu nākotni
Vecāsmātes Hertas recepte – citrona kēkss
Vai nākamnedēļ gaidāmas krasas laikapstākļu pārmaiņas?
Policija sākusi resorisko pārbaudi par deputāta Kiršteina rīcību, apvainojot LTV žurnālisti
Pēteris Apinis: Latvijas ārstu biedrības divsimtgade 4
“Ak, cik burvīga iniciatīva! Žetons cēsiniekiem!” Soctīklotāji apbrīno “referendumu” bērniem 2
VIDEO. “Nevajag no sievietes gaidīt tikai “eksterjeru”!”: par precētu vīrieti kļuvis slavenais “narkokurjers” Rolands Prīverts
Atbalsts Valsts aizsardzības dienesta izveidei
Putins parakstījis dekrētus par Hersonas un Zaporižjas apgabalu “neatkarības” atzīšanu
FOTO. “Jums nav jākliedz uz mani!”: Elizabetes II mazmeitas vīrs nezināmu iemeslu dēļ karalienes bērēs ieradās ar medaļām pie frakas, kuras nav “nopelnījis”
Eksperts: Lielais neizlēmušo vēlētāju skaits var nest dažādus pārsteigumus
Monika Zīle: Še tev dālder’s – pērc, ko gribi…
Vēlēšanu intriga slēpjas 5% barjerā