“Varbūt Covid laiks būs atnesis vēlmi domāt.” Par vientulību, izsalkumu un ko nopirktu par pēdējo grasi stāsta Gvido Drage 0
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Gvido Drage ieradās pasaulē 1945. gadā Pūrē kā vācu oficiera un latviešu meitas ārlaulības bērns. Vārdu vienīgajam bērnam māte deva tik sarežģītu, kopā ar pasē rakstīto uzvārdu tas izklausās pēc ilgi gudrota pseidonīma.
Tāpēc, kopš pusmūžā viņu piemeklēja dzeja, savus literāros darbus paraksta kā Gvido Drage. Mūža mīla ir haiku, bet arvien biežāk saietas ar prozu.
Pat tiktāl, ka divus gadus pēc kārtas profesionālu kritiķu vērtējumā uzvarējis Tukuma prozas lasījumos un nesen pabeidzis īsprozas krājuma manuskriptu.
Izdota gan pagaidām tikai dzeja: divi dzejas, trīs haiku krājumi, iekļauts četrās latviešu haiku izlasēs. Jau gadu desmitus atkal dzīvo mājās, kur piedzima.
Teic, ka no šejienes gribot arī aiziet. Dzīvojot vienam meža vidū starp zvēriem un ziemā nešķūrētiem ceļiem, rodas pavisam citāda apjausma par… zvēriem un nešķūrētiem ceļiem.
Par ko tu domā iemiegot?
Iemiegot nav jādomā, bildītes atnāk pašas, ārpus domāšanas. Bildiskas vīzijas ar to, ar ko nodarbojas apziņa ārpus ikdienišķā. Dabas skatu tur nav. Parādās cilvēki: kādreiz pazīti vai satikti.
Šīs pirmsmiega bildītes vari nolasīt, vari laist garām. Tās, kuras esi nolasījis, ļoti iespējams, aiziet dziļajos sapņos. Ja pamostoties kaut ko atceries, tās pārvēršas dzejolī. Tātad pirmsmiega domas ir idejas, kas klaiņo gaisā.
Kad tu raksti, tā ir saruna ar lasītāju vai ar sevi?
Monologs. Saruna ar sevi, kurā it kā piesaucu abstraktu lasītāju. Neizrakstu ārā, bet drīzāk uz iekšu. Kaut ko, kas īsti nav pārdzīvots. Vēlreiz izvērtēju notikušo. Bet vai tas ir kādam stāstāms?
Kad lasi citus autorus, kāda intonācija tev ir vistuvākā?
Rotaļīga. Lai tas nebūtu tumšs blāķis. Patīk viegla valoda, bet lai tas rotaļīgums nebūtu virspusējs. Vajag, lai vieglums urbjas caur kārtīgiem, neatbildamiem jautājumiem.
Traki, ka mūsdienu cilvēkiem piemetusies mendele dzīvot tikai ekrānā. Rakstītajā vārdā vairs neprotam saskatīt bildi, nedzirdam skaņu.
Skatāmies ekrānā uz citu kultiem tukšajiem salmiem, paši vairs nekuļam, neanalizējam.
Varbūt Covid laiks būs atnesis vēlmi domāt.
Ir uzskats, ka māksliniekam, tātad arī literātam, jābūt nedaudz izsalkušam, lai radītu. Piekrīti?
Izsalkušam pēc patiesības, kurai klāt nevari tikt, bet vari staigāt riņķī apkārt kā runcis putrai. Neņemos spriest, kam ir grūtāk rakstīt: trūkumcietējiem vai tiem brīnumbērniem, kas māk pārdzīvot savu bagātību.
Jo pārdzīvot bagātību – tas ir grūtāk nekā nabagam uzspēlēt: “Kas tad man, no manis nav ko paņemt, nekādas atbildības, es – saules brālis – varu darīt, kā gribu.”
Bet, ja tu esi bagāts un vēl arī talantīgs, un nevis tērē laiku iespējās, ko dod turība, bet realizē savu talantu – cepuri nost!
Ko tu nopirktu par pēdējo grasi?
Polšu. Bet vai zini, kādu? Rejam Bredberijam bija stāsts, kā uz Marsa meklē tukšu pudeli ar vieglu nāvi.
Un ar ko kopā to izdzertu?
Ohooo! Cilvēks, pat būdams vientulīgs, kā es savā meža būdā, nekad nav pilnīgi viens. Viņā ir viņa otrā pusīte; man mana sievišķā daļa, tev – vīrišķā. Ar to es arī to izdzertu.
“Kultūrzīmju” grāmatplaukta lasītājiem piedāvājam ieskatīties Gvido Drages dzīves izvērtējumā dzejas valodā
DIVVIENTULĪBA
divi koki
Liepa un Kļava (tieši tā
viņa sauca viņu)
auga necilā
mazpilsētas skvērā pie tirgus
auga (kāpēc cilvēki domā
ka koki tikai to
vien dara?)
tātad tie auga viens otram blakus
bet nesarunājās
tikai reiz rudens saulstāvjos
Liepa pajautāja: – klau Kļavs –
par ko tu tagad domā?
Ilgi viņš neatbildēja
(laikam ļāva paiet garām
arī klusējošam
precētam pārim)
tad krāsu skartās lapas bārstot
izdvesa: – vai zini
kaut kur esot MEŽS…
***
mana māja dzīvo mežā
tā nav tikai koks
varbūt sēne
taču neapšaubāmi tā ir dzīva
tāpēc jautājums –
kā tajā dzīvojos es?
būdams sociāli nekomunikabls
par vīrusu nevaru uzdoties
ne kaķa ne suņa man nav
lai tiem turētu vietu
atliek tikai sēne
patīk man tas
vai ne
ja sēne – tad kāda tieši?
nedod dievs – mūra brante –
jumts var uzkrist uz galvas –
ceru ka tikai kāju sēnīte
ieniezēsies
pakasīšu
VILKSALAS VILKI
reiz viņus jau izšāva
aplenca purva salā
priedītēs sakarinot
sarkanā rītausmā mērcētus
karogus
šāva ar lietišķām svina lodēm
no gludstobra ieročiem
šāva tāpēc ka plēsoņas – kaitnieki
jāšauj
un tāpēc ka tāpēc
vakarā pirtī pērās
un ķēmā piedzērās
smagi lieloties kā un cik
lāčplēšus izšāvuši
vilksalas vilki?
tagad viņi iet nakšņot
tavā krūškabatiņā
VAKARĒŠANA AR CELMU
izcietumā atlaidies
pret sveķainu egles celmu
saulrietu vāķēdams
zvilnēja kāds
skrandaini bārdains
viņš ķēra un ēda mušiņas vien –
dienītes
jo diena jau tāpat devās pie
miera
bet mušas spindzot un spiedzot
griezās un griezās
viņam ap galvu
tas bārdainis
beidzot pieēdies augšā cēlās
nožāvājās un
izgaisa
gaisā paliekot skaņu celiņam
no dziesmiņas
par dejojošo karalieni
