Guna Roze: Viena lieta ir tautas literārā gaume, cita – ko lasa tās vadoņi 0
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nez kurš pirmais pasludināja novērojumu, ka pēc divām miera paaudzēm vairums ļaužu ir tik ļoti apmaldījušies vērtību izpratnē, ka atkal jāsākas karam, jo tas vienmēr – vienmēr pārkārto apziņas plauktus.
Laikam jau pūļa cilvēcības seja bija sašķobījusies pārļoti greizā grimasē, ja reiz civilizētajai pasaulei jāpārdzīvo divi uzbrukumi viens aiz otra – epidemioloģiskais un ieroču karš. Protams, pārkārtošana var notikt tikai tad, ja karš skar vismaz – un varbūt pat pirmkārt – garīgo, nevis fizisko matēriju. Šis ir tas gadījums – karu Ukrainā uztveram kā savu.
Viena no niansēm, ko šajā laikā nākas pārdomāt, ir apgalvojums: valdība ir tāda, kādu tauta ir pelnījusi.
Vispārinājumi gan ir netaisnīgi, tāpēc “tautas” vietā gribētos lietot “pūlis” vai “kritiskā masa”, tomēr tieši kritiskā masa, nevis izņēmumi ir tautas spogulis.
2018. gada oktobrī, pamatojoties uz personīgiem novērojumiem pašvaldībā, “Kultūrzīmju” slejā rakstīju: “Pie varas nedrīkstētu laist cilvēkus, kuri nelasa grāmatas, jo tādiem vai nu ir deformējusies vērtību sistēma, vai arī intelekta līmenis, ar kādu nevar lepoties. Reizēm abi kopā. Ne jau pļāpāšanas pēc Josifs Brodskis teicis, ka “ir ļaunāki noziegumi par grāmatu sadedzināšanu.
Piemēram – to nelasīšana”. Jo izlasītais veido un nostiprina lasītāja iekšējo pasauli, domāšanas dziļumu, empātiju spēju. Grāmatas liek izdzīvot aprakstītās situācijas un neviļus tirdīt sevi: kā rīkotos es? Tātad – jo nelasošāka vai literāri neizvēlīgāka ir tauta, jo lielāka iespēja, ka tādu pašu tā izvēlēsies savu barvedi. Nelasītājam jāpieliek pūles, lai saprastu lasošo, un kāpēc lai balsotu par perspektīvu pūlēties, ja vieglāk ir kalpot savam verga gēnam – pirkt, ēst, cirst.
Aizraujošs literārs pētījums par tautas un vadoņa rezonansi ir Māra Bērziņa romāns “Nākotnes kalējs”. Ar Bērziņa roku Vilis Lācis secina: “Grāmatas man sanāk diezgan labas, tomēr ne es, bet tauta bija tā, kas veicināja manu popularitāti. Un kas tad te sanāk? Kas patīk tautai… vai, precīzāk, kāda ir tautas literārā gaume, tādu vadītāju tā ir dabūjusi.”
Protams, Lācis nebija tautas vēlēts valstsvīrs, tomēr 1940. gadā, kad iekļuva varas vadošajā aparātā, bija tautas mīlēts rakstnieks. Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs par Lāci vēlāk teica: “Viņā verga gēnu bija vairāk nekā varoņa gēnu.” Tātad tieši šo gēnu padomju vara bija atzinusi par īsto ēsmu, uzticot Tautas rakstniekam lielo amatu.
Viena lieta ir tautas literārā gaume, cita – ko lasa tās vadoņi.
Ja priekšvēlēšanu diskusijās apspriestu arī pēdējā laikā izlasīto literatūru, neaprobežojoties ar klasiķu uzvārdu nosaukšanu (kurš gan to neprot), bet uzsvaru liekot uz grāmatu izvēli un teksta izpratni, kā orākulā iezīmētos, kas kuram potenciālajam tautas kalpam šķiet svarīgi, kas mazsvarīgi; cik zemu viņš spēj klanīties un cik augstu pacelt galvu. Un nē – tai nav noteikti jābūt augstajai literatūrai, taču, ja lasāmviela ir tikai nozares literatūra, izklaides vai piedzīvojumu romāni, raugāmies uz citiem kandidātiem!
Populārākais un cienījamākais valsts vadītājs šobrīd nešaubīgi ir Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kuru tauta ievēlēja pēc Krimas aneksijas. Tātad valsts vēsturē bija noticis lūzums, pēc kura vairs nevarēja balsot ar “pirkt, ēst, cirst” attieksmi.
Mēnesi pirms kara Dmitrijs Gordons intervijā uzdeva Zelenskim būtisko jautājumu: ko jūs lasāt? Prezidenta izvēle bija pārliecinoša. Zelenskis dievinājis amerikāņu literatūru – kā mīļākos autorus nosauca Džeromu Džeromu, Konanu Doilu, Džeku Londonu un citus. Patikusi arī Dena Brauna pirmā grāmata, ļoti patīk Čehovs un Bulgakovs – “satriecoši laba literatūra, pārlasīju visu”. No klasiķiem augstu vērtē arī Gogoli, no mūsdienu autoriem – Borisu Akuņinu.
“Ir grāmatas, no kurām gūsti baudījumu. Neesam pazīstami, bet esmu izlasījis, noklausījies un pēc tam pārlasījis visu, ko viņš uzrakstījis.” Starp citu, tieši Akuņins nesenā intervijā sacīja, ka vadoņus vajag salīdzināt, jo tas daudz ko izskaidro.
Kāda ir latviski lasošās kritiskās masas gaume, rāda dažādi topi. Diemžēl tie nav lasītāji, kam varētu uzticēt vēlēt valsts prezidentu. Vismaz pirms Ukrainas kara nevarēja.
