Edgars Vimba: Jaunieši sarunājas tādā latviešu-angļu valodas maisījumā, kurš vecākiem cilvēkiem pat nav saprotams 0
Edgars Vimba, “Latvijas Avīze”, “Latvijas Mediji”
Runājot par latviešu valodas pašreizējo stāvokli, jaunieši šodien sarunājas tādā latviešu-angļu valodas maisījumā, kurš pieaugušiem un vecākiem cilvēkiem pat nav saprotams.To, uzstājoties par latviešu valodu, atzīmēja arī Valsts prezidents Egils Levits, pie reizes arī norādot, ka latviski runāt ir stilīgi. Tā jau nu tas ir – visur angļu valoda. Rīgā vairs nevaram atrast nevienu kafejnīcu: ir tikai kofeīnes.
Bet vai mēs paši to neveicinām, nevajadzīgi runājot un rakstot svešvārdus un no angļu valodas darinātus kalkus?
Pēdējā laikā šajā ziņā populāri vārdi ir “naratīvs” un “lūzeris”. Šāda tipa jaunu vārdu lietošana ir kā kovida vīruss: pietiek vienam to lietot, un visi citi runātāji un rakstītāji kā čakli papagailīši to atkārto. Tagad par tādu vārdu kļuvis arī latviešu valodas vārds “burbulis”, kuru lieto gan tur, kur tas iederētos, gan arī tur, kur tas ir galīgi lieks un bez tā varētu iztikt.
Savukārt visdažādākajos sabiedriskajos medijos varam atrast un dzirdēt angļu valodas kalkus bez sava gala: tā ir gan volatila telpa, gan advancēta tehnoloģija, inovatīvi produkti, absolūtā relaksācija u. c. Šķiet arī, ka daudz saprotamāka būtu arī “maskēšanās”, ne “kamuflāža”.
Lasu “Latvijas Avīzē” interesanto Lindas Kusiņas-Šulces interviju “Ar dzimtas zvaigznāju pār galvu” ar Ilgu Liepiņu un uzzinu, ka Ilga Liepiņa raksta prikvelu populārākajai Blaumaņa lugai “Skroderdienas Silmačos”. Patiesībā I. Liepiņa raksta par to, kas varētu būt noticis pirms Skroderdienām.
Uzzinām arī, ka Ilgai Liepiņai ir jau sava pieredze ar Blaumaņa darbiem. To liecinot viņas prikvels (faktiski ne jau klasiskais prikvels kā stāsts par iepriekš notikušo, bet, vienkārši sakot, turpinājums) Blaumaņa novelei “Purva bridējs”.
Ar lielu interesi sāku lasīt Ingas Žoludes darbu par Poruku “Vendenes lotospuķe”. Tiku līdz 19. lappusei, kurā sastapu man pirmo nesaprotamo svešvārdu “nonhalance”. Un tā nu lasu: “Neliela vilcināšanās… ir sava veida nonhalance, kas izdaiļo pašpārliecinātus ļaudis.”
Kas gan ir šī nonhalance? Pajautāju internetam.
Ja lasītāji paši mēģināt to atkārtot, tad gan atcerieties, ka meklējamā vārdā burts “h” var būt rakstīts arī kā “ch”.
Un uzzināju, ka “Cambridge English Dictionary” to skaidro kā neieinteresētību, kā sava veida vienaldzību. Šo pašu vārdu jautājot “hugo.lv”, saņēmu atbildi, ka tā ir nevērība. Grāmatā šī nonhalance, neko nepaskaidrojot par tās nozīmi, minēta daudzas reizes. Tāpat nepaskaidrojot šajā grāmatā sastopams vesels bars citu svešvārdu: adorēt, tormentēt, bokūlisks, skrutinizēšana, makābrs u.c.
Gan minētā autore, gan arī daudzi citi, minot reti lietotus svešvārdus un angļu valodas kalkus, pat netur par vajadzību paskaidrot to nozīmi. Tas pats attiecas arī uz tiem autoriem, kas raksta, izmantojot reti lietotus un apvidus latviešu valodas vārdus un retāk lietotos speciālos dažādu zinātņu vai nozaru terminus.
Šajā ziņā kā piemēru var minēt 7. marta “Latvijas Avīzē” publicēto Alda Sāviča rakstu, kurā paskaidrots pat vārds “smolti”, kas, izrādās, nozīmē zivju attīstības stadiju, kurā zivis pāriet no saldūdens dzīves posma uz jūras dzīves posmu.
Turklāt paliek skumīgs iespaids, ka rakstītāji, runātāji, iestāžu un uzņēmumu veidotāji sabiedriskajos medijos izteiktās kritiskas piezīmes par savu latviešu valodu nemaz nelasa un neņem vērā.
Es nebūt neaizstāvu pūrismu – viedokli, ka no latviešu valodas vajadzētu izskaust visus valodā ienākušos svešvārdus vai citvalodu vārdus. Kategoriski es esmu par valodas bagātināšanu. Taču nevajadzīga svešvārdu vai angļu valodas kalku lietošana sabiedriskajos medijos, literatūrā, veidojot iestāžu un uzņēmumu nosaukumus, un sadzīvē gan ir skaužama. Tā liecina, ka arī daudziem pašiem latviešu valodas zināšanas nav vajadzīgā līmenī.
