“Ukraina uzvarēs ļaunumu.” Saruna ar režisoru Armandu Zvirbuli 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 20. aprīlī, kinoteātra pirmizrādi uz lielā ekrāna beidzot piedzīvos pirmās divas sērijas no ilgi gaidītās septiņu sēriju krimināldrāmas “Krimināllieta iesācējam” Armanda Zvirbuļa režijā.
Filma veidota pēc detektīvu meistara Andra Kolberga romāna “Meklējiet sievieti” motīviem un uzņemta studijā “Red Dot Media”. Visu septiņu daļu režisors Armands Zvirbulis ir viens no daudzsēriju mākslas filmu pieredzējušākajiem režisoriem, viņa pūrā starp daudzām citām ir TV filmu sērija “Rīgas gambīts” un vēsturiskā daudzsēriju filma “Sarkanais mežs”. Armands Zvirbulis ir bijis ilggadējs režisors televīzijas tiešā ētera raidījumam “Kas notiek Latvijā?” un bijis montāžas režisors Dzintras Gekas dokumentālajām filmām par Sibīrījas bērniem.
Intervija ar Armandu Zvirbuli notika darbu starplaikā, režisoram vēl slīpējot filmas “Krimināllieta iesācējam” pēdējo sēriju skaņu celiņus.
Filmas pirmo sēriju pirmizrāde uz lielā ekrāna bija paredzēta februāra beigās, bet izlēmāt to atlikt.
A. Zvirbulis: Tobrīd tas likās pareizais risinājums, bija tā milzīgā neziņa, kas vispār notiks rīt, kas – pēc nedēļas… Šobrīd neziņa varbūt nav mazinājusies, bet visa situācija iegūlusi, ir sajūta, ka tā nedaudz stāv uz vietas. Likās nepareizi atlikt filmas izrādīšanu vēl tālāk, jo mēs jau nezinām, vai situācija mainīsies, pat nezinām, kā tā mainīsies, vai paliks labāk vai sliktāk. Protams, mūsu filma ir miera laikos izdomāts stāsts, un tagad tāds iegūst citu jēgu.
Filma kā atmiņas par mierīgo pagātni…
Ne tikai atmiņas, ko pauž filmas stāsts. Būtiski ir arī tas, kādi mēs paši bijām filmas uzņemšanas laikā, kādi bijām līdz 24. februārim. Mūsu filmēšanas laukumā satikās aktieri no Krievijas, Ukrainas, Armēnijas, Latvijas, Lietuvas. Neviens nevar prognozēt, vai kas tāds varētu atkal notikt paredzamā nākotnē.
Vai esat sazinājies ar ukraiņu aktieriem?
Viņi ir no Odesas, zinu, ka Aleksejam Gorbunovam izdevās ģimeni aizvest uz Vāciju un viņš pats atgriezies Ukrainā. Mēs kontaktējamies, bet Aleksejs līdz galam nestāsta, kur atrodas un ko tieši dara. Viņa kolēģis Sergejs Alimpijevs, kurš gan pie mums filmējās tikai vienu dienu, ļoti aktīvi nodarbojas ar Odesas aizsardzību, barikāžu celtniecību.
Vai jūs pārsteidz Latvijas iedzīvotāju palīdzība ukraiņiem?
Mani tas nepārsteidz nevienu mirkli. Īstenībā – man liekas, mums visiem ir sajūta, ka darām par maz. Bet pietrūkst padoma, ko konkrēti varētu izdarīt vairāk, varbūt ir kādas lietas, kuras mēs spētu, bet nezinām, ka ir vajadzīgs tās izdarīt. Par daudz šajā gadījumā nebūs nekad. Esam runājušies ar kolēģiem – aizskaitījām kādu naudiņu, bieži vien nelielu, aiznesām kādas drēbītes, aizgājām uz piketu… Mēs tā esam drusku atvieglojuši savu sirdsapziņu, bet… ko tālāk? Domāju, ja cilvēki tiešām zinātu, ko vēl varētu izdarīt, atdeve būtu krietni lielāka.
Runājot par “Krimināllietu iesācējam”, esat uzsvēris, ka bija svarīgi parādīt, ka Latvijā runājam gan latviski, gan krieviski. Vai toreiz, deviņdesmitajos, būtu bijis iespējams darīt ko savādāk, lai valsts būtu saliedētāka?
Tas ir gandrīz neatbildams jautājums – kā būtu bijis pareizāk mainīt uzskatus nelatviski domājošajam, pret Latviju domājošajam lielajam iedzīvotāju kopumam. Ir ļoti grūti izsvērt pieņemtos lēmumus. Pieļauju, ka atsevišķos jautājumos – kā valsts, valsts nācija – esam bijuši, teiksim tā, diezgan mīksti, toleranti. Joprojām esam. Piemēram, esam nepiedodami toleranti jautājumā par tā saucamo Uzvaras pieminekli.
Skaidrs, ka visiem latviešiem piemineklis nesaistās ne ar ko citu kā ar impēriskās idejas nešanu šajā zemē. Tas ir objekts, kurš tiek izmantots, ar to tiek manipulēts, tā ir vieta, ap kuru un par kuru uzskatāmi notiek viedokļu dalīšanās. Pieļauju, ka šis tiešām ir īstais brīdis, kad būtu jēgpilni Uzvaras laukumam atdot tā sākotnējo jēgu, kāda bija piešķirta, to veidojot pagājušā gadsimta divdesmitajos trīsdesmitajos gados. Acīmredzami šobrīd ir izmainījies arī fašisma jēdziens, un, ja tas ir piemineklis cīņai pret fašismu, tad šobrīd tas, ko piemineklis simbolizē, tieši ir fašisms. Pašreizējā situācija tiešām pārvērš arī valstu saistības un maina jēdzienus – par Krievijas, Padomju Savienības lomu fašisma sagrāvē, par Otro pasaules karu. Viss ir sagriezies.
Esat veidojis daudzas filmas par Latvijas vēsturi – vai pagātnē var atrast mācību šodienai?
Katra pagātnes lappuse ir mācībviela, droši vien cits jautājums, kā šīs pagātnes lappuses tiek interpretētas, kādas pagātnes ziņas ir sasniegušas mūs. Tas ir ļoti svarīgi – kāda informācija nokļūst līdz mūsdienām, līdz mums. Man ir nešaubīga pārliecība, ka Krievijas iedzīvotāju vairums nemaz nepazīst savas valsts, savas tautas, savu senču vēsturi. Pieļauju, ka īpaši jaunākā paaudze maz zina to, kas Krievijā noticis padomju laikā – viņiem nav zināšanu par represijām, par Otrā pasaules kara cēloņiem un sekām. Tās ir vēstures lappuses, kuras krievu tautai varētu būt sāpīgi uzzināt. Ja šī informācija būtu pieejama, zināma, iespējams, Ukrainas karš nemaz nesāktos.
Tiešām nesaprotu, cik daudz pašā Krievijā cilvēku zina un saprot to, kas notiek. Protams, viņi ir televīzijas, informācijas blokādes upuri. Negribu ticēt, ka, zinot un saprotot, kas notiek Ukrainā, viņi tomēr atbalstītu karu. Nacionāla šovinisma pārņemto daļa noteikti ir pietiekami liela, bet pārējie? Tomēr viennozīmīgi visi Krievijā dzīvojošie šā vai tā ir atbildīgi par notiekošo, nezināšana vai atturēšanās no informācijas iegūšanas neatbrīvo no atbildības, jo informāciju, ja vien gribi, vari atrast, tas iespējams vienmēr.
Tas būs ļoti smags laika periods, kamēr viņi sapratīs, izpratīs to, kas notiek tagad un ir noticis plašākā nogrieznī – Čečenijā, Gruzijā, 2014. gadā Ukrainā, nemaz nerunājot par visām pārējām pagātnes lietām. Krievija gan nav viendabīga – filmējot “Sibīrijas bērnus”, man bija iespēja kopā ar režisori Dzintru Geku doties Krievijas plašumos uz Sibīriju. Ļoti tālajā Sibīrijā cilvēki ir brīnišķīgi, tur dzīvo izsūtīto pēcteči.
Gribētos novēlēt, lai arī krievu tautai beigu beigās viss būtu labi un viņi dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Protams, lai tas notiktu, vispirms Ukrainai šajā karā ir jāuzvar. Gribētos cerēt, ka impērija sabruks. Kaut kā ir jānotiek izmaiņām turienes cilvēku domāšanā, viņiem ir jāuzzina, jāsaprot, ka var dzīvot citādi.
Vai par nākotni esat pesimists vai optimists?
Esmu liels optimists! Esmu pārliecināts, ka ar visas pārējās pasaules palīdzību Ukrainas cilvēki uzvarēs ļaunumu, esmu pārliecināts, ka Krievijas sabiedrība šobrīd vēl nezināmu apstākļu ietekmē tomēr mainīsies. Ceru, ka pēc kāda laika izjuks tautu konglomerāts un vairs nebūs šī impēriskā Krievija, kāda tā ir šobrīd. Iespējams, tas varētu būt vēl viens iemesls turienes cilvēkiem sākt domāt citādi. Bez impērijas tatāriem būs iespējams dzīvot savā zemē savu dzīvi, tāpat – baškīriem, tāpat – Kaukāza tautām. Visas šīs daudzās tautas ir ļoti atšķirīgas, viņu dzīves ziņa ir dažāda, katrai tautai ir savi mērķi, kuri ir jāapzinās un jāpiedzīvo. Un gan jau, ka visās šais tautās ir spēks, lai šos mērķus piepildītu.
Arī mēs bijām šo tautu starpā. Tās ne ar ko nav sliktākas par mums, viņiem tikai ir atņemtas iespējas.
Ja būtu jādodas pasaulē, ko jūs paņemtu līdzi no Latvijas?
Laikam gan vissvarīgākais ir zināšanu kopums: no kurienes esmu nācis, kas tā par tautu, no kuras esmu nācis; to varētu saukt par dzīves ziņas kopumu, latvietību. Tā mums visiem ir asinīs, un tieši to nevajadzētu pazaudēt, arī esot tālu, ilgstoši attālinoties no savas zemes. Bet, cik saprotu, tas jau ar mūsu tautiešiem notiek – esot tālu un ilgi prom, izkristalizējas latviskais kodols, un tā ir vērtība, kas jāglabā.
Tagad, ap Lieldienām, esot rosīgi arī visādi mošķi un negantnieki, kuri mūs nomāc. Kas būtu tas, no kā latviešiem vajadzētu tikt vaļā?
Katra paaudze ir savādāka, katrai ir savi mošķi. Mums beidzot ir jāatbrīvojas kompleksa, ka pirms gadsimta vēl dzīvojām kleķa būdiņās, āvām vīzes un pastalas. Ir dūšīgi jāmācās, jāsaprot, ka esam līdzvērtīga Eiropas civilizācijas daļa, mums ir jāpēta sava vēsture, jāmeklē liecības par savu pagātni un saknēm. Mēs zinām par simt, simtpiecdesmit gadus senu pagātni, bet, jo tālāk senatnē, jo zinām mazāk. Jābūt lepniem par to, kas esam, kam esam piederīgi, un jāmēģina to piepildīt ar saviem darbiem.
